Atmodas vēstnesi – 1985. gada Baltijas brīvības un miera kuģi atceroties
Ligita Kovtuna    12.08.2025

 

2025.gada jūlijā aprit 40 gadi kopš Baltijas Brīvības un miera kuģa brauciena akcijas. Tās mērķis bija pievērst pasaules uzmanību Baltijas valstu stāvoklim PSRS sastāvā. Akcijas idejas autori bija latvieši – Vācijā dzīvojošais Māris Graudiņš un Vilnis Zaļkalns no Zviedrijas. Akciju organizēja baltiešu trimdas aktīvisti – Starptautiska baltiešu rīcības komiteja, kuru vadīja pārstāvji no visām trim Baltijas valstīm. Latviešu pārstāvis šajā komisijā bija Māris Graudiņš.
Ideja par šādas akcijas nepieciešamību radās 1984.gadā Austrālijā, Vispasaules latviešu jauniešu kongresā. Pēc viena no kongresā nolasītajiem referātiem sākās diskusija, kurā izskanēja viedoklis, ka baltiešu rīkotie demonstrāciju gājieni ir garlaicīgi un tiem trūkstot agresivitātes, tāpēc aktīvisti nolēma organizēt kuģa braucienu Baltijas jūrā, netālu no PSRS okupētās Baltijas valstu piekrastes.
Pirms akcijas sākuma tika vākti līdzekļi kuģa īrei. Plānotās norises datumi sakrita ar citu pasākumu – Pasaules Baltiešu apvienības organizēto Baltiešu tribunālu Kopenhāgenā. Pasākumā  tika arī atzīmēta Helsinku Noslēguma akta parakstīšanas desmitgade. Helsinku Noslēguma akts baltiešiem bija ļoti svarīgs, jo tajā 35 valstis, tai skaitā PSRS, vienojās veicināt drošību un sadarbību Eiropā, kā arī respektēt cilvēktiesības. Baltijas trimdas aktīvisti šo dokumentu izmantoja, lai aktualizētu cilvēktiesību pārkāpumus okupētajā Baltijā.
Baltijas brīvības un miera kuģa akcija noritēja no 1985.gada 26. līdz 29.jūlijam. Tās vajadzībām tika noīrēts kuģis “Baltic Star”. Tribunāla noslēgumā pieņemtajā Kopenhāgenas manifestā tika norādīts, ka Baltijas valstu okupācija ir bijis starptautisko tiesību pārkāpums, ka ir nepieciešams atjaunot Baltijas valstu tiesības uz pašnoteikšanos un, ka PSRS īstenotā rusifikācijas politika ir nodarījusi lielu postu baltiešu kultūrām. 
Pēc tribunāla dalībnieki devās uz Stokholmu, kur sākās Baltijas Brīvības un miera kuģa brauciens. Tā maršruts bija Stokholma – Helsinki – Stokholma, un tā laikā uz kuģa notika dažādi pasākumi – diskusijas, preses konferences, un piemiņas brīdis padomju okupācijas režīma upuriem. (..)
Brauciens savu kulmināciju sa­sniedza Helsinkos 28. jūlijā. “Baltic Star” Somijas galvaspilsētā tika sagaidīts ar aplausiem un asarām acīs. Helsinkos brauciena dalībnieki devās gājienā no ostas līdz piemineklim somiem, kuri piedalījās Igaunijas Neatkarības karā, un pie pieminekļa tika nolikts ozollapu vainags. Gājiena laikā dalībniekiem pievienojās ap 5000 somu, bet gājienu pavadīja saukļi un ovācijas. Somijas televīzija šim pasākumam veltīja 30 minūtes garu sižetu, un tas bija redzams arī Tallinā. Brauciens noslēdzās 29.jūlijā, kad kuģis atgriezās Stokholmas ostā, bet atsevišķi, ar braucienu saistīti pasākumi turpinājās vēl pēc tam. 
Baltijas brīvības un miera kuģa akcija radīja iepriekš nepieredzētu uzmanību. Par akciju starptautiskajā presē tika publicēti vairāk nekā divi tūkstoši rakstu, un ziņas par akcijas norisi tika atspoguļotas arī Lielbritānijas sabiedriskās televīzijas kanālā BBC.
Latviešu trimdas žurnālists, BBMK preses koordinators Juris Kaža Baltijas Brīvības un miera kuģa akciju raksturoja šādi: “Domāju, ka ar šo akciju mēs bijām sava veida katalizatori cilvēkiem Latvijā, kuri ar perestroikas sākumu jau nojauta iespējamās pārmaiņas, kas nāca pēc diviem gadiem.
Neviens cits notikums pirms tam nebija radījis tik lielu pa­saules mediju uzmanību par Baltijas valstīm kā ‘Baltijas brīvības un miera kuģis”.
Padomju propagandisti tam veltīja krāšņus apzīmējumus – “Rietumu provokācija”, “skrejošā holandieša rēgainais klājs” ar “apmātiem un lētticīgiem tautiešiem”, kurus vada “kūdītāji” Vilnis Zaļkalns, Juris Kaža un Māris Graudiņš. Ar viņu risināju sarunu pēc piemiņas sarīkojuma Okupācijas muzejā.
Fotogrāfijā, kas uzņemta šajā sarīkojumā esat kuplā skaitā. Vai šī bija jūsu, “kūdītāju”, pirmā tikšanās kopš Brīvības un miera kuģa akcijas laikiem, vai esat tikušies aizvadīto gadu laikā arī citkārt?
M. G. Šī bija otrā Brīvības un miera kuģa atcere, pieminot protesta braucienu. Pirmā  notika 2005. gadā, kad piedalījās arī Ojārs Kalniņš, Oļģerts Pavlovskis un citi. Toreiz jau nebija Viļņa Zaļkalna, idejas autora. Galvenie rīkotāji bijām mēs abi, kad studēju Zviedrijā, Stokholmas universitātē.  Atceros, ka teicu – “Nerunājam. Rīkojam! – Sākam jau rīt!”.

