Uzbrukums žurnālistam
   05.04.2012

Marta beigās Rīgā notika uzbrukums tīmekļa portāla kompromat.lv žurnālistam Leonīdam Jākobsonam. Uzbrucēji bijuši divi, žurnālistam sagriezta seja. Laimīgā kārtā Jākobsona dzīvībai briesmas nedraud.

Komentējot  uzbrukumu žurnālistam Leonīdam Jākobsonam, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis publiski paudis, ka demokrātiskā valstī uzbrukums žurnālistam ir uzbrukums vārda brīvībai, un aicina tiesībsargājošās iestādes šo noziegumu izmeklēt ar vislielāko rūpību un noskaidrot, vai tā iemesls ir bijis žurnālista profesionālā darbība. Viedoklim, ka šo uzbrukumu var vērtēt par preses brīvības apdraudējumu, aizvadītajās dienās ir pievienojušās arī citas valsts amatpersonas un sabiedriskās organizācijas: ar paziņojumu nākusi klajā Latvijas Žurnālistu asociācija un starptautiskā preses un vārda brīvības organizācija „Reportieŗi bez robežām” (Reporters sans frontieres - RSF).

RSF  paziņojumā rakstīts, ka policijai ir jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas drīzāk noskaidrotu portāla kompromat.lv veidotāja Leonīda Jākobsona slepkavības mēģinājuma izpildītājus un rīkotājus, pretējā gadījumā ir risks veidoties baiļu un pašcenzūras klimatam. RSF  atgādina, ka, būdams kompromat.lv dibinātājs un viens no redaktoriem, Jākobsons 2009. gadā ieguvis Latvijas Žurnālistikas gada balvu kategorijā „Par mediju brīvības aizstāvēšanu”. RSF atgādina arī, ka tās veidotajā Pasaules preses brīvības indeksā Latvija pēdējo divu gadu laikā nokritusi līdz 50. vietai no 179 valstīm, dalot pašreizējo vietu ar Trinidadu un Tobago.

Kā zināms, Jākobsons pēdējā laikā bija nonācis plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā pēc tam, kad portālā kompromat.lv tika publicētas Rīgas domes priekšsēža Nila Ušakova (SC) 2008. gada e-pasta vēstules, kas bija sūtītas toreizējam Krievijas vēstniecības padomniekam Aleksandram Hapilovam. Ušakovs tobrīd bija 9. Saeimas deputāts, savukārt Hapilovs strādāja par Krievijas vēstniecības padomnieku, taču 2009. gadā viņš pameta darbu Latvijā.

Portāls kompromat.lv, kuŗa rīcībā bija nonākusi Ušakova un Hapilova sarakste, vērsās Ģenerālprokurātūrā, lai tiktu izvērtēts, vai šī sarakste neliecina par Ušakova nelikumīgu darbību. Kopumā portāla rīcībā nonākuši “tūkstošiem e-pastu”, un tajos esot arī informācija par SC reklāmas kampaņām un par to, kuŗš un par kādiem līdzekļiem tās rīkojis, kā arī cita informācija. Pēc šo vēstuļu publicēšanas portāls kompromat.lv kļuva par hakeru uzbrukuma upuŗiem. Portāla veidotāji par to vērsās policijā.

Savukārt policija pērn novembrī, saņēmusi Ušakova iesniegumu par viņa e-pasta uzlaušanu, sāka kriminālprocesu. Policija izdarīja kratīšanu portāla kompromat.lv pārstāvja Jākobsona dzīvesvietā Rīgā. Kratīšanas laikā tika izņemti vairāki datu nesēji un divi datori. Policisti Jākobsonu uz 48 stundām aizturēja, bet pēc tam atbrīvoja. Protams, Ušakova vēstules nav vienīgais, ko portāls ir publicējis.  Pēc uzbrukuma Jākobsonam Drošības policija atzina, ka pēc tās rīcībā esošās informācijas uzbrukumā cietušajam žurnālistam Leonīdam Jākobsonam esot daudz nelabvēļu.

Šobrīd ziņas par uzbrukumu ir visai pretrunīgas, žurnālists atteicies no policijas apsardzes un apgalvojis: „Policija turpina ar mani kaŗu. Četri policisti sarīkoja spēles un filmu skatīšanos manā slimnīcas palātā. Viņi ņirgājas, saka, ka [Nils] Ušakovs ir labs pilsētas galva  un labs politiķis. Smejas.” Iekšlietu ministrs saistībā ar to, ko žurnālists teicis par policistu uzvedību, ierosinājis dienesta izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kas norisinājies slimnīcā starp žurnālistu un policistiem, kuŗi bija norīkoti viņu apsargāt.

Protams, tiesībsargājošām iestādēm ir jānoskaidro, gan nozieguma motīvi, gan pasūtinātājs, gan izpildītāji. Tomēr divas atziņas šķiet gūstamas jau šobrīd. Pirmā – visticamākais, ka uzbrukums žurnālistam bijis saistīts ar viņa profesionālo darbību. Otrā – Latvijā pamazām ienāk Krievijas domāšanas veids. Kā labi zināms, Krievijā nogalināt vai sakropļot žurnālistus, lai tos iebiedētu un apklusinātu, ir ikdienišķa parādība. Turklāt šoreiz uzbrucēji ir rīkojušies kā filmās par mafiju – seja  sagriezta no lūpu kaktiņa pāri vaigam.

