Par nepadarītajiem darbiem
Sallija Benfelde    08.11.2022

 

 

 

Valsts prezidenta runa bija pat gaŗāka nekā ierasts, sveicot Saeimu pirmajā darba dienā, un Egils Levits, protams, runāja arī par valsts iekšējo un ārējo drošību. Jāteic, ka šoreiz Prezidenta sacītais skanēja skarbāk nekā ierasts, jo arī laiks ir daudz skarbāks un tajā ir daudz risināmu jautājumu. Šī runa, tāpat kā visas runas, ir pieejama Valsts prezidenta mājaslapā, tādēļ publicējam fragmentus.

 

“Jūs sākat savu darbu križu laikā. Krievijas iebrukums Ukrainā ir lielākais drošības apdraudējums Eiropā kopš Otrā pasaules kaŗa. Energoresursu cenu kāpums ir skāris katru Latvijas ģimeni. Covid-19 pandēmija, šķiet, ir nedaudz atkāpusies, bet ne beigusies. Pasaules ekonomika strauji palēninās. Inflācija, it īpaši Latvijā, ir desmitgadēs augstākā. 

Nešaubos, jums nāksies dzēst ne vienu vien krizes ugunsgrēku.

Tomēr vienlaikus krizes pārvarēšanas laikam ir jābūt reformu laikam. Latvija atpaliek. Atpaliek Eiropā un atpaliek no Baltijas kaimiņiem.

14. Saeimai ir jābūt Saeimai – reformētājai. Valdībai – reformu valdībai.  Jums jāaptur Latvijas ilgstošā atpakaļslīdēšana, kas ir sākusies jau iepriekšējos Saeimas sasaukumos. Latvijai pēc četriem gadiem ir jābūt drošākai, konkurētspējīgākai un labāk pārvaldītai.

Jums tagad priekšā būs daudz darāmā veselības polītikā, sociālajā polītikā, kultūras polītikā un citās svarīgās jomās. Es šodien nerunāšu par katrā jomā darāmo.

Es šoreiz pievērsīšos tikai trim Latvijas valstij stratēģiski svarīgākajām jomām – izglītībai, ekonomikai un drošībai, un tad noslēgumā mūsu pašreizējai polītiskajai situācijai kopumā. 

(..)

Pirmā joma ir mūsu cilvēki. Izglītoti cilvēki. Cilvēki, kuri ir konkurētspējīgi pasaulē un kuŗi izjūt savu piederību Latvijai, latviešu valodai un kultūrai.

Jo tikai latviskums padara mūsu valsti vienreizēju pasaules valstu vidū. 

Palīdzēt veidoties šādam cilvēkam ir visas Latvijas izglītības sistēmas uzdevums, sākot ar bērnudārzu, skolu, augstskolu un beidzot ar vēl radāmo mūžizglītības sistēmu.  

Jau 30 gadus izglītība un zinātne kā prioritāte pārceļo no vienām partiju priekšvēlēšanu programmām uz nākamajām. Bet vezums uz priekšu kust grīļīgi un lēni.

Jums, dārgie deputāti, tagad ir iespēja padarīt šo saukli par reālitāti, vienreiz ķeroties šim jautājumam klāt pa īstam. 

Gadiem tiek runāts par skolu tīkla sakārtošanu. OECD izglītības reitingos mēs esam tā pa vidu, tālu atpaliekot no Igaunijas, kas pieder pie pasaules līderiem.

No 2025. gada visiem bērniem jāmācās skolā vienotā valsts valodā. Šis lēmums pēc 30 gadu ilgas un gļēvas izvairīšanās tagad beidzot ir pieņemts. Un es domāju, ka vēsturnieki, atskatoties uz 13. Saeimas darbu, noteikti teiks, ka no ilgtspējības viedokļa, šis bija svarīgākais 13. Saeimas lēmums. Taču trūkst latviešu valodas skolotāju. Tāpat trūkst STEM jeb dabaszinātņu priekšmetu skolotāju.

