Traģēdijas mācības
   26.11.2013

Sallija Benfelde

Traģēdijas mācības

 

Traģēdija Rīgā, kad 21. novembrī iegruva lielveikala Maxima jumts, aiznesot 54 cilvēku dzīvības, ir lielākā atjaunotās Latvijas neatkarības laikā. Tas ir spilgts mūsu sabiedrības ieradumu, attieksmes, vērtību un domāšanas attēls – gan  biedējošs, gan arī pozitīvi negaidīts un pārsteidzošs.

 

Negaidīts un pārsteidzošs šis attēls ir tāpēc, ka cilvēku līdzjutība, vēlme palīdzēt un atbalstīt cietušo un bojā gājušo cilvēku tuviniekus bija milzīga: dažās dienās tika saziedoti gandrīz 400 tūkstoši latu, asinsdonoru centrā veidojās gaŗas rindas, jo cilvēki vēlējās nodot savas asinis, lai palīdzētu cietušajiem, kuŗus lielākoties nekad nebija redzējuši, brīvprātīgie paši pēc savas ierosmes traģēdijas vietā vairākas diennaktis piedāvāja gaidošajiem drupās aprakto tuviniekiem, radiem un draugiem karstu dzērienu un ēdienu. Cilvēki zvanīja dažādām pašvaldības un valsts institūcijām un piedāvāja savu palīdzību – parūpēties par traģēdijā bojā gājušo vai cietušo vecāku bērniem, jautāja, kur var ziedot naudu un kāda  palīdzība vēl būtu vajadzīga.

 

Baisā nelaime cilvēkus saliedēja, liekot domāt par tiem, kuŗu dzīve tika nežēlīgi mainīta un sakropļota ceturtdienas vakarā. Rīgā un visā Latvijā cilvēki nolika ziedus un svecītes pie Maxima veikaliem, daudzviet baznīcās tika noturēti piemiņas dievkalpojumi. Vienaldzīgo nebija, kaut arī ikdienā bieži esam visai nīgri, dusmīgi uz visu un visiem un brīžam šķiet, ka Latvijā valda tikai nauda un naids. Ir skumji, ka bija jānotiek tik šausminošai traģēdijai, lai cilvēkos atvērtos labestība, līdzjutība un vēlme darīt labu. Taču notikušais arī rāda, ka esam cilvēki, kas nav zaudējuši cilvēcību, ka mūsu dvēseles ir dzīvas.

 

Tomēr traģēdija mums visiem arī parādīja, ka dzīvojam pēc principa: ”labāk, ātrāk, lētāk”, ka esam kļuvuši pavirši, ka domājam – gan jau viss kaut kā nokārtosies. Patiesībā notikušais bija neizbēgams, lai cik skarbi tas izklausās, jo pavirša attieksme, nolaidība, vēlme gūt ātru peļņu par jebkuŗu cenu krājās, krājās, līdz „vadzis lūza”.

 

Pagājušajā vasarā, kad 20. jūnijā notika postošais ugunsgrēks Rīgas pilī, atklājās daudzas neizdarības un paviršības, kļuva redzams, ka kaut kas ir galīgi aplam un nepareizi, ja ugunsgrēka dzēšana pārvēršas par varoņdarbu, ko paveica slikti atalgoti un slikti apgādāti ugunsdzēsēji, bet valdība pēc tam tikai plātīja rokas un runāja, ka naudas neesot, bet gan jau kādreiz būšot. Toreiz cilvēki necieta. Mazliet vairāk nekā pēc mēneša, 2. augustā, P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas 32. korpusa pagrabā zem uzņemšanas un reanimācijas nodaļas uzsprāga skābekļa baloni. Ugunsgrēku tikpat laimīgā kārtā izdevās apdzēst, bojā gājušo tobrīd nebija, tiesa – divi cieta gan, turklāt viens no viņiem bija smagā stāvoklī. Visi sirsnīgi brīnījās, kā tā gadījies, bet cītīgi klusēja par to, ka skābekļa baloni tur nemaz nav drīkstējuši atrasties, ka tiem vajadzēja būt atsevišķā ēkā. Vēl vairāk - neviena slimnīcas amatpersona pat neiepīkstējās, ka iepriekš atsevišķa ēka ir bijusi, bet tā  nojaukta  rekonstrukcijas un būvniecības gaidās. Tikai pēc dažām dienām Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) atzina, ka skābekļa baloni tur nemaz nav drīkstējuši atrasties, gan piebilstot, ka šā gada februārī, kad notikusi VUGD pārbaude, skābekļa balonu tur nav bijis. Jāpiebilst, ka vainīgo joprojām nav ne vienā, ne otrā gadījumā.

