EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Tiesības klusēt un neklusēt
133171

Sallija Benfelde    15.10.2024

Demokrātiskās valstīs vārda brīvība jeb tiesības paust savu nostāju un uzskatus ir pati par sevi saprotama. Protams, ja vien skaļi pausto, tāpat kā rīcību neregulē Kriminālkodekss. Tādēļ pirms kāda laika Ukrainas TV kanālā Freedom dzirdētā intervija ar Ādamu Mihņiku – poļu sabiedrisko darbinieku, žurnālistu un disidentu un nesamierināmu komunistiskā režīma pretinieku, pirmajā brīdī pārsteidza. Mihņika sacītais lika domāt par it kā pašsaprotamām lietām un paraudzīties uz princi­piem un vērtībām mazliet no citas puses. Jāpiebilst, ka Mihņiks ir dzimis Varšavā 1946. gadā un jau sešpadsmit gadu vecumā nodibināja klubu pretrunu meklēšanai, kuru vada joprojām. Kopumā sešus gadus ir bijis cietumā.

 

Par tiesībām klusēt un rusofobiju

 

Mihņiks intervijā sacīja, ka Krievijā vēl ir ... brīvība klusēt. „Putins acīmredzot cenšas iet Staļina pēdās, bet, protams, vēl nav uzcēlis Staļina režīmu. Krievijā vēl var brīvi klusēt,” sacīja Mihņiks. Tiem, kuri pēc Otrā pasaules kara ir dzīvojuši Staļina okupētajās vai nopietnas ietekmes zonas valstīs, poļu žurnālista sacītais ir labi saprotams. Lai nenokļūtu „valsts ienaidnieku” un „nodevēju” sarakstā nereti gandrīz katram nācās skaļi paust atbalstu komunistiskajai partijai un tās politikai. Populārs paņēmiens bija darbinieku sapulces, kurās kāds no partijas biedriem vai partijas sekretārs vēstīja par „naidīgajiem, sliktajiem un nodevīgajiem Rietumiem”, par „nolādētajiem imperiālistiem – darbaļaužu biedu”, tad tika paziņots par vēstuli vai rezolūciju, kuru atbalsta darbaļaudis, un visiem tā bija jāparaksta. Reizēm sapulces dalībnieki arī tika aicināti paust savu sašutumu par „imperiālistu politiku”, un tad bija vēlams vismaz kādu vārdu pateikt. Ja centās izvairīties vai ilgstoši klusēt šādās sapulcēs pēc aicinājuma runāt, tad varēja iedzīvoties nepatikšanās un nonākt „sarakstos”. Protams, šodien Krievijā klusēt neizdodas amatpersonām vai populāriem cilvēkiem, kuriem ir vēlams skaļi paust atbalstu Putinam un viņa režīmam. Arī skolotājiem diez vai izdodas paklusēt pat tad, ja viņi ir, piemēram, matemātikas vai fizikas pasniedzēji. Tomēr kopumā „parastie cilvēki” vēl var paklusēt.  

Mihņiks arī intervijā atzīst, ka lielāka vai mazāka rusofobija ir visur pasaulē, bet: „Rusofobija nav atbilde putinismam. Atbilde putinismam ir demokrātiska domāšana”. Atliek vien piekrist, jo naids nav labs padomdevējs un  ātri vien pārkāpj visas t.s. sarkanās līnijas un cilvēki, nereti to pat apzināti negribot, sāk rīkoties tāpat kā agresorvalsts, neievērojot likumus un cilvēktiesības.