 

Šeit nepieciešama ātra valsts iesaistīšanās. Skaidri kritēriji un termiņi skolu tīkla sakārtošanai. Īpašs atbalsts studentiem disciplīnās, kuŗās trūkst skolotāju. Piemaksas skolotājiem jomās, kuŗās ir apdraudēta kvalitatīva izglītība. It sevišķi tas attiecas uz latviešu valodas un dabaszinātņu priekšmetu skolotājiem.

Jau zināmu laiku darbojas kompetencēs balstītā izglītības sistēma. Tagad ir pienācis laiks izvērtēt līdzšinējo pieredzi. Uzskatu, ka katram jaunam cilvēkam, kuŗš beidzis vidusskolu Latvijā, obligāti ir jābūt pamatzināšanām gan kādā no eksaktajiem priekšmetiem, gan Latvijas un pasaules vēsturē, gan pilsoniskajās prasmēs.  

Tāpat skolās jānodrošina, ka kā otro svešvalodu pēc angļu valodas bērni apgūst kādu no Eiropas Savienības valodām. Līdz šim kā otrā svešvaloda vairumā skolu tiek piedāvāta krievu valoda. Taču mūsu piederības telpa ir Eiropa, nevis Krievija. Par to ir jāgādā nākamajam izglītības ministram.

(..)

Latvijas ilgtspējīga attīstība var balstīties vienīgi zinātnē, pētniecībā, technoloģijās, innovācijās un attiecīgi kvalitatīvā augstākajā izglītībā. Kolēģi, mums nav citu resursu, kā tikai izglītoti cilvēki!

Nav pareizs apgalvojums, ka valsts konkurētspējīgu zinātni un izglītību var “atļauties” tikai tad, kad ir sasniegts zināms labklājības līmenis. Tieši otrādi – zinātne un izglītība ir pamats valsts labklājībai.    

Taču skats uz šo jomu sagādā gaužu vilšanos. Patlaban Latvija velta zinātnei un pētniecībai tikai 0.7 % no IKP, kamēr ES vidējais rādītājs ir 2.2 %.  Tātad tikai viena trešā daļa, kolēģi!

Tādēļ ir jāparedz, ka nākamajos četros gados zinātnes un pētniecības finansējums palielināsies līdz 1.5% no IKP. Pa to laiku, protams, arī ES vidējais rādītājs jau būs pieaudzis līdz 3 %, un mēs pēc četriem gadiem, ja tas tiktu īstenots, būtu sasnieguši tikai pusi no Eiropas vidējā, nevis to tām valstīm, kas Eiropā ir priekšgalā. Jūs redzat to atpalicību, kur mēs patlaban atrodamies. Tomēr šī puse no Eiropas vidējā līmeņa būs labāk nekā pašreizējā trešdaļa.

Taču galvenais – ir jābūt koncepcijai, kas atspoguļojas valdības deklarācijā, kas konkrēti tiks darīts, lai nākamajos četros gados panāktu būtisku izglītības un zinātnes sektora izrāvienu. Es apzināti sāku ar izglītības, zinātnes, innovāciju un technoloģiju jomu, jo tās ir tās jomas, kas varētu nodrošināt Latvijas izrāvienu un ilgtspējīgu attīstību.

(..)

Otrā stratēģiskā joma ir ekonomika. Šeit galvenie uzdevumi ir skaidri, un nākamajai koalīcijai ir tikai jāvienojas, kā tos vislabāk īstenot. 

Pirmais aktuālais uzdevums, protams, ir enerģijas nodrošinājums. Šeit valdība jau daudz ir darījusi. Bet šīs ziemas izaicinājumi vēl tikai priekšā – gan tas, kā fiziski nodrošināt nepieciešamo gāzes daudzumu, gan tas, kā palīdzēt mājsaimniecībām, uzņēmumiem un publiskajām institūcijām tikt galā ar augstajām enerģijas cenām. Ļoti iespējams, šeit būs nepieciešami vēl papildu resursi.  Bet ļoti labi, ka sistēma šādai palīdzībai jau ir izstrādāta.