 

Cik tev bija gadu?

Trīsdesmit. Bija 1983. gads.  Togad devos uz Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu Austrālijā, kur popularizēju mūsu ideju. Pēc tam, atvietojot Egilu Levitu, vienu semestri pasniedzu vēsturi Minsteres latviešu ģimnāzijā. Rakstīju vēstules trimdas tautiešiem un organizācijām, lūdzot ziedot naudu mūsu iecerei – iznomāt kuģi nevar ar ideju vien! Vajag cilvēkus, un vajag naudu… PBLA mums dāsni uzticējās, piešķirot 30 tūkstošus dolāru sēklas naudu. Tā tolaik bija nozīmīga naudas summa, šobrīd pielīdzināma ap simtam tūkstošu.

Zviedrijā tolaik jau darbojās Zviedrijas latviešu nacionālais fonds, bija rosīgi sociāldemokrāti, un vēl arī akcija ar sivēnu, sagaidot Stokholmā Ņikitu Hruščovu…

Kuģa ideja tika atsaucīgi uzņemta aktīvo latviešu jauniešu vidū. Vilnis Zaļkalns ar savu harizmu spēja piesaistīt Imantu Grosu, tolaik BATUN lobistu, Mārci Štālu, Kristīni Čaksti, veiksmīgus finansistus, kas prata noslēgt ļoti labu līgumu ar kuģa kompāniju, tādu līgumu, ko nevarēja lauzt, ja nu kas… Piebildīšu, ka te arī palīdzēja mūsu tautiete Laila Freivalde, kas jau strādāja valstiski nozīmīgā amatā. Vēl jāpiemin Jānis un Kristīne Bergholci, Atis Lejiņš, kurš sarīkoja akadēmisko semināru par Baltijas nākotni. Tas bija ļoti svarīgi – akadēmiskā līmenī paust, cik būtisks ir Baltijas valstu jautājums, ka tas ir jārisina reālā dzīvē, neatskatoties pagātnē un nepaliekot “uz papīra” vien. 
Es pats jau studēju Amerikā un piecus gadus darbojos ALJAs valdē, kopā ar Jāni Kramēnu, arī kuģa dalībnieku, un ar Jāni Kancānu, kurš vēlāk vadīja Latviešu juristu asociāciju un labi sazinājās ar Latvijas juristiem, īpaši Valdi Birkavu, Andri Grūtupu u.c. Vienu gadu darbojos arī ALAs valdē. 

