EIROPAS LATVIEU LAIKRAKSTS
Vstule no vivas
129898
vivas Operas tetris

Juris Lorencs    19.09.2023

 

 

 

“Atklāti sakot, man mazliet ir kauns par to, ko mēs pašreiz te redzam. Skatoties uz cilvēkiem kafejnīcās, varētu domāt, ka Ukrainā nav kaŗa.” Šos vārdus man saka paziņa Tarass, reliģiju pētnieks no Ļvivas Katoļu universitātes. Ir piektdienas, 15. septembŗa, vakars. Mēs sēžam krodziņā Ukrainas pilsētas Ļvivas centrālajā laukumā blakus rātsnamam un saskandinām alus glāzes. Tarass uzsauc tostu: “Za peremogu!” Tātad - “par uzvaru!” Iepriekšējo reizi es biju Ukrainā un Ļvivā pirms četriem gadiem, 2019. gada vasarā. Tad sekoja kovida pandēmija, bet 2022. gada februārī sākās kaŗš, Krievijas agresija pret Ukrainu. Tomēr šī gada septembrī izšķīros doties uz Ukrainu. Kāpēc? Vēlējos sastapt savus draugus un paziņas. Es zinu, ka mans apciemojums viņiem nozīmē ļoti daudz. Tas dod sajūtu, ka viņi nav vieni, ka Ukraina nav pamesta un atstāta. Un, visbeidzot, es sapratu, ka nevaru rakstīt par Ukrainu un kaŗu, ja pats neesmu te pabijis. Pastaigājis pa Ukrainas pilsētu ielām, parunājies ar cilvēkiem, pasēdējis kādā no Ļvivas krodziņiem. 

 

Un tā 14. septembŗa rītā es sēdos satiksmes autobusā Rīga – Ļviva, kas 20 stundās mani nogādāja šajā Rietumukrainas pilsētā. Ļviva ir lielāka par Rīgu, tajā ir ap 750 tūkstošiem iedzīvotāju. Skaista pilsēta ar lielisku architektūru, savulaik viena no Austroungārijas impērijas pērlēm. Visvairāk pārsteidz tas, ka ir atgriezušies tūristi. Viņu nav daudz, bet ir! Ik pa brīdim dzird poļu, čechu, angļu, italiešu un vācu valodas. Visur redzami kaŗavīri. Izskatās, ka daži no viņiem vēl pavisam jauni, nupat kā no skolas sola. Redz arī vīriešus ar kāju un roku protēzēm. Pilsētā nekas netiek remontēts vai celts no jauna, kas ir saprotami. Šodienas sauklis ir – visu frontei, visu uzvarai! Mazliet vairāk kļuvis valūtas maiņas punktu. Tas arī ir saprotams, jo miljoniem ukraiņu pašreiz dzīvo un strādā ārzemēs. Turpina strādāt teātri. Afišās lasu, ka 24. septembrī Operas teātrī izrādīs Verdi “Traviatu”. Mazliet mainījusies valoda pilsētas ielās. Paradoksāli, bet šodien pilsētā krievu valodu vairāk dzird nekā pirms kaŗa. Iemesls tam ir bēgļi no valsts austrumiem, no okupētā Donbasa un piefrontes pilsētām. Ielās bieži redzami cilvēki ar lielām somām, galvenokārt sievietes ar bērniem. Ar ukraiņu jauniešiem bez problēmām var sarunāties angliski. Tie, kuŗi vecāki par četrdesmit, ar retiem izņēmumiem angliski tikpat kā nerunā. Tad pietiek ar atvainošanos, ka nemāku ukraiņu valodu, un sarunu tupinām krieviski. Vēl viena iespēja – mani sarunbiedri runā ukrainiski (ko es daudzmaz saprotu), bet es atbildu krieviski (ko savukārt saprot ukraiņi). Patiesībā es labi runāju un rakstu krievu valodā. Tomēr šajā vietā un šajā laikā speciāli cenšos uzsvērt tā saucamo “baltiešu akcentu”. Tāds patiešām pastāv, pie tam igauņiem ir viens, latviešiem un lietuviešiem pavisam cits. Laikam jau tikai bijušajā Padomju Savienībā uzaudzis cilvēks momentā spēj atšķirt, vai krieviski runā gruzīns, uzbeks, igaunis vai lietuvietis. Es to varu.