 

Stāsts par Navaļniju

 

Interesanta ir arī poļu žurnālista atbilde par Navaļniju – 2015. gadā Mihņiks uzrakstīja grāmatu, dialogus ar toreizējo Krievijas opozīcijas līderi. Kā zināms, Ukrainā (un ne tikai Ukrainā) attieksme pret Putina opozicionāru un cietumā mirušo Alekseju Navaļniju (1976-2024) ir visai pretrunīga, jo savulaik viņš pauda nostāju, ka Krimai jāpaliek Krievijas sastāvā, jo „Krima nav sviestmaize, ko var tāpat vien atdot”.  Šo krievu nacionālismu ļoti daudzi joprojām nevar piedot. Tā Andrejs Faibuševičs, Daugavpilī pazīstams uzņēmējs, kurš piedalījās 14. Saeimas vēlēšanās no Nacionālās apvienības, ļoti skarbi izteicās Facebook: „Navaļnijs varēja kļūt par īsto Krievijas Hitleru. Nav pilnīgi nekādu emociju. Ja godīgi, tad Latvijai (un visai Eiropai) pat labāk, ka nomira. Krievijas opozīcija ir feiks. Krievijas vie­nīgā perspektīva ir sabrukums un sadalīšanās sīkās daļās. Jo ātrāk tas notiks, jo labāk. Tas ir tikai labi, ka Navaļnijs viņam vairs netraucēs”. „Tā vai citādi, bet man viņš ir izcils krievs, varonīgs cilvēks. Jā, viņam bija neapdomīgi izteicieni par Krimu. Ja par ukraiņu reakciju uz viņa teikto, tad jāsaprot, ka tā ir tauta, kuru katru dienu nogalina. Ir īpašs, ļoti augsts jūtīgums pret krievu impērisko domāšanu,” saka Mihņiks. 

 

Vārda brīvība un karš

 

Jautāts, vai kara laikā var būt vārda brīvība, vai tā nav apdraudēta, Mihņiks atbild skaidri un saprotami: „Protams, ir apdraudēta. Katru dienu krīt bumbas, šauj, spīdzina, nogalina cilvēkus. Ir arī zināms, ka Krievijas specdienesti izplata dezinformāciju, izmantojot demokrātiskās brīvības, lai pret Ukrainu un citām valstīm, Poliju ieskaitot, īstenotu agresīvu informācijas karu. Tādēļ šādos apstākļos brīvība vienmēr ir apdraudēta. Tāpat notika karā ar Hitleru. Piemēram, britu presē, britu medijos nedrīkstēja publicēt visu, kas ienāk prātā, bez kontroles, tā, kā tas notika miera laikā”. Atkal jāpiebilst, ka tā tas tiešām notiek arī mūsdienās. Pirmkārt, kara laikā tas vienmēr ir jautājums par valsts noslēpumu jeb ierobežotas pieejamības informāciju. Bet, otrkārt, arī amatpersonas tomēr mēdz izmantot iespēju kaut ko nepateikt vai noklusēt, un tad vienmēr ir jautājums par to, kas un cik daudz tiek noklusēts. Piemēram, par korupciju valsts pārvaldē – ar to jācīnās, bet vai par to vajag skaļi runāt? Varbūt labāk ir paklusēt, lai nebojātu valsts tēlu un uzticamību atbalstītāju acīs? Nupat krievu valodā rakstošais portāls Latvijā Meduza.io ir publicējis lielu materiālu par vārda brīvības apspiešanu Ukrainā un par centieniem pakļaut medijus varas interesēm. Materiāls tapis pēc sarunām ar daudziem ukraiņu žurnālistiem. Par tā objektivitāti gan nevar spriest tikai pēc raksta izlasīšanas, jo, lai to darītu, būtu nopietni jāiepazīstas ar ukraiņu medijiem, kādu laiku jāstrādā un jādzīvo Ukrainā. Kā zināms, Meduza ir ziņu portāls krievu valodā. Tā birojs atrodas Rīgā. Lielākā daļa darbinieku ir bijušie Lenta.ru darbinieki Gaļinas Timčenko vadībā, un strādā Rīgā kopš 2014. gada. Toreiz Latvijas medijos tika vēstīts, ka ietekmīgu Krievijas žurnālistu grupa nolēma tieši Rīgā glābties no viņu dzimtenē valdošās cenzūras, saņemot Latvijas masu informācijas līdzekļa reģistrācijas apliecību. Portāla domēns “io” gan nav reģistrēts Latvijā, bet Indijas okeāna salās. Ziņu portāls mobilajā versijā pieejams arī iPhone un Android viedtālruņu lietotājiem. Savukārt BBC rakstīja, ka viens no projekta galvenajiem finansētājiem ir kādreizējais Krievijas naftas magnāts, Putina opozicionārs Mihails Hodorkovskis. Pats portāls par sponsoriem gan klusē, rūpējoties par viņu drošību. Vietā arī atgādināt, ka 2004. gadā Hodorkovski atzina par bagātāko cilvēku Krievijā un vie­nu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē, bet 2005. gadā viņam piesprieda deviņu gadu cietumsodu. 2013. gada decembrī Krievijas prezidents Vladimirs Putins viņu apžēloja, un Hodorkovski atbrīvoja no cietuma. Tagad viņš ar ģimeni dzīvo Šveicē. Par to rakstu tādēļ, ka zināma neuzticība krievu žurnālistiem kara laikā pastāv arī Latvijā un arī opozicionāriem ne vienmēr uzticas un ne vienmēr var uzticēties no pirmā brīža. Bet jautājums par preses brīvību kara laikā, par tiesībām un vajadzību to ierobežot, tomēr paliek.