 

Toreiz komentārā novada laikrakstam rakstīju, ka kopš  brīža, kad Stradiņos sāka degt, no prāta neiziet  filma – „Pastnieks vienmēr zvana divreiz” (The Postman Always Rings Twice). Tā ir visai slavena 1981. gada filma ar Džeku Nikolsonu un Džesiku Lanžu galvenajās lomās. Filmas  vēstījums ir aptuveni šāds: liktenis vienmēr brīdina divreiz, ja darāt ko pavisam nepieņemamu un aplamu, bet trešajā reizē liek samaksāt par visu. Neesmu māņticīga, bet, noraugoties, cik nevainīgi visi bija divās ugunsnelaimēs, kas tikai par mata tiesu nepārvērtās  nacionālā traģēdijā, toreiz vaicāju – vai tiešām jāgaida, un vai tiešām sagaidīsim trešo reizi, kad vienaldzība, paviršība, bezatbildība un arī nekaunība izraisīs nelaimi, kas nesīs cilvēku upuŗus un kļūs par nacionālo traģēdiju? Sagaidījām.

 

Protams, ir ierosināts kriminālprocess, strādā 40 izmeklētāju, laikam tiks iesaistīti arī ārvalstu eksperti, bet jau tagad ir skaidri redzams, ka attieksme „gan jau kaut kā” un „mēs taču sarunāsim” visos projektēšanas un būvniecības līmeņos ir radījusi novirzes, aptuvenību un pārkāpumus. Turklāt taupības nolūkos samērā  nesen ir izdarīti grozījumi būvniecības likumā, ir likvidēta Būvvalde, visu atstājot pašvaldību būvvalžu rokās.

 

Jau kuŗo reizi ir kļuvis arī redzams, ka veikalu Maxima īpašniekiem cilvēki ir atkritumu vērtē, jo galvenais ir peļņa (veikala darbinieki piekrita runāt ar žurnālistiem, saruna tika nofilmēta, taču darbinieki lūdza to publiski nerādīt, bet teikto  tikai atstāstīt, jo baidās,  ka viņus atlaidīs). Starp citu, traģēdijā gāja bojā pieci veikala darbinieki, vēl divi smagā stāvoklī ir slimnīcā. Veikals darbojās, tajā visu laiku bija pircēji, bet uz tā jumta notika celtniecības darbi, ierīkojot dārzu un bērnu spēļu laukumu. Veikala ēka ir jauna, tā uzcelta tikai pirms diviem gadiem, bet izrādās, ka visu laiku kaut kas ir noticis – ūdens palīgtelpās, plaisājošs un krītošs apmetums, plaisas, bet darbinieki netika uzklausīti,jo tas jau neesot nekas. Pēdējā mēneša laikā bieži iedarbojusies signālizācija, bet vienmēr apgalvots, ka tā ir viltus trauksme, jo nekas jau nekur nedeg.

 

Dienā, kad notika nelaime, signālizācija sāka skanēt aptuveni stundu pirms jumta iebrukšanas, izslēgt to nevarēja, bet veikalu neevakuēja, atkal apgalvojot,  ka signalizācija sākusi darboties tāpēc, jo pagrabstāvā notiek metināšanas darbi, taču viss esot kārtībā. Maxima veikalos (un ne tikai tajos, tāpat ir arī citos pārtikas preču veikalos, piemēram, Rimi) ir stingra instrukcija, ka tad,  kad iedarbojas  ugunsgrēka trauksmes signālizācija, apsargam vispirms ir jāapskatās, vai vietā, kuŗa parādās uz trauksmes pults kā tās avots, tiešām deg, un tikai tad, ja tiešām deg, cilvēkus no veikala var evakuēt. Maxima pārstāvji apgalvo, ka signālizācija reaģējot arī uz putekļiem un temperātūras maiņām, tāpēc signālizācija iedarbojoties bieži un, ja  katru reizi no veikala evakuētu cilvēkus, tiktu  zaudēta peļņa. Pēc ekspertu teiktā, trauksmes signālizācija traģēdijas dienā „uzvedusies kā jukusi „ acīmredzot  tāpēc, ka tā reaģējusi uz ēkas konstrukcijas pārmaiņām un deformāciju un ir iespējams, ka šajā veikalā tā iedarbojusies ļoti bieži tieši šī iemesla pēc – konstrukcijas deformācija jau bija sākusies. Lai kā tas arī būtu, traģēdija apliecina, ka paviršība un bezatbildība plaukst un zeļ, un traģēdijas cēloņi ir labi saskatāmi jau tagad. Izmeklēšanai jāatrod vainīgās personas, kuŗām jāsēžas uz apsūdzēto sola, un jācer, ka milzīgā nauda, kas apgrozās būvniecības un tirdzniecības nozarē, nekļūs par šķērsli patiesības ceļā.