Patiesībā uzbrukums ļoti skaidri un uzskatāmi ir parādījis, ka kaimiņvalsts domāšanas un izpratnes veids iesūcas Latvijā kā purva ūdens – lēnām, nemanāmi, līdz pamats ir kļuvis staigns un kājas iestieg kā muklājā.

Marta nogalē Satversmes aizsardzības birojs (SAB) nāca klajā ar gada ziņojumu. Protams, publiskajā ziņojumā nav nosaukti ne uzvārdi, ne organizācijas, kas sadarbojas ar Krieviju, par to  runāts vispārīgu atziņu līmenī: „Publiski Krievijas amatpersonas pauž vēlmi konsolidēt ārvalstīs dzīvojošo kopienu, pastiprināt ar to sadarbību, pilnveidot informatīvo ietekmi un pastiprināt darbu ar jaunajiem tautiešiem, tomēr visbiežāk īstenotās ārpolitikas mērķi nav tieši saistīti ar pašu tautiešu stāvokli. Krievijas ārpolitikas slēptie mērķi ir diskreditēt Latviju, pārmetot fašisma atdzimšanu mūsu valstī, vēstures pārrakstīšanu, piedēvējot Latvijai izputējušas valsts tēlu, uzsveŗot krievvalodīgo iedzīvotāju mērķtiecīgu diskrimināciju. Deklarēto mērķu neatbilstība faktiskajiem ir lielākais tautiešu polītikas radītais Latvijas valsts drošības risks.” Televīzijas intervijā SAB direktors Jānis Kažociņš apstiprināja, ka viena no partijām, kuŗas deputāti ievēlēti arī 11. Saeimā, ir izmantojusi ārvalstu financējumu. Kažociņš gan nenosauca partiju, jo to darīšot KNAB pēc pabeigtas izmeklēšanas, bet nevienam, šķiet, neradās šaubas, kuŗa ir minētā partija. Tiesa gan, ārzemju financējuma izmantošana partiju vajadzībām ir nelikumīga, bet pašreizējā likumdošana neparedz būtiskas sankcijas pret likuma pārkāpējiem – piemēram, partijas likvidāciju vai deputātu vietu zaudējumu Saeimā.

Par likumdošanu jāpiebilst, ka pagājušajā nedēļā Saeima nenobalsoja par grozījumiem Satversmē, kuŗi paredz, ka balsojumam par valsts prezidentu un Satversmes tiesas tiesnešiem jābūt atklātam: opozīcija, ZZS un SC nobalsoja pret šiem grozījumiem, un vajadzīgās 75 deputātu balsis netika savāktas. Jāpiekrīt 11. saeimas deputātam Atim Lejiņam - viņš savā mājaslapā par šo balsojumu raksta: „Šķiet, šeit tā izteikti, arī mūsu pašu kollēgu vidū, iezīmējas divi domas orientācijas virzieni – rietumi (demokrātija, atklātība, vienlīdzība) un austrumi (mūžīgas bailes no „sistēmas”). Un šis pēdējais virziens ir licis izskanēt pat tādiem dīvainiem „pretargumentiem” kā  deputātes I. Grigules nule teiktais: „(…) iedomājieties situāciju, kad mums būtu jābalso atklāti par Valsts prezidentu Lukašenko vai Putina tipa cilvēku, mēs visi saprastu, ka tas nav pareizi, ka to nevajadzētu darīt valsts turpmākas attīstības vārdā, bet tad, kad šeit ap Saeimu staigātu militarizēti spēki un patruļas, es domāju, ka ļoti daudzi nobalsotu par.” Man tiešām žēl, ka Saeima atkal noraidījusi piedāvātās pārmaiņas rietumu virzienā. Tas nu nekādi nepalīdz vairot tautas uzticību Saeimai…”

Jāpiebilst, ka minētā deputāte Grigule ir no ZZS frakcijas un tāds domāšanas veids  spīdoši parāda, cik gļēvi mēdz būt un cik ļoti par savu labumu un izdevīgumu var domāt mūsu priekšstāvji.

Marta nogales  notikumu kopums: SAB ziņojums un tā direktora paustie vārdi par ārvalstu financējumu vienai no Saeimas partijām, uzbrukums žurnālistam un Saeimas gļēvais balsojums ir kā trauksmes signāls. Mums uzbrūk – mūsu valstij, mūsu vērtībām, mūsu cilvēkiem. Varam apvainoties, varam just sašutumu, bet skaidrs ir tikai viens – mēs nedrīkstam padoties –  ne draudiem, nievām, bailēm, ne kārdinājumam iekārtoties pēc iespējas ērtāk par jebkuŗu cenu. Tas skan patētiski, bet mums nav cita ceļa, ja negribam pazust  purvā, kas klusiņām tiek veidots zem mums.

Sallija Benfelde