VISIEM JĀBALSO PRET
   27.01.2012

Piektdien, 20. janvārī, Satversmes tiesa (ST) nolēma, ka nav jāaptur referendums (tautas nobalsošana) par krievu valodas kā otras Latvijas valsts valodas ieviešanu.

Attaisnotājs iemesls: referenduma apturēšanas iesniegumā nav norādīti pārliecinoši argumenti. Turklāt visas valdošās instances, ieskaitot pašu Saeimu un Valsts prezidentu, nav parādījušas pietiekamu interesi, lai referendumu apturētu demokratiskā ceļā. Un ST šajā ziņā bija pilnīga taisnība – bija noticis tas, ko amerikāņi tik precīzi sauc par passing the buck.

Kas tad būtu nākamais pareizais solis, kuŗš apturētu šo nekaunīgo provokāciju, kas izraisījusies it kā pati no sevis vairāk nekā 20 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas? Iemesli akcijas izraisīšanai ir jāmeklē uz austrumu pusi no mūsu sargātās Eiropas Savienības robežas.

Nākamais solis katram kārtīgam latvietim ir iet 18. februārī un nobalsot PRET krievu valodu kā otru valsts valodu. Protams, ja arī neviens latvietis balsot neietu, bet tāpat, kā to solījis Valsts prezidents, tikai sēdētu savā rezidencē un nedarītu neko, balsojums izgāztos un krievu valoda netiktu šādā nepelnītā godā celta. Taču pasīvā demonstrācija pasaulei paliktu saprasta kā latviešu tautas vienaldzība šajā jautājumā. Bet mēs taču cienām un mīlam savu valodu, esam lepni par tās senumu kā vienai no vecākām indoeiropiešu kultūrā. Mēs taču vēlamies, lai mūsu apņēmību saredz Eiropa, kā arī visi tie, kas slēpjas aiz šīs provokācijas. Tāpēc vien lielajam latviešu vairākumam kā dzimtenē, tā visās mītnes zemēs ir jābalso un jāapliecina sava nostāja.

Lai šādas nepatīkamas balsošanas vairs nenotiktu, mūsu likumdevējiem ir jānodrošina latviešu valodas neaizskaŗamība pret līdzīgiem apdraudējumiem nākotnē. Turklāt  ir svarīgi, lai turpmāk minoritātēm būtu skaidrība, ko īpaši nozīmē integrācija Latvijas iedzīvotājiem. Tikai pagājušajā gadā iepriekšējā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte šo jautājumu bija ievadījusi saprotamās sliedēs un definējusi, ko tas īsti nozīmē mūsu zemes pavalstniekiem. Šajā definīcijā pamatā nebija birokratiski ES ierēdņu savārstījumi, bet, ievērojot Latvijas apstākļus, tika  saprotami izskaidroti integrācijas vienotie pamati. Galvenā loma šajā procesā ir latviešu valodai, kas ir vienotāja visiem un kas jāprot ikvienam. Nav nekādi vērā ņemami iebildumi, ka vēl kāds latviešu valodu neprot. Vai 20 gadi nav pietiekami ilgs laiks, lai arī paši trulākie valodas nepratēji to apgūtu? Atbilde ir vienkārša. Okupācijas gados Latvijā ieradās paši vai tika iesūtīti svešu tautu cilvēki, kuŗi saprata, ka pārvietojas uz citu vietu Padomju Savienībā, ka arī te valsts valoda ir krievu valoda. Fakts, ka viņi tagad dzīvo nacionāli brīvā latviešu valstī, daudziem no viņiem  nekad nav dziļāk iesēdies apziņā. Vēl ļaunāk, latvieši ar viņiem  joprojām sarunājas krieviski un pat nepūlas ieskaidrot, ka šeit ir latviešu valsts un tas ir jāiegaumē arī visiem nacionālās valodas nerunātājiem.

Ir nožēlojami, ka Saskaņas centrs, Saeimā visplašāk pārstāvētā polītiskā partija, arī ir iesaistījies krievu valodas „tiesību” cīniņā. Šobrīd, kad sabiedrībā un arī polītiskajā dzīvē ienāk paaudze, kas uzaugusi brīvas, demokratiskas Latvijas laikā, nebūtu jādebatē par vajadzību pēc kādas citas valodas Latvijā. Šāda rīcība ir mēģinājums sašķelt Latvijas pilsonisko sabiedrību laikā, kad tai vajadzētu saliedēties ap neatkarīgu Latvijas valsti. Saskaņas vietā notiek šķelšana, nesaskaņu vairošana. Urbanovičam un Ušakovam pienāktos savas partijas nosaukumu mainīt, lai precīzāk apzīmētu šo vīru rīcību – Saskaņas centra vietā ir radies Nesaskaņas centrs.

Atbilde uz visām šādām provokācijām var būt tikai viena – tās ir jānoraida. Un to darīsim skaidri un pārliecinoši 18. februārī. Aizstāvēsim savu valodu, jo tā ir pamatvērtība mūsu tautai un valstij. Nevienai citai valodai šādas tiesības mūsu zemē nepienākas.

O. Celle