Valsts prezidenta vēlēšanas un Saeima
Sallija Benfelde    16.05.2023

 

 

Valsts prezidenta Egila Levita paziņojums otrdien, ka viņš nekandidēs uz otro amata termiņu, ir izraisījis ne mazumu vērtējumu un minējumu, tāpat kā Jaunās Vienotības paziņojums, ka uz amatu virza tagadējo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, un “Progresīvo” pieteikums par juristes Elīnas Pinto izvirzīšanu. 

 

Pirms runāt par to, ko pašreizējais Prezidents ir vai nav teicis un kāpēc tā rīkojies, ir vērts šo paziņojumu rūpīgi izlasīt – tas ir pieejams Valsts prezidenta mājaslapā. Egila Levita nostāju skaidri izsaka daži fragmenti no šī paziņojuma:

 

„Pie pašreizējā Saeimas polītiskā salikuma vienīgā reāli iespējamā koalīcija, kas vairāk vai mazāk var garantēt šādu Latvijas latvisku un vienlaikus rietumniecisku orientāciju, ir pašreizējā koalīcija, kuŗu veido Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība un Apvienotais saraksts. (..) Šobrīd koalīcija šajā jautājumā ir sašķēlusies. Nacionālā apvienība un Jaunā Vienotība ir atbalstījusi manu kandidatūru, savukārt Apvienotais saraksts un opozīcijā esošā Latvija Pirmajā vietā atbalsta citu kandidatūru. Nevienam nav skaidrs vairākums. Šādā situācijā pastāv reāla iespēja, ka Valsts prezidenta ievēlēšanā izšķirošās balsis būtu partijām, kuŗas nepārstāv Latvijas latvisko un rietumniecisko kursu. Būtu naīvi iedomāties, ka šo spēku balsis tiktu atdotas tāpat vien, bez polītiska nodoma. Par to būs ilgstoši jāmaksā sava cena. Tas būtu signāls, ka tik būtiskā jautājumā kā Valsts prezidenta ievēlēšana par līdznoteicējiem var kļūt prokremliskas un ar oligarchiem saistītas aprindas”.

 

Protams, partijas, uz kuŗām var attiecināt apzīmējumus „prokremliskas” un „ar oligarchiem saistītas” tagad neskopojas ar apzīmējumiem, kas brīžam jau robežojas ar zemiskumu. Protams, var uzskatīt, ka oligarchu pieminēšana ir pārspīlējums, bet vai gadiem ilgi un joprojām, runājot par oligarchiem un viņu ietekmi, Aināra Šlesers un Aivars Lembergs nav no “oligarhu trijotnes” (kā trešais vienmēr tiek pieminēts Andris Šķēle)? Vai saistībā ar šiem cilvēkiem vēl tagad nenotiek kriminālprocesi un vai Lembergs nav notiesāts pirmajā instancē? Protams, novest šīs lietas līdz tiesai ir grūti, vēl grūtāk ir pierādīt, ka minētās personas ir pārkāpušas likumus, jo daudzi liecinieki ir miruši, bet daudzi klusē. Savukārt par prokremliskām partijām jāteic, ka, pirmkārt, tas vien, ka cilvēks ir Latvijas pilsonis un vēlētājs, diemžēl ne vienmēr garantē lojālu attieksmi pret Latvijas valsti. Turklāt vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā gan Šlesera, gan Rosļikova partijas runāja par draudzēšanos ar Krieviju, par to, ka tas jādara tūlīt un tagad. Desmit dienas pirms šī kaŗa sākuma, Šlesers savā facebook lapā publicēja ierakstu par pajoliņiem, kuŗi brīdina par kaŗu, jo nekāda kaŗa nebūs, un sunīja gan premjeru, gan prezidentu. Toreiz, 14. februārī, Šlesers, piemēram, vēstīja: “Kāpēc Latvijas pajoliņi sūta kaut kādus ieročus Ukrainai? Vai nu viņi patiešām ir tik stulbi, ka nesaprot, ka kaŗš starp Ukrainu un Krieviju skars vistiešākā veidā arī Latviju, vai arī viņi vienkārši ir provokatori, kuŗi apzināti provocē situāciju, lai viss būtu sliktāk priekš Latvijas!” Jāpiebilst, ka foto no šī ieraksta joprojām ir pieejami internetā un ir arī redakcijas rīcībā. Tātad pēc Šlesera domām, neatbalstīt Ukrainu nozīmē droši saglabāt valsts neatkarību un brīvību?! Kā Baltkrievija, kuŗa neatkarīga ir vairs tikai formāli? Manuprāt, šis ieraksts pasaka visu par partiju un tās vadītāju, nemaz nerunājot par to, ka pēc Šlesera domām, Valsts prezidentam un nevis valdībai ir jānodarbojas ar ekonomiku. Savukārt par Rosļikovu jāteic, ka Krievijas kaŗu viņš tā arī nav nosodījis, izvairoties atbildēt uz jautājumiem un uzreiz sāk runāt par krievvalodīgo tiesībām, kuŗas Latvijā tiekot aizskartas. 