 

Mediji un propaganda

 

Ādams Mihņiks, jautāts par medijiem Ukrainā un Krievijā un vai kara laikā mediji nav tikai un vienīgi propagandas rupors, atbild: “Ja lasa ukrainas medijus, ir skaidri redzams, ka to vidū ir gan tie, kuri piebalso varai, gan opozicionāri. Arī Ukrainas vara tiek kritizēta. Tādēļ neuzskatu, ka visi, kuri raksta kara laikā, ir propagandisti, ja tā ir demokrātiskas valsts prese, kā tas ir Ukrainā. Tā nav Krievijā, kas nav demokrātiska valsts. Bet Krievijā prese nav līdz galam iznīcināta. Krievijā dzīvo “Putina gēns”, bet vēl ir arī “demokrātijas gēns”. Šo gēnu nevar iznīcināt. Krievijas brīvības gēns ir stiprs, bet tas šodien ir mazākumā. Tas zaudē, bet ja kļūs stiprāks, uzvarēs. Jā, var rakstīt par valsti, ja tajā nedzī­vo, un tas ir jādara. Tad jau varē­tu arī teikt, ka Tomass Manns nevarēja rakstīt par trešo reihu, jo dzīvoja Amerikā vai Šveicē. Krievijas žurnālisti, rakstnieki, intelektuāļi emigrācijā runā par lietām un norisēm, kas svarīgas pasaulei. Un pasaulei viņos ir jāieklausās, lai nenotiek tā, ka vienīgais zināšanu avots par Krieviju pasaulē kļūst Putina mediji un propaganda”. 
Uz jautājumu, kas vēl jādara, neskaitot uzvaru karā, lai atbrīvotos no mēra Krievijas sabiedrības apziņā, Ādams Mihņiks atbild: “Tas ir Nobela prēmijas vērts jautājums. Es nezinu atbildi. Bet vienu gan es zinu precīzi: to, kāda būs Krievija, noteikts tikai paši Krievijas iedzīvotāji. Ja viņi gribēs dzīvot mēra pārņemtā valstī, tad Putina vietā nāks Šoigu, pēc tam vēl kāds cits, un Krievija būs mēra apsēsta. Ja Krievija gribēs iet citu ceļu – kā vācieši pēc Otrā pasaules kara, kuri no briesmīgas fašistiskas hitleriešu diktatūras kļuva par pasaulē cienījamu demokrātiju, tad tādu Krieviju mēs visi gaidīsim. Esmu pārliecināts, ka tāda demokrātiska Krievija būs kā svētība pasaulei, bet pašlaik Putins ir lāsts visai pasaulei”.  

 

 



 
 

Atpakaļ