Sallija Benfelde 13.12.2022
Aizejošais gads nav bijis ne viegls, ne gaišs, jo Krievijas sāktais pilna mēroga kaŗš Ukrainā 24. februārī ir pārklājis pasauli ar asins miglu. Turklāt gads sākās un turpinājās ar kovida pandēmiju un ar to saistītajiem ierobežojumiem un zaudējumiem. Latvijā aizejošais gads bija arī 14. Saeimas vēlēšanu gads, kas tikai pastiprināja spriedzi un sabiedrības neapmierinātību ar notiekošo. Nedēļu pirms Ziemassvētkiem, visticamāk, tiks apstiprināta arī jaunā valdība, kuŗas galvenie mērķi, no vienas puses, ir skaidri un saprotami, bet, no otras puses, nebūt nav viegli sasniedzami, jo ļoti daudz šajos neatkarības gados nav izdarīts vai ir izdarīts pa pusei.
Straujā dzīves dārdzības pieauguma apstākļos gandrīz pusei (46 procentiem) Latvijas mājsaimniecību finanšu situācija šogad ir pasliktinājusies tostarp katrai sestajai mājsaimniecībai (15 procentiem) rocība sarukusi ievērojami, liecina Swedbank Finanšu institūta pētījums. Tāpat pēc Finanšu institūta pētījuma secināms, ka šis ir negatīvākais finanšu situācijas vērtējums pētījuma veikšanas vēsturē kopš 2013. gada. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, visvairāk finanšu situācija pasliktinājusies iedzīvotājiem vecumā no 45 līdz 63 gadiem, aptaujātajiem ar pamata vai vidējo izglītību, kā arī iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem un bezdarbniekiem. Pētījums liecina, ka visvairāk finanšu situāciju ietekmējis pārtikas un mājokļa izmaksu pieaugums. Negatīvāk nekā pērn iedzīvotāji vērtē arī tādu faktoru ietekmi uz kopējo mājsaimniecības rocību kā izdevumi veselības jomā (49 procenti), mājsaimniecības finansiālo uzkrājumu apjoms (45 procenti) un spēju savilkt galus mēneša beigās, ņemot vēra ikmēneša ienākumus un izdevumus (46 procenti).
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka ne mazums ir tādu mājsaimniecību, kas savu finanšu situāciju nevērtē negatīvi nedaudz vairāk kā puse jeb 52 procenti Latvijas iedzīvotāju atzīst, ka labklājības līmenis vai nu nav piedzīvojis būtiskas izmaiņas vai arī uzlabojies. Salīdzinājumā ar 2021. gadu šādu mājsaimniecību gan ir par septiņiem procentpunktiem mazāk.
Ievērojot visu šo apstākļu kopumu, laikam gan droši varētu teikt, ka visbiežāk šogad lietotais vārds bijis izaicinājumi. Gan pētījums, gan norises polītikā un ikdienā liecina, ka valsts iekšējā un ārējā drošība (kas neapšaubāmi ietver arī ekonomisko situāciju un labklājības jautājumus), veselības aprūpe un izglītība katram Latvijas iedzīvotājam ir vissvarīgākie un šogad arī visvairāk apspriestie jautājumi.
Jāpiebilst, ka bankas Citadele veiktā iedzīvotāju aptauja liecina, ka 45 procenti Latvijas iedzīvotāju domā, kā šoziem palielināt ienākumus, jo gada inflācija acīmredzot mazliet pārsniegs 20 procentus. Vēl svarīgi atzīmēt, ka pēc Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem šobrīd Latvijā bez darba ir nedaudz vairāk nekā 51 000 iedzīvotāju, bet NVA CV un vakanču portālā, kas ir plašākā darba devēju piedāvātā vakanču valsts datu bāze, decembra sākumā bija reģistrētas 23 712 brīvas darba vietas. Tiesa gan, 80 procenti no tām ir Rīgā un Rīgas reģionā.