Enerģijas nodrošinājums un neatkarība ir skatāma kopsakarā ar pāreju uz atjaunīgajiem energoresursiem.

Šaubos, vai mums ir mazāk vēja un saules kā kaimiņvalstīs. Tomēr jau tagad Igaunijā iegūst trīs reizes un Lietuvā septiņas reizes lielākas jaudas no vēja enerģijas. Ar tādu pašu lēnīgumu mēs nesasniegsim 2030. gadam noteiktos mērķus – 50% atjaunīgās enerģijas gala patēriņā.” 

 

Jautājumiem, par kuriem runāja Valsts prezidents, protams, būtu vajadzīga nopietna neatkarīgu ekspertu analīze, tādēļ šoreiz vien īss ieskats jautājumu lokā.

 

Par to, ka Latvijas galvenais resurss ir cilvēki, esam runājuši jau visus atgūtās neatkarības gadus un tas, ka izglītība ir galvenais, lai Latvijas cilvēki spētu celt savu valsti, nodrošināt tās attīstību, nezaudētu savu kultūru un vietu pasaules kartē, nav ne jaunums . ne noslēpums. Izglītības reformas notikušas visu laiku, ik pa brīdim tā bijusi arī prioritāte, bet praksē tomēr esam maldījušies “trīs priedēs” . Savā ziņā ir paradoksāli, ka tagad, Ukrainas kaŗa apstākļos, esam uzdrošinājušies beidzot nolemt, ka visās mācību iestādēs mācības būs latviešu valodā un ka skolās varēs apgūt pēc izvēles arī svešvalodas, un ka augstākajā izglītībā ārvalstu pasniedzējiem lekcijas vienmēr nav jālasa tikai latviešu valodā, jo tas ierobežo studentiem pieejamo informāciju. Diskusijas un pretrunas joprojām ir skolu programmās, jo spriest, analizēt un vērtēt, kā to prasa tagadējā nostāja, var tikai tad, ja ir iegūtas konkrētas zināšanas.

 

Par atpalicību no kaimiņiem jāteic, ka manuprāt iemesli ir vairāki – neveselīgā biznesa vide un ēnu ekonomika. Pieļauju, ka to ir veicinājis okupācijas laika “mantojums” – salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu Latvijā bija daudz, daudz vairāk ataicināto “viesstrādnieku” no plašās Padomju Savienības, kas palika šeit, saņemot pat zināmas privilēģijas un nesot sev līdzi specifisko padomju cilvēku domāšanu un izpratni par to, kā jādzīvo un kā visam jānotiek. Šis “mantojums” nav izzudis vēl šodien. Igaunijā un Lietuvā šo atbraucēju bija nesalīdzināmi mazāk un “padomju” uztveres ietekme pazuda ātrāk. Protams, okupācijas laikā valsts tika uzskatīta par ienaidnieku un daudzu prātos šī domāšana nav zudusi vēl šobrīd, bet demokratija nereti tiek uztverta kā visatļautība un absolūts atbildības trūkums. Piemēram, enerģētikā ik pa laikam ir ticis runāts par saules un vēja enerģiju, par sašķidrinātās gāzes termināli, bijuši arī ieinteresēti ārvalstu investori, bet iedzīvotāju attieksme nereti ir bijusi – tikai ne manā pagastā, tikai ne pie mums. Visbiežāk vaina nav Latvijas likumos, bet sabiedrības domāšanā un izpratnē. Saeimai un valdībai, kuŗa tiks izveidota un apstiprināta, nāksies mainīt savu domāšanu, lai mainītos arī sabiedrība.