 

Kā nobrieda tavs lēmums pārcelties uz Latviju?

Sākšu ar to, ka nāku no “politiskās trimdas” – mans tēvs bija laivu bēglis. Mātes ciltskoks nāk no Franča Trasuna, Latgales modi­nātāja. Līdz ar to manā apziņā bija burtiski iekalts tas, ka līdz ar pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām neatkarīgā Latvijā man ir jābūt šurp, jāatgriežas. Amerikā biju strādājis politisko kampaņu vadībā, tostarp ASV Kongresa vēlēšanu vadībā, un, pēc astoņu gadu aizlieguma iebraukt Latvijā, tomēr saņēmu vīzu un aizbraucu palīgā uz Latviju Atmodas laika vie­tējo pašvaldību vēlēšanām 1989. gadā. Togad  Somijā,Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā,, jau bija radušies pirmie kontakti ar  laikraksta Atmoda redaktora vietnieku Jāni Krūmiņu un citiem. 1990. gadā nedaudz atbalstīju Augstākās Padomes vēlēšanu organizāciju. Drīzi vien Jānis Krūmiņš un Indulis Bērziņš aicināja dibināt Klubu 21. Kā zināms, Klubs 21 arī kļuva par pamatu sarunām ar PBLA. Protams, Klubam 21 bija divējāda reputācija – pozitīvā saistās ar šo vienojošo funkciju, otra – tā, kas saistās ar valsts interešu ne­ievērošanu privatizācijas procesos u.c.  Kļuvu arī par vienu no Latvijas Ceļa dibinātājiem.

 

Tiki arī ievēlēts 5. Saeimā. Tā bija trimdas cilvēku visplašāk pārstāvētā Saeima.

Jā, gan, bijām kādi 15! Aristīds Lambergs, Viesturs Karnups, Mārtiņš Kalniņš, Jānis Tupesis, Pēteris Elferts, Olafs Brūveris, Aivars Jerumanis, Kārlis Druva, Alfrēds Žīgurs u.c. Atminos, kad veidoja Latvijas Ceļa sarakstu, radās jautājums par to, kuru no mums, trimdas cilvēkiem, iekļaut sarakstā un kurā apgabalā. Mani “ielika” Kurzemes un arī Latgales sarakstā, neraugoties uz PBLA vadības opozīciju. Acīmredzot Latvijas puse novērtēja manas zināšanas vēlēšanu kampaņu rīkošanā. Ziniet, kas man bija izšķirošais vēlēšanās? Tas, ka personīgi, kopā ar Olģertu Pavlovski, uzrunājām savus vēlētājus vēstulēs pa pastu... 

Mēs satikāmies ar tevi Briselē, kur vadīji Eiroparlamenta Informācijas biroju.

Astoņus gadus vadīju biroju, trīs gadus lasīju lekcijas, uzrunājot Eiroparlamenta apmeklētāju grupas, kā arī deputātu pieaicinātas grupas. Man bija iespēja dažādu valstu pārstāvjiem stāstīt par Latviju un Eiropas Savienības arvien ciešāko integrāciju.

Atgriežamies pie Brīvības un miera kuģa. Te droši vien noderēja tavas zināšanas sabiedrisko attiecību jomā?

