Demokratijas atjaunošana
Kārlis Streips    25.10.2022

 

 

Pirms pāris nedēļām rakstīju par pašām pirmajām Saeimas vēlēšanām 1922. gadā. Šonedēļ pienākusi kārta atcerēties Latvijas Republikas Augstākās Padomes sēdi 1992. gada 20. oktobrī, tātad – pirms 30 gadiem. Sēdi, kuŗā deputāti pieņēma galīgo lēmumu par 5. Saeimas vēlēšanu rīkošanu nākamā gada pavasarī.

 

Atgādināšu – Augstākā Padome tika ievēlēta 1990. gada sākumā, un galvenais jautājums bija par to, vai Latvijas Tautas frontei izdosies ievēlēt pietiekami daudz mūsu valsts neatkarības atjaunošanas atbalstītāju, lai sanāktu nepieciešamās 2/3 balsuneatkarības deklarācijas pieņemšanai. Laika un Brīvās Latvijas lasītāji, protams, zina, ka sanāca gan. Taču pēc deklarācijas pieņemšanas, nākamo pusotru gadu Latvijā bija divvaldība – Ivara Godmaņa vadītā Ministru padome un Anatolija Gorbunova vadītā Augstākā Padome Rīgā, kā arī Michaila Gorbačova vadītā centrālā PSRS valdība Maskavā.

 

Gorbačovs par saviem it kā centieniem savā valstī attīstīt demokratiju 1990. gada 10. decembrī kļuva par Nobela miera prēmijas laureātu. Knapi mēnesi pēc šī paziņojuma piedzirdīti zaldāti tankos uzbruka lietuviešiem, kuri sargāja savu televīzijas torni Viļņā. Latvijā tūlīt sāka celt barikādes, un nedēļu pēc asinspirts Viļņā bija apšaude pie Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas, kur gāja bojā divi miliči un trīs civilisti. Bija vajadzīgs pučs Maskavā 1991. gada augustā, lai tik tiešām nodrošinātu mūsu valsts – un ne tikai – starptautiski atzītu un atjaunotu neatkarību.

 

Tomēr pēc puča un neatkarības atjaunošanas Latvijas polītiskajā struktūrā nekas nemainījās. Augstākās Padomes mandāts nepārtrūka, tā vienkārši vairs nebija Latvijas PSR, bet gan Latvijas Republikas AP. Godmaņa kunga Ministru padome turpināja darbu, lai gan 1991. gada novembrī viņš demisionēja un tūdaļ izveidoja jaunu Ministru padomi, šoreiz ar saprotamā kārtā vajadzīgu jaunu Ekonomisko reformu ministriju.

 

Un nu 1992. gada 20. oktobris. Brīdī, kad deputāti pievērās likumprojektam par 5. Saeimas vēlēšanām trešajā un galīgajā lasījumā, sēdi vadīja AP priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, un galvenais ziņotājs bija deputāts un vēlākais Satversmes tiesas tiesnesis un priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Pirms debašu sākuma Krastiņa kungs klātesošajiem atgādināja, ka “trešajā lasījumā mēs diskutējam un balsojam tikai par tiem pantiem, kuŗos ir redakcionālas dabas labojumi.” Mūsdienās tas tā vairs nav. Priekšlikumus par dažādiem labojumiem likumprojektos deputāti drīkst iesniegt gan uz otro, gan arī uz trešo lasījumu.

 

Pirmā gaŗākā diskusija tās dienas Augstākās Padomes sēdē bija par faktu, ka tāpat kā tas bija pirmās republikas laikā, 5. Saeimas vēlēšanām bija paredzēta ne tikai viena, bet gan divas dienas. Līdz ar to izcēlās jautājums par frazi – “kuŗiem vēlēšanu dienā ir vismaz pilni 18 gadi.” Jau otrajā lasījumā bija nolemts vecuma cenzu samazināt no 21 uz 18, bet deputāti sāka spriest par to, kas notiks, ja otrajā vēlēšanu dienā uzradīsies kāds, kuŗam tieši tajā dienā aprit 18. dzimšanas diena.

