Latvija Preses brīvības indeksā atkāpusies uz 15. vietu 180 val­stu vidū salīdzinājumā ar 12. vietu pērn, liecina starptautiskās organizācijas Reportieri bez robežām (RSF) publicētais jaunākais reitings. Tiesa gan, no pasaules reģioniem žurnālisti visbrīvāk savu darbu joprojām var darīt Eiropā, secināts RSF pētījumā. Visaugstāk reitingā joprojām ir Norvēģija, par četrām pozīcijām uz otro vietu pakāpusies Igaunija, Nīderlande pakāpusies par vienu pozīciju uz trešo vietu. Zaudējot vienu pozīciju, ceturto vietu pasaules Preses brīvības indeksā šogad ieņem Zviedrija, piekto vietu saglabājusi Somija, bet Dānija zaudējusi četras pozīcijas un atkāpusies uz sesto vietu. Pakāpjoties par vienu vietu, septītajā vietā ir Īrija. Šajās septiņās valstīs, kas visas atrodas Eiropā, situācija preses brīvības jomā tiek vērtēta kā laba, secina RSF. Lietuva atrodas vienu vietu augstāk nekā Latvija – 14. vietā, kas ir par vienu pozīciju zemāk nekā pērn. Jāpiebilst, ka karš Ukrainā un Gazas joslā un ar to saistītais hibrīdkarš spriedzi daudzās valstīs ir palielinājis, un eksperti nenoliedz, ka kara laikā preses un vārda brīvība nereti tiek nedaudz ierobežota. Tas parasti notiek nolūkā ierobežot nejaušu, ar militāriem jautājumiem jūtīgas informācijas publiskošanu, un cenšoties neļaut izplatīties naida runai. Tomēr gadās arī tā, ka valsts institūcijas neprot vai negrib atšķirt aģitāciju un reklāmu no žurnālistikas.

Tādēļ vietā ir atcerēties, ko īsti nozīmē Preses brīvība? Kā zināms, Preses brīvība tiek definēta kā pilsoņu tiesības brīvi izveidot plašsaziņas līdzekli un izplatīt informāciju. Tā ir viena no senākajām konstitucionāli nostiprinātajām personas tiesībām un ir neatņemama informācijas brīvības sastāvdaļa. Tomēr jāatceras, ka tiesībām izveidot plašsaziņas līdzekli un izplatīt informāciju ir jāiekļaujas demokrātiskas valsts pamatlikumā jeb konstitūcijā un jāatbilst valsts likumiem. 

Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas kodeksā rakstīts: „Vārda un preses brīvība ir būtisks demokrātijas priekšnosacījums. Žurnālistu pienākums ir aizstāvēt vārda un preses brīvību. Žurnālisti nepakļaujas nekādai ietekmei, kas ierobežo brīvu informācijas plūsmu vai traucē atklātas debates par jebkuru sabiedrībai nozīmīgu jautājumu. Žurnālistu pienākums ir gādāt, lai sabiedrība saņem pilnu informāciju par procesiem un notikumiem. Žurnālisti ir par daudzpusīgu viedokļu apmaiņu, analītisku un kritisku nostāju  pret  politisko, ekonomisko un tiesu varu,  aizstāvot sabiedrības un indivīda tiesības.” Bet, protams, preses brīvība nenozīmē izplatīt melus, aicinājumus nogalināt, organizēt valsts apvērsumu un tml. Citiem vārdiem sakot, preses brīvības vārdā rakstītais un paustais nedrīkst „iekāpt” Krimināllikumā paredzētajā.

Diemžēl arī demokrātiskās valstīs gadās, ka preses brīvība tiek sa­prasta aplam. Piemēram, šogad maijā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB)  ir nosūtījis nodibinājumam “Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica”(Re:Baltica) un aģentūras LETA redakcijām vēstules. Tajās pieprasīta detalizēta informācija, kā atlasītas pilsētas un personas, par kurām tiek veidots saturs pirms pašvaldību vēlēšanām. Tāpat prasīts norādīt, kas iniciējis intervijas, kas apmaksājis satura veidošanu un vai plānots veidot rakstus par citām politiskajām partijām. Savukārt Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) vērsusies KNAB, aicinot šai iestādei skaidrot rīcību, mediju organizācijām nosūtot pieprasījumus atklāt redakciju plānus un nosaukt atbildīgo redaktoru uzvārdus vēl topošam publikācijām. „Tieši žurnālistu spēja brīvi un patstāvīgi pieņemt lēmumus par ziņu un citu žurnālistisko materiālu izvēli, interpretāciju un saturu, neatkarīgi no ārējiem ietekmējošiem faktoriem, tostarp, piemēram, politiskā vai ekonomiskā spiediena, raksturo redakcionālo neatkarību, kas savukārt veicina objektīvas, patiesas informācijas pieejamību sabiedrībai. Tas ir demokrātiskas sabiedrības pamats,” uzsver asociācija. Arī Eiropas Žurnālistu federācija (EŽF) pievienojas Latvijas Žurnālistu asociācijai (LŽA), paužot bažas par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) uzdotajiem jautājumiem medijiem, prasot skaidrot redakcionālus lēmumus.  Acīmredzot, KNAB neatšķir žurnālistiku no aģitācijas un reklāmas. Turklāt Re: Baltica jau februārī atsevišķā publikācijā skaidroja, kādu saturu veidos, gatavojoties vēlēšanām. Medijs publikācijā skaidroja, ka izvēlētās pilsētas spēlē īpašu lomu Latvijas drošības situācijā, bet visām trijām pilsētām – Rīgai, Rēzeknei un Daugavpilij – nav spēcīgu mediju. Savukārt par politisko partiju un kandidātu izvēli Re:Baltica skaidro, ka par prioritāti izvēlas tos, kuriem ir lielākas izredzes tikt ievēlētiem, saskaņā ar politisko partiju rei­tingiem. Tāpat faktu pārbaudē pierādījies, ka vieni politiķi un partijas maldina vairāk nekā citas – tāpēc par vieniem raksta vairāk nekā par citiem.

Diemžēl arī Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), vērtējot mediju paveikto projektos,  mēdz žurnālistiem pārmest, ka tie savos komentāros pauž nostāju un viedokli un tādēļ tie esot viedokļraksti. Vērtējums izteikts tādā formā, kas liek domāt, ka viedoklis nav savie­nojams ar žurnālistiku un rada jautājumu, vai žurnālistiem vienmēr jāpauž varas viedoklis? Savukārt tas neizbēgami rada jautājumu, vai žurnālistika vispār ir vajadzīga? Varas no­stājas atainošanai taču pie­tiek ar oficiāliem dokumentiem. 

Iespējams, ka  ne vienā vien valsts institūcijā nepieciešamas lekcijas par žurnālistikas mērķiem un pamatprincipiem, jo pretējā gadījumā arī Latvija var sākt iet to ceļu, uz kura jau sen nostājies autoritārais Ungārijas premjers Viktors Orbāns, kurš Preses brīvību valstī ir padarījis teju neiespējamu.