 

Jāpiekrīt Egila Levita paustajām bažām, ka balsojumu par viņu varētu panākt, tikai apsolot amatus un rīcību, kas patiesībā apdraudētu Latvijas neatkarību un brīvību. Ne velti Šleseram un Rosļikovam Egils Levits Latvijā ir ienaidnieks nr.1, jo Levita nostāja par NATO un Rietumiem ir skaidra un nepārprotama. Arī Lemberga pakļautībā praktiski esošajai Zaļo un zemnieku savienībai Levits ir ļoti nevēlams.

 

Ja runājam par esošajiem kandidātiem, tad par Uldi Pīlēnu jau esam rakstījuši, tādēļ ir vērts atgādināt par abu pārējo kandidātu izglītību un pieredzi. Pinto ir latviešu diasporas aktīva pārstāve Eiropā, ir vadījusi Eiropas Latviešu apvienību. Viņa strādājusi dažādās Eiropas Savienības (ES) institūcijās un starptautiskās organizācijās. Kopš 2023.gada viņa ir komunikācijas un partnerību vadītāja Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Luksemburgā. Pirms tam strādājusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), Eiropas Komisijā, Eiropas Ārējās darbības dienestā un ES Padomē. Maģistra gradu tiesību zinātnēs viņa ieguvusi Latvijas Universitātē, bet maģistra gradu cilvēktiesībās un demokratizācijā – Eiropas Starpuniversitāšu centrā Eiropas maģistrantūrā. Papildinājusi zināšanas Londonas Ekonomikas augstskolā un Luksemburgas Universitātē. Trīs bērnu māmiņa, ir Latvijas pavalstniece un nekad nav bijis kādas citas valsts pilsonības. Savukārt Edgars Rinkēvičs ir absolvējis Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultāti, saņēmis sertifikātu par polītikas zinātņu un starptautisko attiecību studijām Groningenas Universitātē, Nīderlandē. Viņam ir arī divi maģistra gradi, kas iegūti LU polītikas zinātnē un ASV Nacionālās Aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālajā kolledžā. Rinkēvičs 90. gados strādājis par Latvijas Radio žurnālistu ārpolītikas un starptautisko attiecību jautājumos, pēc tam dažādos amatos sācis savu karjeru Aizsardzības ministrijā (AM), kuŗā kopš 1997.gada vairāk nekā desmit gadus ieņēma augstākā ierēdņa – AM valsts sekretāra amatu. No 2002. līdz 2003.gadam bija Latvijas delegācijas vadītāja vietnieks sarunās par iestāšanos NATO, un no 2005.gada līdz 2007.gada janvārim Rinkēvičs ieņēma NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroja vadītāja posteni. No 2008.gada oktobŗa līdz 2011.gada jūlijam Rinkēvičs bija Valsts prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs.

 

Protams, šobrīd partiju iekšējās sarunas par to, ko atbalstīs vai neatbalstīs un ko gribēs saņemt par vienas vai otras kandidatūras atbalstīšanu, jau ir sākušās. Vien jāpiebilst, ka Uldis Pīlēns par Prezidenta darbu runā vairāk no valdības vadītāja pozīcijām, bet Edgars Rinkēvičs un Elīna Pinto saprot, kādas ir Prezidenta funkcijas un iespējas parlamentārā demokratijā.