Kuģa brauciens bija vesela “eks­plozija” pasaules presē – kā jau minēts,ap diviem tūkstošiem publikāciju. Brauciena nosaukumā vārdu “miera” ierosināju pie­vienot es. Redzi, tolaik šis vārds trimdā nebija “populārs”, jo to bija “monopolizējusi” PSRS. Miera jēdziena iekļaušana līdz ar to īpaši satracināja Padomju savienību, un tas savukārt palielināja rezonansi mūsu braucienam.
Pēc tam, kad mani 6. Saeimā neievēlēja, nodibināju savu PR kompāniju, un varu lepoties ar to, ka 2000. gadā uzvarēju Eiropas Komisijas konkursā, lai izstrādātu Latvijas iestāšanās Eiropas Sa­vienībā informācijas kampaņu. Profesionāli darbojoties, no 41 līdz 67 procentiem pieaudzējām iestāšanās atbalstītāju skaitu. Esam piemirsuši, ka skepse iedzīvotāju vidū sākotnēji bija gana liela. Saprotams, galvenais nopelns bija valdībai.

Vai jelkad esi bijis sarūgtināts vai pat vīlies, vērojot kā Latvija gājusi savu ceļu?

Esmu bijis sarūgtināts par savu pirmo politisko partiju, proti, Latvijas Ceļu, kur “draudzība” un savstarpējā “izpalīdzība”, lai neteiktu – korupcija, spēlējusi pārāk lielu lomu. Īpaši privatizācijas procesos. Līdz ar ko pārtraucu savu darbību šajā partijā un pieslējos sociāldemokrātiem, kuri gan neveiksmīgi kandidēja turpmākajās Saeimas velēšanās. Pēc darba Eiroparlamentā ierosināju dibi­nāt partiju “Progresīvie”, kurā esmu joprojām. Sešus gadus tajā vadīju ārlietu darba grupu. Turpinu uzskatīt, ka šāda kreisi centriska grupa Latvijas politikā ir nepieciešama. Vēlētos gan, lai Progresīvie uzstātos pret okupāciju Palestīnā tikpat aktīvi kā Ukrainā, Gruzijā un Moldovā.

Nav noslēpums, bet ir acīm redzami, ka sabiedrība Latvijā ir sašķelta. Visas integrācijas programmas ir izgāzušās. Kur tu, ar savu pieredzi, saskati vēl kādu integrācijas iespēju?

Smagi jānopūšas… Šis ir bijis mans “jājamzirdziņš” kopš 5. Saeimas. Pāris lietas, ko vēlos pieminēt mūsu patiešām neveiksmīgaās integrācijas politikas sakarā. Pirmām kārtām – par izglītību. Strādājot Saeimā, daudzkārt atgādināju Latvijas Ceļa kolēģiem, tostarp Izglītības komisijas vadītājam Dzintaram Ābiķim, par to, ka jau kopš 1993. gada vajadzēja ik pa gadam palielināt valsts valodas īpatsvaru skolu jaunākajās klasēs. Kādēļ vēl šobaltdien nenotiek skolu integrācija?! Man oponēja, tostarp to gadu izglītības ministrs, “tēvzemietis” – Māris Grīnblats, 

Bet bija taču arī “melnais Kārlis” – ministrs un vēlāk Ei­ro­parla­menta deputāts Kārlis Šadurskis, kurš, cik iespējams, radikāli raudzīja to darīt, stipri sadusmodams Latvijas krievu kopienu un iedzīvodamies minētajā palamā!