No divpadsmitiem naktī līdz pieciem rītā pilsēta valda komandanta stunda. Šajā laikā bez īpašas vajadzības uz ielas atrasties aizliegts. Ļviva tiek uzskatīta par samērā drošu pilsētu, no frontes līnijas to šķir 700 kilometri. Tomēr šī gada 6. jūlija rītā arī Ļvivu sasniedza no Krievijas palaistas raķetes, nogalinot desmit un ievainojot 40 cilvēkus. Lai saprastu, ko Ukrainai nozīmē šis kaŗš, vajag aizbraukt uz Ļikačivskas militāro kapsētu pilsētas pievārtē, kur tiek apglabāti kritušie ukraiņu kaŗavīri. Pati kapsēta ir milzīgs lauks, ko klāj zili-dzelteno Ukrainas karogu mežs. Es saskaitu – 40 rindas, katrā no tām 28 kapi. Tātad kopā vismaz 1120 kritušo. Un tā ir tikai vienas pilsētas viena kapsēta... Lasot gadskaitļus, redzu – visi, kuŗi šeit guļ, varētu būt mani bērni vai mazbērni. No kādas kopiņas uz mani raugās jauns puisis vārdā Jaroslavs Fiteļs. Dzimis 1995. gada 11. oktobrī, kritis par Ukrainu 2023. gada 10. februārī. Uz kapa novietota vācu aitu suņa skulptūra. Droši vien ne bez iemesla. Es iedomājos, kā šis uzticamais draugs turpina gaidīt savu saimnieku... Katram, kuŗš apšauba vajadzību palīdzēt Ukrainai, tai skaitā ar visjaudīgākajiem ieročiem, es ieteiktu aizbraukt uz šo kapsētu un ielūkoties kritušo puišu acīs. Ja nebūtu viņu, šādas kapsētas šodien būtu Polijā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Mēs esam un mūžīgi būsim parādā ukraiņu tautai, kas šodien sargā Rietumu civilizāciju! Maksā ar visdārgāko, kas vien tai ir, – savu dēlu un meitu dzīvībām.


Svētdienas, 17. septembra rītā, piecos un trīsdesmit piecās minūtēs pilsētā atskan gaisa trauksmes sirēnas. Viesnīcā “Ļviv”, kuŗā esmu apmeties, īpaši skaļruņi aicina iemītniekus doties uz pagrabstāvā iekārtoto bumbu patvertni. Es paķeru jau iepriekš sagatavoto somu ar mobilo telefonu, dokumentiem un naudu un pa kāpnēm (lifti ir atslēgti) dodos norādītajā virzienā. Pirms atstāju numuru, paraugos pa logu un ievēroju sētnieku, kuŗš mierīgi turpina slaucīt ielu. It kā nebūtu ne sirēnu, ne gaisa trauksmes, ne Krievijā palaisto raķešu. Patiesībā arī tas ir varoņdarbs – censties dzīvot tā, it kā nebūtu kaŗa. Izpildīt ikdienas pienākumus. Strādāt, mācīties, mīlēt, audzināt bērnus. Iet uz teātri un sporta zāli, vakaros pasēdēt pie alus glāzes. 

 

Protams, kaŗš ir tepat blakus. Tomēr tas, ko esmu sapratis šajās dienās Ļvivā – ka pat kaŗa laikā nav iespējams dzīvot, domājot tikai par kaŗu vien. Ir vienkārši jādzīvo – ar cerību, ka viss būs labi. Ka taisnība uzvarēs, un iestāsies miers. Gaisa trauksme pilsētā beidzas sešos un piecdesmit trīs minūtēs. Tā bija pirmā gaisa trauksme manā mūžā. Vakarā paredzēta tikšanās ar Tarasu, kuŗš apsolījis nogādāt savas universitātes bibliotēkā Viļa Vītola grāmatu angļu valodā “On Russia”. Zinot, ka ukraiņiem tā varētu noderēt gan šodien, gan pēc kaŗa, esmu paņēmis līdzi pat vairākus eksemplārus. Un es jau zinu- mēs atkal saskandināsim alus glāzes un iedzersim “Za peremogu!” Par uzvaru!


 

Atpaka