17.12.2013
Armīda Priedīte
Ziemsvētki kā brīnums
Ar Rutu Zadziorsku sarunājāmies
pirmā Adventa rītā. Par Ziemsvētku gaidīšanu. Par svētkiem, kas ir īpaši
un nav salīdzināmi ar citiem. Tādi pieklusināti un cerību pilni. Jo ir
jābūt Ziemsvētku brīnumam. Un, kā teic Ruta, viss atkal ies uz gaismas
pusi. Vakarā viņa gaidīja mīļus ciemiņus. Arī mazu meitenīti, kuŗai būs
iespēja iedegt pirmo Adventa svecīti.
Ruta jau astoto gadu atkal dzīvo
savā tēvzemē Latvijā. Jūrmalā, atgūtajā vecāku mājā. Turklāt vienā no
retajām īsta koka mājām. Ar krāsainiem stikliņiem verandas logos. Un tas
ir īpaši. Jebkuŗā gadalaikā. Ziemsvētki Latvijā Rutai sadalīti divos
posmos. Bērnības svētki pirmskaŗa Latvijā. Un tagad pēc ilgās
promienes un dzīves Amerikā. Arī Amerikā, tāpat kā citviet pasaulē, svin
Ziemsvētkus. Svin krāšņi. Un tomēr...
Amerikā Ziemsvētkus svin pilnīgi citādi. Negribu nekādā ziņā tos kritizēt, saka Ruta. Arī šajā valstī ir savas tradicijas, savi svētku ēdieni. Taču ilgus gadus, ko tur nodzīvoju, nekad neesmu izjutusi īpašu Ziemsvētku gaisotni, kādu atceros no bērnības laikiem šeit, Latvijā.
Foto no R. Zadziorskas personiskā archīva
Atceroties bērnības ziemas šeit,
Latvijā, kad viņa bija maza meitene un gāja skolā (no1938. līdz 1939.
gadam), īpaši spilgti iespaidi Rutai palikuši par Ziemsvētku tirdziņu
Rīgā, Esplanādē. Toreiz dzīvojām Elizabetes ielā 33, pavisam tuvu
Esplanādei. Man šis Ziemsvētku tirdziņš ļoti patika, bieži turp gāju.
Eglē bija iedegtas īstās sveces, nevis elektriskās spuldzītes, kā tas ir
tagad daudzviet pasaulē, arī Latvijā. Skanēja brīnišķīga mūzika. Turpat
bija arī slidotava. Tirdziņā valdīja īpaša gaisotne. Krāšņi un
interesanti. Un... tur varēja nopirkt brīnišķīgas, ar putukrējumu
pildītas vafeles. Vēl tagad, šķiet, mutē jūtu to vārdos neizsakāmo
garšu.
Bērnības Ziemsvētki Rutai
saistīti arī ar kādu traģikomisku gadījumu. To viņai atstāstījuši
vecāki, jo pati bijusi vēl pārāk maza, lai to atcerētos, - kādi četri
gadiņi. Kad atnācis gaidītais Ziemsvētku vecītis ar dāvanu maisu, esmu
sarunājusi visai lielas aplamības. Turklāt izdomātas! Vispirms
pastāstījusi, cik esmu laba (tā gan droši vien bija patiesība) un tad...
Tad Ziemsvētku vecītim pateikusi, ka, lūk, mans brālēns gan ir nerātns
un staigā ar meitenēm. Ziemsvētku vecītis tūlīt pat izmeties pa durvīm
laukā. Jo, izrādās, par Ziemsvētku vecīti bija pārģērbies mans
divdesmitgadīgais brālēns, students, ar ko dzīvojām vienā dzīvoklī. Mani
vecāki, protams, jutušies ļoti neveikli. Nācies taisnoties, ka viņi nav
mani samācījuši tā izrunāties. Tā, lūk...
Tagad, dzīvojot atkal Latvijā,
Ruta Ziemsvētkus vienmēr svin kopā ar kaimiņiem, kas dzīvo blakus mājā.
Viņiem ir kopīga svētku maltīte, apdāvināšanās un, galvenais, īsta
svētku gaisotne. Svētku maltītei Ruta šogad iecerējusi pagatavot kaut ko
no tītara gaļas, kā pati saka, pēc amerikāņu modes. Visi viņi mēdz
apmeklēt arī svētku dievkalpojumu Dubultu baznīcā. Šogad Ruta apmeklēs
Rīgas evaņģeeliskās draudzes rīkoto Ziemsvētku dievkalpojumu Vecajā Sv.
Ģertrūdes baznīcā, ar kuŗu viņai irr cieši kontakti. Noklausīsies
prāvesta Klāva Bērziņa svētrunu.
Svētku egli Rutai vienmēr sarūpē
tie paši kaimiņi, ar kuŗiem kopīgi tiek svinēti Ziemsvētki. Atliek
tikai egli izpušķot. Un, protams, pēc tradicijas jācep piparkūkas. Mīklu
tām gan reizēm nopērkot jau gatavu. Ziemsvētkos mājai noteikti
jāsmaržo pēc piparkūkām un mandarīniem. Tā ir tāda īpaša, brīnišķīga
smarža, saka Ruta. Un ir tik jauka sajūta, ka līdz ar Ziemsvētkiem
viss sāk iet uz gaismas pusi.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)