Izturēt nākamo gadu
Juris Lorencs    13.12.2022

 

 

Pēc ilgiem gadiem Latvijā beidzot iestājusies balta, sniegiem bagāta ziema. It kā vajadzētu priecāties par šo dabas skaistumu. Bet es skatos uz sarmas klātajiem kokiem aiz loga un domāju par divām lietām. Pirmā -  cik Latvijā tagad ir cilvēku, kuŗiem grūtības samaksāt siltuma, gāzes un elektrības rēķinus, kuŗi spiesti knapināties un taupīt. Otrā - par ukraiņiem, kuŗi šo ziemu pavada neapkurinātās mājās, bez elektrības un siltā ūdens. Tuvojas Ziemassvētki un Vecgada vakars. Brīdis, kad atceramies aizvadīto gadu un domājam, -  ko mums nesīs nākamais, 2023. gads? Vai tas būs vieglāks un mierīgāks par aizejošo? Nezinu. Jācer, ka vēl līdz Ziemassvētkiem paspēsim sagaidīt jauno Krišjāņa Kariņa valdību. Lai viņam izdodas! Var jau kritizēt (un nereti pamatoti!) premjeru, taču jāatzīst, ka tieši “Kariņa laikā” Latvijas sastapās ar vislielākajiem izaicinājumiem atgūtās neatkarības gados – ar Covid-19 pandēmiju, nelegālo robežpārkāpēju krīzi uz Latvijas – Baltkrievijas robežas, energoresursu un pārtikas cenu pieaugumu. Savukārt Krievijas agresiju pret Ukrainu pilnībā izmainīja drošības situāciju Eiropā, it īpaši “vecā kontinenta” austrumos.

 

Mums jāapzinās, ka Latvija ir tikai maza laiviņa globālājā pasaules okeānā, ko patlaban pārņēmusi vētra. Jā, mēs esam NATO un Eiropas Savienībā, un vismaz pagaidām tas mūs sargā. Bet lēmums par uzbrukumu Ukrainai tika pieņemts Maskavā. Mēs nezinām, kas notiek Krievijas diktatora Putina galvā, kādi ir viņa šķietami neprātīgās rīcības motīvi un nākotnes plāni. Tāpat mēs nespējam iespaidot globālos saimnieciskos procesus – ne ASV Federālo rezervju sistēmas procentu likmes, ne naftas un gāzes cenas pasaules tirgos. Covid- 19 pandēmija, kuŗas saimnieciskās un sociālās sekas jūtam joprojām, neizcēlās Latvijā. Esot viena no “zaļākajām” valstīm pasaulē, mēs tomēr nespējam novērst ne planētas piesārņošanu, ne iespējamās klimata izmaiņas, ja tās vispār eksistē. Tad ko mums darīt? Nolaist rokas, paļauties uz likteni? Taču nē! Amerikāņu teologs Reinholds Nibūrs (Reinhold Niebuhr, 1892–1971) savulaik sacerēja “Lūgšanu par Dvēseles mieru”. Tajā ir arī šādi vārdi: “Dievs, dod man Dvēseles mieru pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt, Drosmi ietekmēt visu, ko spēju, un Gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra.”

 