 

Notikusī nelaime ir atklājusi  vēl kādu manuprāt bīstamu tendenci. Cilvēki tik ļoti neuzticas varai, ka daudzi netic informācijai, kas tiek pausta  publiski , un labprāt uzklausa un izplata tālāk pavisam fantastiskas baumas. Piemēram, sociālajos tīklos tiek runāts, ka traģēdijā gājuši bojā daudzi bērni, bet tas tiekot slēpts. Klīst runas, ka bojā gājušo esot daudz vairāk. Patiesībā, sabrūkot veikala jumtam, tika ievainots viens bērns, kas šobrīd ārstējas slimnīcā. Baumotāji, protams, neuzdod sev jautājumu, kā kaut ko tādu varētu noslēpt, jo iesaistīti bija aptuveni 500 glābēji, policisti un sākumā arī armijas daļa, daudzas neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes, ārsti un medicīnas māsas slimnīcās.

 

Visu laiku tiek uzkurināta neapmierinātība ar to, ka nav pieņemta palīdzība no Krievijas. Palīdzību piedāvāja daudzas valstis, ne tikai Krievija, bet neviens nejautā, kāpēc  palīdzību nepieņēma no ASV, Vācijas, Francijas, Polijas, tiek runāts tikai par Krieviju, kas noteikti visus būtu izglābusi. Tiek arī  apgalvots, ka Latvijā nemaz neesot suņu, kas varētu meklēt gruvešos apraktos cilvēkus, tāpēc vajadzējis taču tos palūgt Krievijai. Baumotāji nedzird vai izliekas nedzirdam, ka speciāli apmācīti suņi Latvijā ir, tie tika atvesti, bet, pirmkārt, veikalā bija sasists tūkstošiem alkohola dzēriena pudeļu, kas radīja tādu smaržu sajaukuma  fonu, kas neļāva suņiem neko saost,un,  otrkārt, suņi nespēj  atrast cilvēkus zem trīs četrus metrus bieza gruvešu slāņa, kuŗā ir arī milzīgi betona bloki. Daudzi izliekas arī nesaprotot, ka veikals bija ierobežota telpa, kuŗā vienlaikus nevarēja strādāt simtiem cilvēku, turklāt visu laiku bija papildu nogruvuma draudi, tāpēc visu vajadzēja darīt lēnām un gandrīz tikai ar rokām.

 

Tos, kuŗi apgalvoja un apgalvo, ka visu vajadzējis darīt daudz ātrāk un citādi, neapturēja arī tas, ka jumts tiešām iebruka otro un arī trešo reizi, ka bojā gāja trīs glābēji, kuŗi  pēc pirmā jumta iebrukuma centās glābt cilvēkus, bloku pacelšanai izmantojot  hidraulisko pacēlāju. Bet  runātāji tikai runā un runā, radot sabiedrībā netīkamu gaisotni. Gluži bez baumošanas diemžēl nenotiek ne viss labais, ne arī kas slikts. Tomēr uzmācīgā runāšana par Krieviju, kas noteikti visu un visus būtu glābusi, liek domāt par apzinātu kampaņu, lai vēl vairāk grautu cilvēku ticību savai valstij. Iespējams, Drošības policijai vajadzētu paskatīties, kas ir tie cilvēki, kuŗi visu zina vislabāk un kuŗu rīcībā ir „vienīgā patiesība”.