Aizslēgtās pasaules piezīmes: izejā no bezizejas
Ģirts Salmgriezis    12.05.2020

 

 

Visapkārt vieni vienīgi ziedi, košumkrūmi, tomātu stādi, un pārdevējas aktīvi rosās aiz caurspīdīgām plastikāta sienām tādās pašās maskās kā slavenās latviešu mākslinieces Samantas Tīnas klusās, bet efektīvās iespiedzējas - līdzidziedātājas fonā uz nenotikušās lielās Eirovīzijas dziesmu skatuves Roterdamā, Nīderlandē. Kā ik gadu maija vidū, labprāt gribētu būt atkal tuvumā lielajai Eirovīzijas skatuvei, sevišķi jau šogad, kaimiņos - Nīderlandes modernajā rūpniecības pilsētiņā Roterdamā. Lai kā es vēlētos pasapņot par saplānotiem nenotikušiem notikumiem, tomēr neesmu pamodies spirgtā maija sestdienas novakarē Eiropas dziedošo zvaigžņu ēnā, bet gan atrodos vienā no slavenākajām, iecienītākajām Briseles dārzniecībām (Pépinières de Boitsfort), kur dziedošās Samantas Tīnas bataljona skatuves luksuskostīmi nu savā ziņā ir kļuvuši par dārzniecības darbinieku ikdienas tērpiem. Centīgā, uz savu mērķi vienmēr skrienošā Tīna kārtējo reizi nepiedzīvoja Eirovīzijas lielo skatuvi, bet, solidarizējoties ar dziedātājas nenogurdināmo vēlmi pēc Eiropas skatuves, nopērku dārzniecībā plastmasas pudeli, kas veiksmīgi man kalpo ziedu apsmidzināšanai uz terases. Ik reizes, kad stādījumi iegūst vēsu atsvaidzinājumu saules pielietajā dārzā, nostaļģiski iedomājos par Samantu Tīnu, kuŗa noteikti šīs sestdienas vakarā būtu dziedājusi lielajā Eirovīzijas finālā un viņas cīņu biedrenes, no skatuves, pūšot šķidrumu no, sauksim tās par plastmasa rokas lejkannām, būtu nošarmējušas Eiropas publiku.

 

Esmu pārliecināts - ļaužu pūļi būtu patīkami noreibuši gluži kā no franču Hermes smaržu aromāta, un Latvija pēc neliela pārtraukuma būtu atkal teicami uzmirdzējusi Eiropas dziesmu virsotnē. Pētot vairāk nekā 60 gadus ilgo konkursa vēsturi, nevienu reizi nav nācies atcelt šo pasākumu, lai gan ir bijušas dažādas riskantas un polītiskas situācijas, tomēr dziesmu vara vienmēr bijusi stiprāka par lielākām un mazākam starptautiskām ķibelēm. Dziesmotā sacensība pēc Otrā pasaules kara sāka saliedēt Eiropas kontinentu, un jau no pašiem konkursa pirmsākumiem pamazām vienoja arvien vairāk valstu līdz konkurss piedzīvoja pašas Eiropas apvienošanos pēc daudziem vēsturiski netaisnīgiem nošķirtības gadiem. Šovs, par kuŗu visiem ir viedoklis un kuŗu it kā neviens neskatās, jo tas neatbilst ierindas snoba augstajām kultūras matērijām, taču beigu beigās sarunā pie vīna glāzes tas pats snobs atzīstas, ka zina vai visu labāk par pašiem konkursa ekspertiem, ik gadu maijā pulcē aptuveni 200 miljonu lielu auditoriju pie televīzijas ekrāniem, un ir trešais lielākais pasaules televīzijas šovs pasaulē, paliekot aiz Pasaules Futbola čempionāta un Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas...