Jā, gods kam gods! Komunikācijas procesam vajadzēja noritēt gludāk, bet tas deva cerīgu sākumu, tam, kas bija ticis palaists garām. Turklāt – vēl līdz 1995. gadam Latvijas krievu pretestība nemaz nebija tik spēcīga. Bija Jeļcina valdīšanas laiks, un arī no Krievijas pretestība nebija sarosījusies. Bija iespēja droši sākt integrāciju skolu sistēmā, pirmām kārtām pakāpeniski apvienojot latviešu un krievu skolu plūsmas. Tas nenotika. Es nepieņemu aizbildinājumu, ka krievu skaits bija pārāk liels. Vienīgais izņēmums –  Daugavpils.
Kad Valža Birkava valdības laikā izveidoja Cilvēktiesību biroju, atļāvos bilst, ka vairāk ir vajadzīga Integrācijas ministrija. Vēl pēc dažiem gadiem tapa ĪUMSILS – Īpašo uzdevumu ministrija sabiedrības integrācijas jautājumos, kas padarbojās vien ar vienkāršiem projektiņiem. Nekas stratēģisks un plānveidīgs nenotika. 
Integrācija galu galā ir sabied­risko attiecību jomas darbs, un, līdzīgi kā Amerikā, bija jāveido sabiedrībā apziņa, ka ikviens ir mūsu valsts sabiedrības loceklis. Proti, bija jāiedzīvina apziņa, ka krievi vēsturiski tomēr ir daļa no mūsu sabiedrības, līdzīgi kā poļi, ebreji u.c. Viņi piedalījās mūsu brīvības cīņās, 10% no Vācijas Latviešu leģiona bija etniskie krievi, pārsvarā no Latgales. Svarīgi bija iedzīvināt viņos valstiskuma apziņu, lojalitāti un patriotismu, kā pamatā ir un paliek savas valsts valodas zināšanas. Lūk, tas bija nenogurstoši jādara!
Otrs – pārāk ilgu laiku tika ignorēta Latgale. Vācu politologam Karlam Doičam (Karl W. Deutsch) ir grāmata “Nacionālisms un sociālā komunikācija”, kurā viņš apgalvo, ka ir kvantitatīvi rādītāji, kas apliecina – jo vairāk savstarpējās komunikācijas, jo sparīgāk valsts integrējas. Daugavpils, piemēram, ir tikusi pārāk izolēta. Tikai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā turp varam aizbraukt pa labiem ceļiem. Uzmanība, ko Daugavpils saņēma no politiķiem, līdz pat nesenam laikam bijusi minimāla. Strādājot Briselē, mudināju vairāk pasākumus rīkot Latgalē, nereti saņemot pretestību no Vienotības Eiropas Tautas partijas  grupas.

Starp citu, PBLA pirms diviem rudeņiem savu gadskārtējo sēdi noturēja izbraukumā Daugavpilī!
Lieliska priekšzīme!

Un tomēr – kāpēc no Latvijas krievu inteliģences dzīlēm joprojām neiznirst neviena spēcīga personība, kas vienotu krievus iekļauties? Bet “iznirst” Rosļikovs…

Ir liktas cerības uz politiķiem,  kā Vienotības  Andreju Judinu, uz Progresīvo Antoņinu Ņenaševu. Uz filmas “Padomju džinsi” režisoru Staņislavu Tokalovu, ar kuru esmu priecīgs turklāt arī uzspēlēt pludmales volejbolu.

Tu patiešām vari lepoties ar savu slaveno meitu – pludmales volej­bola zvaigzni Tīnu Graudiņu. Un arī pats esi plūcis Eiropas līmeņa zeltu senioru jeb 70+ pludmales volejbola sacensībās.

Esam sportiska ģimene, Tīnas mamma Ilze Graudiņs, agrāk Meijere, ir bijusī vieglatlētikas medaļniece augstlēkšanā. Arī Tīnai vieglatlētikas pamati bruģēja ceļu uz panākumiem pludmales volejbolā nu jau otrajā olimpiādē. Tīna ir arī studējusi politoloģiju un bijusi praktikante ANO 1984. gada rudenī. Gājusi manās pēdās, par ko liels prieks un lepnums.