Situācija tiešām nav ne viegla, ne jauka, tomēr, paraugoties uz Latviju plašāk, jāteic, ka mēs esam kļuvuši ne tikai nervozi un aizdomīgi, bet arī daudz cilvēcīgāki un bēdām un ciešanām atvērtāki, par spīti nopietnajai tautsaimniecības situācijai, esam gatavi palīdzēt un atbalstīt tiem, kuŗiem klājas vēl sliktāk, un mēs tiešām palīdzam Ukrainai. Apkopotie dati liecina: ja rēķina procentos pēc IKP (iekšzemes kopprodukta un vienu iedzīvotāju), tad vislielākā palīdzība Ukrainai ir nākusi no Latvijas, no mums atpaliek arī Lietuva un Igaunija. Palīdz ne tikai valsts, dažādi uzņēmumi, bet arī iedzīvotāji, gan ziedojot naudu, pārtiku, apģērbu. Par plašu atbalsta kustību kļuva aicinājums adīt zeķes un cimdus Ukrainas karavīriem. Jau oktobra sākumā kaŗavīriem Ukrainā bija noadīti 500 kg zeķu! Adījumus varēja bez maksas par pasta pakalpojumiem nodot Latvijas Pasta nodaļās, tos savāca arī nevalstiskās organizācijas un biedrības un pēc tam nodeva pastā. Labdarības maratons Dod Pieci!, kas notiks jau devīto reizi, šogad tiks veltīts ukraiņu bēgļu bērniem, tas notiks no 16. līdz 22. decembrim. Un, protams, nav tā, ka esam aizmirsuši tos, kam nepieciešama palīdzība un atbalsts pašu mājās.
Atskatoties uz aizejošo gadu, vēl jāpiebilst, ka sasniegumu kultūrā un mākslā, arī starptautiskā līmenī, nav bijis maz, un tas jau ir atsevišķs stāsts, ko neizstāstīt dažos teikumos. Tāpēc, atskatoties uz aizejošo gadu, gaidot gaismas atgriešanos, atcerējos nupat mūžībā aizgājušās dzejnieces Veltas Sniķeres (1920 2022) rakstīto:
Vai liepu lapu laipu likt
Uz Latviju?
Tā nepārtikt.
Vai sausus smilšu graudus velt
Uz Latviju?
Tā neuzcelt.
Vien drošas sirdis
Un skaidri prāti,
Vēl darināti
Nav citi balsti
Uz savu valsti.
Mēs esam skaitliski maza tauta ar lielu dvēseli, kaut gan ikdienas rūpēs par savu dzīvošanu par to mēdzam aizmirst, tā it kā pazūd un to brīžiem ir grūti ieraudzīt ne tikai mums pašiem.
Starp citu, rakstnieks un vēstures pētnieks Marks Soloņins pirms trijiem gadiem intervijā ukraiņu žurnālistam Dmitrijam Gordonam stāstīja par Otro Pasaules kaŗu, tā cēloņiem, Molotova Ribentropa paktu un kaŗa sākumu, jo ļoti daudz un pamatīgi ir pētījis dokumentus archīvos. Rakstnieka sacītais lika domāt par Ukrainu un ukraiņu cīņu par brīvību un neatkarību un par mums pašiem, par to, kas tiešām mums ir svarīgākais.
Soloņins pastāstīja, ka pirms Hitlera iebrukuma Padomju savienībā, tai bija pārsvars visos skaitliskajos rādītājos: PSRS bija gan vairāk kaŗavīru, gan vairāk visa veida bruņojuma. Tomēr kaŗa sākumā Padomju savienība atkāpās, tās armija daudzviet vienkārši bēga. Gordons jautāja: Kā tas varēja notikt? Kāpēc? Rakstnieks un vēstures pētnieks atbildēja īsi: Cilvēki!. Un paskaidroja, ka Staļina veidotajā sistēmā, kuŗā cilvēkiem vispār nav vērtības, par spīti propagandai, kaŗavīriem nebija īstas motivācijas, Bet Hitlers bija pratis iedvest, ka uzbrukums ir ļoti svarīgs, turklāt militārā izlūkošana un plānošana bija daudz profesionālākā līmenī.
Tāpēc nekad nezaudēsim dvēseles gaismu pat vistumšākajā laikā un lai Ziemassvētki mums atgādina, ka gaisma atgriežas vienmēr!
Atpakaļ