 

Dārzniecībā manas domas virpuļo gan par nenotikušo pasākumu Roterdamā, gan jāspēj operatīvi izvēlēties stādus savam mājoklim. Lai gan kāda latviešu dārzkope Briselē sociālajos tīklos atļaujas norādīt, ka „manā” dārzniecībā esot nokaltuši stādi un neprofesionāls serviss, tomēr ir ļoti grūti piekrist šādai atsauksmei. No stādu lielās daudzveidības patiešām patīkami apjūku, un kur nu vēl runāt par izcili profesionālo apkalpošanu, dārznieku precīzajiem padomiem. Pieņemsim, kādai Briseles latviešu puķkopei ir gadījusies slikta oma un ne tā labākā diena viņas dzīvē. Taču atvērtā dārzniecība Beļģijā ir vēstnesis, ka pamazām dzīvi mēģina ievirzīt ierastajā gultnē. Stādu tirgotavā nav atļauts staigāt baros, ik pa laikam policisti kontrolē, vai tiek ievēroti noteikumi. Esmu devies uz dārzniecību darba dienas pašā agrumā. Brīvdienās, lai iegādātos ziedošos pavasaŗa stādījumus, nākas vien stāvēt garā automašīnu rindā. Ir patiess prieks izrauties no ierastās mājas rutīnas - uz dārzniecību, pretim nelielai, jaunai dzīves iespējai aizslēgtajā pasaulē, ko oficiāli mums atļāvusi 

 

 

Beļģijas Nacionālā drošības padome!

 

Patlaban valstī par ikdienas tradiciju ir klausīties un sekot līdzi tieši Nacionālas Drošības padomes lēmumiem. Šī valstiski nozīmīgā institūcija ir kā bāka vētras laikā, kas dod gaismu ceļā klaiņojošiem kuģiem. Tā sniedz mums, pilsoņiem, ceļa karti ikdienas dzīvei. Pirms 4.maija, izziņojot jaunos noteikumus, Flandrijas Ministru prezidents Žans Žambons (Jan Jambon), uzrunāja beļģu tautu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā kaklasaitē. Nopriecājos, ka tā ir laba zīme. Latviskie kaklasaites raksti palīdzējuši ne vienam vien pasaules līderim.

 

Savulaik bijušajam Eiropas Komisijas prezidentam, atraktīvajam, ar spēcīgu harizmu apveltītajam Žanam Klodam Junkeram bija veiksmīgas sarunas ar ASV prezidentu Donaldu Trampu. Jā, ar tiem pašiem latvju rakstiem uz krūtežas, risinot dialogu Baltajā namā. Tāpēc ceru, ka Latvijas modes suvenīrs atkal nesīs veiksmi. 

 

Domāju, mūsu kaklasaites izvēle nav bijusi pēdējā brīža vājums, bet gan rūpīga izvēle - latvju rakstu zīmēs skaņotais tūkstošgadu kosmiskais spēks ir neatsverama palīdzība, novēršot modernās pasaules satricinājumus 21.gadsimtā.

 

Beļģija lēni un gausi aizvērās, un tā pamazām tikpat lēnīgi un prātīgi, soli pa solim tiek atvērta... Viss sākās ar dārzniecībām, būvmateriālu veikaliem, audumu tirgotavām, slaveno cepto kartupeļu bodītēm. Krizes laikā esot samazinājies saldēto tupeņu apgrozījums, un kartupeļu audzētāji jau sūkstas par smagu iekritienu biznesā. Tiek solīts, ka pamazām atvērsies skolas, bet frizētavas un sporta klubi vēl būšot slēgti. Tātad - ārējais un fiziskais skaistums vēl tiek turēts izolācijā, bet nevienam jau nav liegts uzspodrināt savu garīgo un intelektuālo pasauli arī maskā. 

 

Briseles centrālajā dzelzceļa stacijā ir pazuduši dažādu kārumu, našķu, saldināto gāzēto dzērienu tirgotavas, bet to vietā nākušas masku, dezinfekcijas līdzekļu automātpārdotavas. Ja agrāk te skanēja atgādinājumi par biļešu reģistrēšanu braucienam, tad patlaban plaši tiek skandēti paziņojumi par sejas masku nepieciešamību.

 

Jau nedēļu Briseles sabiedriskajā transportā ir atļauts pārvietoties tikai ar sejas maskām, bet staigāt pa ielu vai parkiem var arī bez sejas aizsarga. Jūtos patiešām ieintriģēts, vērojot citus pasažierus šādos ietērpos. Reizēm izjūtas mijas starp tradicionālo ķekatnieku parādi, suitu sievu vēsturisko pamatīgumu un dažkārt Briseles ielās un transportā pavīd kaut kas līdzīgs Lēdijas Gagas modes popgleznām. 