 

Endziņa kungs atgādināja, ka 1922. gada Likumā par Saeimas vēlēšanām bija teksts “Vēlēšanu tiesības bauda visi Latvijas pilsoņi, kuŗi vēlēšanu pirmajā dienā ir vecāki par 21 gadu,” piebilstot, ka “nekādu problēmu tolaik nebija.” Sēdes vadītājs vēl visai sausi pajautāja: “Vai vēl kāds vēlas no filozofiskiem aspektiem uzstāties par vecumu?” Un tad tā laika “gudrās galvas” varēja turpināt sarunu.

 

Bija diskusija par to, kur centrālizēt urnas ar nodotajām balsīm pirms transportēšanas uz Rīgu. Bija gaŗa diskusija par to, vai drošības naudu kandidējošās partijas varēs iemaksāt tikai Latvijas bankā vai kreditiestādē. Deputāti pārrunāja iespēju, ka vienā un tajā pašā apgabalā divas vai vairāk partijas varētu iesniegt sarakstus ar ļoti līdzīgiem nosaukumiem.

 

Būtisks jautājums bija par barjēras noteikšanu 5. Saeimas vēlēšanās. Pirmās brīvvalsts laikā nekādas barjēras nebija, un četrās ievēlētajās Saeimās nonāca 20 vai vairāk dažādu sarakstu pārstāvji, bieži vien ar tikai vienu mandātu no attiecīgā saraksta. Pirmajā lasījumā attiecībā uz jaunajām vēlēšanām deputāti bija iebalsojuši četrus procentus, un pie tā arī deputāti palika.

 

Tāpat bija svarīga diskusija par to, kāda veida cilvēkiem neļaut kandidēt Saeimas vēlēšanās. Opozīcijas deputāts Zaļetajevs iebilda pret tekstu, kuŗā teikts, rakstot, ka vēlēšanās nedrīkst piedalīties ārvalstu specdienestu darbinieki, tajā pieminēta tikai Krievija. Galu galā Augstākā padome piesauca PSRS, LPSR un “citu valstu” attiecīgās instances, tajā skaitā “konspiratīvā dzīvokļa” turētājus. 

 

Galīgajā lasījumā Augstākā Padome likumu par 5. Saeimas vēlēšanām pieņēma ar 60 balsīm par 17, pret un 22 deputātiem atturoties. AP bija 201 deputāts, bet opozīcija, kura bija darījusi visu iespējamo, lai bloķētu Latvijas neatkarības atjaunošanu, sēdes mēdza boikotēt.

 

Todien pieņemtajā likumā vēl nebija noteikts 5. Saeimas vēlēšanu datums, vien bilstot, ka tas būs jāizdara tai pašai Augstākajai Padomei. Galu galā nolemts tās rīkot 1993. gada 5. un 6. jūnijā. Nekur nevarēju atrast informāciju, kāpēc, jo Satversmē tomēr bija paģērēts, vēlēšanas rīkot oktobŗa pirmajā svētdienā un sestdienā pēc tam. Sēde, kuŗā pieņemts likums par vēlēšanām, notika  20. oktobrī, tāpēc togad vairs nevarēja paspēt, un varbūt deputāti nolēma, ka gaidīt veselus 11 mēnešus būs par daudz prasīts.

 

5. un 6. jūnijā vēlēšanās piedalījās gandrīz 90% balsstiesīgo. Tāds līmenis netika sasniegts nedz Satversmes sapulces vēlēšanās, nedz tajās četrās Saeimas vēlēšanās, kādas bija pirmās brīvvalsts laikā. Tas arī vairs nekad līdz šim nav sasniegts. Šogad ļaudis priecājās, ka 14. Saeimas vēlēšanās piedalījās gandrīz 60%, kas bija vairāk nekā pirms četriem un astoņiem gadiem…  

 

5. Saeimas vēlēšanās startēja 23 partijas, un ar 4% barjeru mandātus izcīnīja astoņas no tām. Kopš tā laika parlamentu esam vēlējuši deviņas reizes, tajā skaitā vienreiz ārkārtas vēlēšanās.