Mums, latviešiem, ir sava misija. Es dažkārt iedomājos par vācu mākslinieka Albrehta Dīrera gravīru “Bruņinieks, Nāve un Velns”. 1513. gadā radītais darbs tēlo vientuļu Bruņinieku zirga mugurā. Blakus viņam ir divas pārdabiskas būtnes – Nāve, kas savā kaulainajā rokā tur smilšu pulksteni un skaita Bruņinieka atlikušās dzīves stundas, un Velns, kuŗš viņam seko pa pēdām. Tikmēr Bruņinieks izliekas neredzam abus dēmonus un droši soļo uz priekšu. Cik var nojaust, viņam ir kāds noteikts mērķis, varbūt pat uzdevums. Bruņinieks tērpies ticības bruņās –  ticībā Kristum, ticībā sev un savai misijai. Viņa sejā nav šaubu, vien miers un apņēmība. Ne velti šo gravīru uzskata par vienu no Eiropas kultūras simboliem – līdzās Leonardo da Vinči “Monai Lizai” un Mikelandželo “Dāvidam”. Latvijai šodien jābūt šim Dīrera tēlotajam bruņiniekam. Mēs nevaram un nedrīkstam dzīvot, nemitīgi atskatoties uz apkārtējiem dēmoniem. Mums, latviešiem, pirmām kārtām jāpaļaujas pašiem uz sevi. Uz ģimeni un dzimtu. Uz savu māju, ciemu, pilsētu un darba vietu. Uz mūsu mīļo Latviju. Uz Eiropu un sabiedrotajiem, īpaši ASV. Un uz varonīgo Ukrainu, kas šodien cīnās arī par Latviju. Mūsu spēks ir Rietumu pasaules vienotībā. Viens no nozīmīgākajiem polītiskajiem notikumiem aizvadītajā gadā bija Somijas un Zviedrijas lēmums pievienoties NATO. Drosmīga izšķiršanās, kas stiprina pirmām kārtām Skandināvijas un Baltijas valstu drošību. ASV nupat paziņojusi, ka tā palielina militāro klātbūtni Baltijas valstīs. Tuvākajos gados Ādažu un Lielvārdes bāzēs pastāvīgi uzturēsies ASV artilērijas un aviācijas vienības. Paldies par to!

 

Es rakstu šīs rindas 11. decembrī, svētdienas vakarā pēc Latvijas laika. Mediji ziņo, ka pēc divdesmit sešu dienu ilgas Mēness misijas uz Zemes veiksmīgi atgriezusies ASV Nacionālās kosmonautikas aģentūras (NASA) raķetes “Artemis” nolaižamā kapsula “Orion”. Un ir tikai simboliski, ka tieši pirms piecdesmit gadiem, laikā no 1972. gada 7. līdz 19. decembrim, Mēnesi apmeklēja ASV kosmosa kuģis “Apollo 17”. Tas bija pēdējais Mēness apciemojums “Apollo” programmā. Tagad Amerika atkal ir atpakaļ kosmosā – ar raķeti “Artemis”, ar Ilona Maska kompānijas “SpaceX” gigantisko “Starship”, kas nogādās cilvēkus līdz Marsam. Ar Džeimsa Veba kosmisko teleskopu, kas spēj ieskatīties vēl neredzētās Visuma dzīlēs. Ar visurgājēju “Perseverance”, kuŗš teju jau divus gadus pēta Marsu un meklē iespējamās dzīvības pēdas. Bet, kamēr Amerika būvēja “Artemis”, “Starship” un “Perseverance”, izgudroja jaunas zāles un vakcīnas, konstruēja kodolsintēzes reaktorus, radīja pasaules ātrākos datorus un gudrākos robotus, Krievija pacietīgi ražoja raķetes, ar kuŗām šodien tiek apšaudītas Ukrainas pilsētas. Diemžēl mēs dzīvojam blakus mežonīgai zemei, kuŗai nav svarīgas ne savu, ne citu tautu cilvēku dzīvības. Piesedzoties ar meliem un viltu, ar mītiem par “lielo krievu kultūru” un “dziļo dvēseli”, ar sportistiem, rakstniekiem un balerīnām, tā kaldina plānus par zudušās imperijas atjaunošanu. Savās vērtībās un centienos Krievija joprojām turpina dzīvot 19. gadsimtā. Atrasties blakus Krievijai – tas būs lielākais izaicinājums Latvijai gan nākamajā 2023. gadā, gan tuvākajās desmitgadēs. Mana atlikušā mūža laikā noteikti. Tāpēc līdzās tradicionālajiem Ziemassvētku un Jaungada vēlējumiem par prieku, laimi un veselību es gribētu pievienot arī šo: gudrību, spēku, izturību un Dievpalīgu mums visiem!