 

Visvienkāršāk ir beļģietēm, kuŗas jau senāk pārvietojās līdzīgi ietērptas lakatos kā mūsu diženās un varenās suitu sievas, bet tagad kā papildinājums ir nācis klāt liels sejas mutauts. Kādam jaunietim bez sejas maskas ir vēl melnas saulesbrilles un iespaidīgi lokatoriskas mūzikas austiņas. Viņš man atgādina tādu īpašu dīdžeju, kuŗa spēlētos mūzikas ritmos varētu ātrā laikā zaudēt daudz kaloriju. Cits pieskaņojis sejas drānu savam klasiski eleganti tumšajam uzvalkam un noteikti jūtas kā pats Džeimss Bonds, veicot kārtējo operāciju, tikai šoreiz Briseles šaurajās ielās. Vēl redzu sejas maskas dažādos afrikāņu tautu ornamentos, un tajā brīdī iedomājos, kāda varētu būt mana ideālā maska - Lielvārdes jostas rakstā, jo tā varētu nepazaudēt savu spēcīgo latvisko identitāti pandēmijas laikā Briselē. Nopūšos, jo kas tad man te, Briselē, tādu pašūdinās, pārāk sarežģīti. Turklāt audumu veikali arī tikai nesen atvērušies, un darba tiem pilnas rokas pēc gandrīz divu mēnešu pārtraukuma. Taču esmu priecīgs par savējo Francijā ražoto (uzņēmumā Saint James), kas ir pelēcīgi zebriski svītraina un izgatavota no laba, kvalitatīva auduma. Tikai dažs labs attālinātais modes eksperts no Londonas man ieteica nedoties ar šādu masku džungļos, jo plēsīgie zvēri varētu mani sajaukt ar zebru un uzbrukt.

 

Mans lielais jautājums tomēr nav par masku modi meža biezokņos un pilsētas ielās, bet - vai tās pasargās no vīrusa uzbrukuma? Vai visi beļģi to katru vakaru izmazgās? Tajā var uzkrāties vīrusi, un, ja ar rokām to aizskar, arī ir iespējama inficēšanās. Vai visi to rūpīgi, aiz gumijām noņems un pēc tam nekavējoties nomazgās rokas? Šobrīd ir vairāk jautājumu nekā iespējamo atbilžu. Bet dzīve pamazām turpina atvērties un - atdzīvojas arī Vavres šoseja.

 

Pamazām Briseles ielās parādās arvien vairāk cilvēku, daudzi ir noguruši no ilgās sēdēšanas mājās. Pamazām atmostas arī viena no krāsaini kolorītākajām ielām - Vavres šoseja. Beļģiem bija kolonijas Āfrikā, precīzāk – Kongo. Tālaika atblāzmas meklējamas arī Vavres šosejas galā – Porte de Namur metrostacijas virzienā. Vēl nav sākušas Vavrē darboties neskaitāmas frizētavas, kuŗās fēni rūc mazliet lēnāk, nosvērtāk un kuŗās zem letes pārdod kokospalmu sviesta eļļu ādas kopšanai litra burkās un afrikāņu skaistumkopšanas produktus. Es noteikti gribu, lai ir kā senāk,  kad Vavres šosejā sabrauca dūšīgās afrikāņu mammas un slaidie kundziņi, kas uzcirtušies kā džeza solisti, skaistās graciozās meitenes. Un visi staigāja pa ielu turp un atpakaļ, sasaucās. Pat garāmbraucošajās mašīnās sēdošie reperi taurēja skaistulēm, kuŗas nāca ārā no frizētavām ar svaigi piepītiem matiem. 

 

Es ar nepacietību gaidu tikšanos ar šokolādes burvi Pjēru Markolīni - Sablonu laukumā, kad atkal atvērsies viņa veikals. Jā, Pjēra Markolīni šokolāde tiešām ir visgardākā, visizjustākā, kādu jebkad esmu baudījis. Konfektes ir dārgas. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka Markolīni ir viens no retajiem, ja ne vienīgais beļģu šokolādes meistars, kas pats dodas kakao pupiņu meklējumos gan uz Indonēziju, gan uz Ekvadoru, Meksiku, Madagaskaru,  kamēr vairākums šokolādes ražotāju pērk jau gatavu šokolādes masu. Otrs iemesls varētu būt tas, ka meistars nepārtrauc eksperimentēt, nu gluži kā smalkās franču virtuves šefi. Viņš pat veido šokolādes kollekcijas kā augstās modes dizaineri darina drēbju parādes. Piemēram, savulaik pārdošanā tika laists īpašs ziemas šokolādes komplekts – atverot kasti, visas šokolādes veidoja gleznu, bet to garšā varēja izjust vieglu kanēļa, apelsīnu miziņu toni.

