T. Transtremera dzeja Latvijas vēstniecībā Stokholmā
   05.04.2012

Kad šogad 8. martā sanāksmes rīkotājas Zviedru-latviešu biedrības valdes vārdā Maija Grīnberga sanākušos zviedriski iepazīstināja ar referentu Juri Kronbergu, kuplā auditorija atsaucās ar aplausiem. Maķenīt apmulsis Juris sacīja: „Labvakar!” - tūliņ piebilzdams, ka tālāk runāšot zviedriski, kā tas bija izsludināts. Taču dzeju lasīšot abās valodās, lai zviedri dzirdētu, kā nobeliski prēmēta zviedru dzeja skan latviski.

Jāatzīst, ka Juris Kronbergs šoreiz bija labāks nekā jebkad. Kā diplomēts literātūrzinātnieks ar grāmatās saliktām atmiņlapiņām un žūksni A-4 papīru uz galdiņa, iegrozījies ne visai ērtā krēslā, viņš izklāstīja sava priekšlasījuma koncepciju. Tā būs par Transtremera attieksmi pret Baltiju vēsturiski un personiski, ar nelielu ieskatu viņa dzejā. Uzdevums nebija nekāds vieglais. Jau vairākus mēnešus  apcerējamais dzejnieks bija daudzināts visvisādā veidā šeit zviedros un citur pasaulē. Nobelista vienkāršā dzīve un viņa traģiskā slimība visiem bija prātā, un no viņa 223 publicētiem dzejoļiem daudzus šejienes klausītāji bija vai nu dzirdējuši, vai paši lasījuši. Auditorija bija ne tikai multinacionāla, bet arī visai neviendabīga – starp pāris literātiem te bija sanācis daudzējādu arodu, interešu, viedokļu un atšķirīga vecuma ļaužu. Bet viņš lieliski ar visu to tika galā. Stāstījums ritēja sarunvalodā, īsiem teikumiem. Bet jau pēc pirmajām 10-15 minūtēm zālē izraisījās tā kā spurkšķis, un vēl pēc nedaudziem nākamajiem teikumiem bija dzirdami labvēlīgi smiekliņi. Pats runātājs turpretī pat nepasmaidot rāmi turpināja tālāko stāstījumu, papildinot to ar zīmīgiem sīkumiem. Likās, klausītāji saspriegti gaidīt gaida, kad nu atkal atskanēs jauna humorīga asprātība. Un tā vien Juris Kronbergs veselu stundu mūs turēja savā varā.

Par rakstnieka A. Irbes iepazīšanos ar Transtremeru pag gs. 60. gados, studējot psīcholoģiju Stokholmā, zināju jau agrāk. Tagad uzzināju, ka tai pašā laikā Stokholmā mācījies zviedru valodu no Rīgas atsūtītais Zigurds Elsbergs (Vizmas Belševicas vīrs), lai viņš varētu strādāt Radio raidījumos uz Zviedriju. Viņš arī bija ticies ar Transtremeru un tulkojis viņa dzejoļus, ko publicēja Literātūrā un Mākslā. Šai laikā Zviedrija arī bija nobriedusi interesei par Padomju Savienību, tāpēc Zviedru institūts sūtīja Transtremeru turp. Šo faktu pēc kļuva skaidrāks liktenīgais dzejnieka ceļojums uz Rīgu, ciemošanās pie Belševicas un turpmākā interese par to pusi. Rīgā dzejnieks bija pratis izvairīties no liekām ēnām un Vizmas mājās iepazinies ar latviešu gara kodolu.

Juris Kronbergs pats ar dzejnieku bija iepazinies  arī 1970. gadā. Sevišķi dzīvīgs bija viņa stāsts par 1974. gada ELJAs Skandinavijas nodaļas semināru netālu no Vesterosas, ko viņš organizēja un kurp arī ataicināja Transtremeru. Vēl jo dzirkstīgākas kļuva Juŗa atmiņas par otru semināru un literātūras vakaru Stokholmas universitātē tūlīt pēc slavenā Baltijas brīvības un miera kuģa brauciena 1985. gada vasarā. Tur piedalījās ne vien Transtremers, bet arī citi zviedru literāti, kā arī krievu un lietuviešu disidenti Vladimirs Bukovskis un Toms Venclova.

Atzīstot Transtremera īpato interesi par Baltijas valstīm, Vesterosas pašvaldība 1998. gadā iedibināja Transtremera vārdā nosauktu literāru balvu, un pirmie tās saņēmēji bija V. Belševica un K. Skujenieks. Bet pērnā gada novakarē no Latvijas puses apgāds „Mansards” rīkoja diženu pasākumu Rīgā, iepazīstinot ar izdoto jauno un pilnīgo Toma Transtremera dzejas latvisko atdzejas krājumu, kuŗu bija veikuši J. Kronbergs un G. Godiņ;s un uz kuŗa atvēršanu bija ieradies arī pats astoņdesmitgadīgais nobelists.

Runājot par nobelista dzeju, Kronbergs nelietoja parasto latviešu kritiķu izteiksmi: abstraktos daudzbalsienīgos jēdzienu un svešvārdu savirknējumus, piemēram: „Transtremera jutekliskā precīzitāte kopumā ar kosmisko apjausmu.” Tai vietā viņš lēnīgi nolasīja dažus dzejoļus, kas skaŗ Baltiju, aizrādot, cik vienkārši un trāpīgi ir paši necilie vārdi, kuŗi rada gleznas un tēlus, ko lasītājs var savā iztēlē veidot pēc savas izjūtas. Dzejolis „Draugiem aiz robežas” (1973): Es rakstīju jums skopi.

Bet tas, ko nedrīkstēju rakstīt.
milza un milza kā veclaicīgs kuģis
  līdz beidzot aizslīdēja nakts debesīs.

Kad Juris lasīja no gaŗā cikla „Baltijas jūra” (1974): „Ir dienas, kad Baltijas jūra ir rāms, bezgalīgs jumts...”- man pēkšņi uzausa atmiņā tas ļoti agrais rīts, kad, braucot uz Rīgu, biju uzkāpusi pašā augstākajā kuģa klājā, piedzīvojot dabas atklāsmes brīnumu: likās, Baltijas jūra ir kā dzīvs, dziļumā iegremdēts organisms, kam arī pienākas sapņot – kā Transtremers saka: „ par karogu, ko vējš tā berzis un skursteņi tā nokvēpinājuši, un saule tā izbalinājusi, ka tas varētu piederēt visiem.”- Vai tiešām it visiem? Vai karogi nav tikai tiem, kam savas patstāvīgas valstis? Vai nobelistam toreiz šķita TĀDS mūsu karogs? – Jautājumu šinī dzejā ir daudz. Atbildes nākas meklēt lasītājam, bet tās ar laiku mainās.

Nobeidzot referents vēl lasīja pēc japāņu haikām Transtremera veidotās trejrindas. Te kāda no tām – ko padomāt:

Kāda sieviete kaŗ veļu
     Klusumā.
      Nāve ir bez vēja.

V. Lasmane