Vai atvadas no Mūsmājām?
   04.02.2012

Koventrijas DV nodaļas biedri šogad atstāja nodaļas gadskārtējo pilnsapulci smagu sirdi un drūmu seju – ir pienācis šķiršanās laiks aiziešanai no Mūsmājām.

Četrdesmit septiņus gadus tur patvērumu rada latvieši, kuŗiem bija pienācis mūža vēlais rudens un kuŗi varēja atlikušās dienas vadīt latviešu vidē un aprūpē. Daudzi no viņiem vēl ierīkoja sev dobītes un dārziņus, kur  audzēja puķes, dārzeņus un saknes. Bija pat seši bišu stropi bitenieku aprūpē, neviens nejutās ne atstāts, ne pamests, nejuta šo vecuma lielāko nelaimi. Tagad šis laikmets ir beidzies, Mūsmājām būs jāiet likvidēšanā - ja vairs nevaram iegūt vismaz 3 vai 4 iemītniekus klāt, nav vairs izdzīvošanas iespējas, iemītnieku skaits vairs nesedz izdevumus jau trīs gadus…

Mūsmājas tika iegādātas 1965. gadā un bija pirmais lielākais Daugavas Vanagu organizācijas īpašums Anglijā. Ar Koventrijas un apkārtnes latviešu atbalstu tur tika gāzts, celts, būvēts un tīrīts, lai šo īpašumu darītu derīgu mūsu vajadzībām. Visi toreizējie nodaļas vanagu un vanadžu valdes locekļi pielika roku, plānojot un organizējot nepieciešamos darbus Mūsmāju atklāšanai. Uz atklāšanu bija ieradušies ap 500 cilvēku no visām Anglijas malām. Mūsmājas  iesvētīja māc. Juris Jurģis, piedalījās daudzi Ragbijas pilsētas pašvaldības locekļi un DVF valdes pārstāvji. Tolaik iestājās arī daudz jaunu biedru, kuŗu skaits sasniedza 148, kas ir lielākais biedru skaits, kāds vien nodaļā ir bijis. Visi vēlējās pielikt roku šajā raženā un radošā darbā, katru nedēļas nogali  ap 100 cilvēku nāca palīgā uzpost mauriņu un dārzus, jauktais koris “Senatne “ sarīkoja darbu talku un arī iestādīja ozoliņu, kas šodien ir izaudzis par varenu koku.

Mājām vajadzēja enerģisku saimnieku, pirmais saimnieks Kārlis Priedītis nebija fiziski pietiekami vesels šo darbu turpināt. Valde pieņēma darbā Andreju Siliņu (saukts Roberts) par Mūsmāju pārvaldnieku. Un sākās liela rosība, katru nedēļu bija kādi sarīkojumi, līdz rosīšanās nodaļā sasniedza kalngalus: nodaļas paspārnē tika nodibināta vanadzēnu kopa, sporta kopa, vīru koris, tautasdeju kopa “Ritenītis“ ar vadītāju Induli Kažociņu, latviešu bērnu skola, patvērumu tur rada  jauktais koris “Senatne”. Darbojās arī grāmatnīca un bibliotēka Eduarda Celmiņa gādībā. Daudzus gadus tika rīkoti Anglijas latviešu bērnu svētki, kuŗos piedalījās simtiem bērnu  no visas Anglijas. Tajā pašā laikā būvējām jaunu sarīkojumu zāli ar virtuvi un bāru, kā arī atsevišķus bungalo veco ļaužu mītnēm.

Cauri gadu desmitiem Mūmājās  ar priekšnesumiem uzstājušies daudzi slaveni operdziedātāji un mūziķi no Latvijas un arī trimdinieki. Esam vienmēr svinējuši visus mūsu tautai un valstij svarīgos notikumus, rīkojuši atceres, bieži  mūsu valsts svētkos  viesojušies arī angļu parlamenta locekļi un vietējo pašvaldību pārstāvji. Ziedu laikos šais sarīkojumos bija Roberta un Melitas slavenā aukstā galda bufete, kas bija populāra pat mūsu angļu draugu un labvēļu vidū. Jāņus svinējām ar 24 stundu bufeti, kas tajā laikā bija vispār neiedomājami, jo parasti atļauju lietot dzērienus pēc pusnakts nevienam nedeva. Tāpēc sauli uzlecam varējām sagaidīt ar dejām un dziesmām. (Kas to varēja izturēt!)

Daudzus gadus tika rīkoti  DV rudens salidojumi un vanadžu sanāksmes, vasarās arī volejbola sacīkstes un pat starptautiski turnīri, kuŗos piedalījās komandas no Holandes un Vācijas. Koŗi dziedāja visos Dziesmu svētkos, tepat uzstājās arī tautas deju kopa. Bet, gadiem aizritot, aktuālāks tapa mūsu iemītnieku aprūpes jautājums, viņi kļuva vecāki, nespējīgāki, un viņiem bija nepieciešama palīdzība ikdienas dzīvē. Ienākumi no sarīkojumiem vairs negribēja segt visus izdevumus, meklējām palīdzību no Sociālās aprūpes. 1984. gadā reģistrējāmies par aprūpes māju, un tas mums uzlika savus noteikumus un priekšrakstus. Bija jānodarbina noteikts aprūpes darbinieku skaits, tie bija jāsūta kursos un lekcijās, kā arī pašā mājā bija visādi noteikumi un cita kārtība. Iesaistījām sešas latvietes no Latvijas, dodot viņām izdevību nopelnīt kādu grasi. Pieņēmām arī latviešu amatnieku, kas apkopa mūsu mauriņus un dārzus, kā arī izdarīja sīkos ikdienas remontus Mūsmāju vajadzībām.

Savā 47 gadu vesturē Mūsmājas ir vadījuši Ž. Lieģis, E. Krasts, I. Ivanovs, D. Krūmiņš un Ž. Mūsiņš ar rosīgām valdēm un neatsveŗamu vanadžu atbalstu. Pēdējos 14 gadus Mūsmāju dvēsele ir bijusi Vilija Liepa, kas pārraudzīja, lai viss norit noteiktā kartībā un tiek uzturēts augsts aprūpes standarts. Ar vēsu galvu un smaidu tiek izkārtotas visas klizmas un nepatikšans par visu un visiem, neviens netiek atraidīts, aizmirsts vai neuzklausīts,  lai gan pašai netrūkst veselības problēmu. Vilijas Liepas sarūpē ir arī visi kafijas galdi mūsu sarīkojumos un  pēc dievkalpojumiem, kā arī vēl palikušo vanadžu sakaru uzturēšana. (Cik jau nu šodien vairs ir aktīvas !) Jā, Mūsmāju “dvēsele”  ir Vilija Liepa,  kuŗas rokās satek visi pavedieni…

Lai cik žēl tas arī būtu, pēdējās nodaļas pilnsapulces rezolūcija nosaka: ja sešu mēnešu laikā stāvoklis neuzlabojas, mēs izsludinām nodaļas ārkārtas pilnsapulci un Mūsmājas tiks likvidētas, jo parādos mēs vairs negrimsim, tas būtu nevajadzīgi. Kā teikts romiešu sakamvārdā:  Sic transit gloria mundi. (Tā paiet pasaules godība’)

Ž. R. M.