 

Taču gastronomiskos sapņus par īpašām šokolādes kollekcijām gan pārtrauc virtuāli profesionālā franču valodas papildināšana. Divas reizes nedēļā jūtos kā jaunlaiku digitālais robots, kad tiekos attālināti ar franču valodas skolotāju Izabellu. Lekciju tveru no divām ierīcēm - skaņa nāk no telefona, bet Izabellu un viņas virtuālo tāfeli redzu datora ekrānā. Ar to viss nebeidzas, jo skolotāja neļauj nogurt ne mirkli, un jebkurā brīdī ar saviem precīzajiem franču valodas jautājumiem var samulsināt visas virtuālas klases priekšā un izgaismot manu domīgo sejas profilu. Izabella maršē straujiem datorizētiem soļiem uz priekšu, cenšoties apgūt jaunas technoloģiskās iemaņas, un nākamnedēļ būšot jāraksta uz attālinātās tāfeles. Skolotāja gan nodarbības beigās sirsnīgi atzīstas, ka savulaik esot sapņojusi par vairāk laika pavadīšanu mājās. Taču esot nogurusi no attālinātām klasēm, pavadot astoņas stundas dienā pie datora monitora. Viņai ir svarīgi satikties ar cilvēkiem, svarīga ir dzīva saruna un dialogs ar studentiem. Varu tikai piekrist skolotājai. Man šajās dienās, savukārt, pietrūkst īstu kultūras notikumu. Var jau klausīties attālināti Metropolitēna pārraidē Elīnu Garanču, kuŗa dzied “Karmenu“ pie grāmatu skapju savās mājas, tomēr operai ir tās īpašā vieta - tikai augstās mūzikas namā ar nevainojamu akustiku. Digitālās parodijas tikai un vienīgi var nogalināt īstas klasiskās vērtības, patieso mākslu. Tāpat varu skatīties eksperimentālā kārtā tiešsaistē izrādi “Trojas ķēve”, bet tās nav tās pašas izjūtas esot teātra namā priekškara atvēršanas brīdī. Un arī Eiropas skaisto un vēsturisko daudzveidību var izjust, tikai apceļojot dažādas valstis. Attālinātā komunikācija var radīt tikai īslaicīgas illūzijas par šķietami īsto dzīvi. Lai gan nav jau par ko sūdzēties - pirms 30 gadiem, kad Latvija atguva neatkarību, dzīvojām vēl lielākā izolācijā no pārējās pasaules. Tāpēc šodienas krize ar nezināmo finālu ir vienkārši izdzīvojama...

 

Beļģijā jūnija sākumā darbu sāks restorāni, bet drīz vien varēs doties ciemos pie tuviniekiem, draugiem, atvērs ne pārtikas tirgotavas - mūsdienu pasaules patērētāju kultūras tempļi, svētnīcas, kuŗās tiek atstāts daudz naudas, lai reizēm atbrīvotos no ikdienas sasprindzinājumiem, nopērkot mirkļa izjūtas par it kā laimīgo šodienu un vēl skaistāko nākotni. Veroties veikalu durvīm, būsim gan prātīgi, nepazaudējot pašu dārgāko dzīvības turpinātāju - labu veselību!

 

P.S. Piezīmēm pielikts punkts 09.05.2020. pulksten 10. 33 Briselē, Forest. Rozā kastaņa pie mājas mierīgi staro visā krāšņumā, un šarmanta kundzīte maskā aiztrauc uz vietējo veikalu centru ar iepirkuma ratiņsomu, pat nevienu acu kaktiņu nepaverot uz rozīgi ziedošo pavasaŗa lustru. Lidojums nezināmā virzienā turpinās. Šoreiz it kā pārņem izjūtas - ir pavērtas dažas mākoņa maliņas, zem kurām gribas ieraudzīt drīzu zemskari... Bet arī nezināmajā laikmetā jāplāno notikumi, un tāpēc sestdien, 16.maijā gaidu attālināto randiņu ar Samantu maskā, tālrādē, pulksten 22.vakarā (Eirovīzijas koncerts “Eiropa Staro”, LTV).