Svinības Latviešu biedrībai Norvēģijā
   01.06.2012

Sestdien, 12. maijā, Norvēģijas Latviešu biedrības biedri, atbalstītāji un draugi pulcējās jubilejas sarīkojumā, lai atskatītos uz aizvadītiem 60 darba gadiem.

Sarīkojumu ievadīja Kastaņu skoliņas bērnudārza un skolēnu priekšnesumi. To nobeigumā skolotāja Sandra Smiltniece atgādināja, ka maijā ir Ģimenes jeb Mātes diena un ka skoliņai arī ir sava Māte - Anda Nordmo, kas pirms gadiem ierosināja un noorganizēja skoliņu. Pateicībā Anda saņēma skaistus ziedus.

Valdes priekšsēde Ieva Melbārde savā uzrunā pastāstīja,  kā biedrība radusies. Pie amerikāņu diplomātiem Oslo par mājkalpotājiem strādāja Hermanis un Paula Dzelzkalni. 1951. gadā viņi bija iegādājušies motociklu, ar to ceļoja pa Norvēģiju un apciemoja viņiem zināmos vecos latviešus, kuŗi bija izvietoti norvēģu veco ļaužu mītnēs. (Mana piebilde: pēc Otrā pasaules kaŗa Norvēģija no Vācijas bēgļu nometnēm uzņēma daļu tā saukto minus bēgļu – tuberkulozes slimus, tos izvietoja sanatorijās, vecus cilvēkus bez apgādniekiem, tos izvietoja veco ļaužu mītnēs dažādos pagastos, precētus pāŗus kopā, vieniniekus pa vienam. Lielās valstis meklēja darbaspēku un minus bēgļus nepieņēma.)

Vecie ļaudis bija ļoti priecīgi par Dzelzkalnu apciemojumu, varēja parunāties latviski, jo ikdienā vietējā vidē traucēja valodas grūtības. Tā Dzelzkalniem radās doma, ka vajadzētu latviešu organizāciju, kas iespēju robežās varētu palīdzēt šiem bēgļiem. 1952. gada sākumā H. Dzelzkalns ierosināja dibināt Latviešu palīdzības biedrību Norvēģijā, un pēc 11. maija sapulces biedrība uzsāka darbu.

Hermanis Dzelzkalns tagad dzīvo Siguldā, viņam decembrī apritēja 102 gadi. Valde bija sarūpējusi ap 15 minūtes gaŗu video interviju ar viņu. Sarīkojuma dalībnieki sirmo vīru varēja redzēt un dzirdēt viņa atmiņas par toreiz notikušo. Uzrunas turpinājumā I. Melbārde pateicās vecbiedriem, kuŗi ir darbojušies un uzturējuši biedrību visus šos gadus, minēja savas domas par turpmāko, ka blakus galvenajam – rūpēties par latviskuma un latvietības saglabāšanu – svarīga ir arī iespēja satikties un būt kopā, kā šai vakarā. Uzrunu Ieva nobeidza ar pašas sacerētu dziesmu biedrības 60 gadu dienā. Dziesmā piemēroti tautasdziesmu panti un piedziedājums:
Margrietiņu baltos ziedos
Iemirdzas sešdesmit.
Mūs visus šodien neredzama saite sien
Būt latviešiem.
Lai prieks mums visiem šodien kopā būt,
Tāpat vien, tāpat vien kopā būt.

Šai uzrunai sekoja apsveikumi. Pirmais apsveicējs bija LR vēstnieks Norvēģijā Andris Sekacis. Vēstnieks pateicās par sadarbību un izteica vēlmi, lai šī sadarbība kļūtu vēl ciešāka nākotnē. Bija apsveikums no Eiropas Latviešu apvienības un no Andreja Eglīša Latviešu nacionālā fonda, arī daži personiski apsveikumi. Kultūras biedrība Norvēģija-Latvija sveica biedrību ar saulespuķes stādu un iepriekšējos valdes priekšsēžus Andu Nordmo, Solveigu Viju Wendt un Kārli Valdmani - ar augošu rozi. Tādu rozi saņēma arī Harijs Valdmanis. Viņš gan nav bijis valdes priekšsēdis, bet esot „ilggadējs latviskās kultūras un latviešu tautas gara stiprinātājs Norvēģijā”. Ar apsveikumiem beidzās svinīgā daļa, sekoja saviesīgā daļa, mielojoties ar kopīgi sanesto groziņu saturu. Par mūziku gādāja Latvijas mūziķi, grupa Nakts vārdi, varēja dejot vai klausīties katrs pēc savām iespējām. Sarīkojums sirsnīgā, omulīgā gaisotnē turpinājās līdz vēlai vakara stundai.

Harijs Valdmanis
Oslo