Kopš jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) direktores stāšanās amatā nu jau pagājuši četri mēneši. Viņas personībai šai laikā plašsaziņas līdzekļos pievērsts daudz uzmanības.  Visos uzsvērts jaunās direktores mērķis – bibliotēku padarīt par plašai sabiedrībai pieejamu un plaši izmantotu zinību krātuvi, par nodomu veicināt visas tautas lasīšanas un izziņas paradumus, nacionālo kultūras institūciju nozīmi.  

Mūsu saruna iecerēta mazliet citāda, jo Dagnija ir manu draugu Daces un Māra Baltiņu meita, pazīstu viņu kopš agras bērnības. Esmu sekojusi viņas izaugsmei, tāpēc vairāk pievērsīšos ļoti konkrētiem jautājumiem, uz kuriem atbildot, Dagniju ieraudzīsim kā nosvērtu un pārliecinātu personību, kas  tuvākajos gados gatava daudz strādāt un uzņemties atbildību. Taču, sākot ar konkrētiem, pat privātiem jautājumiem, tomēr nonācām līdz lieliem mērķiem un nopietnām problēmām.

Kā tu šobrīd jūties šeit, savā amatā un savā vietā?

Es patiešām jūtos savā vietā, man ir skaidra pārliecība par misiju, par mērķiem, kas  jāsasniedz. Man savā ziņā ir iztaisnojies mugurkauls, un es jūtos spēcīga gan  stāvēt pretī iespējamām negācijām, gan veidot un virzīt procesus. Man laikam vienmēr ir bijusi ļoti spēcīga pārliecība par visu, ko es daru. Man šķiet,- es turu šo pili labi. 

Tā kā pērn tev apritēja četrdes­mit, tad varam arī atskatīties uz zināmu dzīves posmu. Kā tu uz šī ceļa nonāci? Kā viens bērns tik daudz vēlas mācīties, lai vēl un vēl, un vēl ietu dažādās augstās skolās? 

Man liekas, ka mācīšanās man vienmēr ir bijusi savā ziņā aizbēgšanas stratēģija.

Tiešām? Vai tad dzīve ir tik briesmīga?

Nedomāju, ka dzīve ir briesmīga, bet vienmēr esmu mācībās radusi patvērumu. Mācīšanās man  ir bijis gan patvērums, gan svētnīca. Un vienmēr tas man ir ļoti paticis. Es domāju, ka mācos un tiecos pēc mācībām arī šīs iegūtās ilūzijas dēļ, ka tas man sniegs šo patvērumu. Vēl tagad no sava mācību posma Austrālijā atceros, ka sēžu Melburnā pie okeāna un domāju: cik šobrīd ir labi! Un vienlaikus nodomāju, ka šis man tiek dots, lai es dotu tālāk caur savu darbu. Man tiek doti šie mirkļi, kad ceļos spārnos, lai rautu citus sev līdzi. Es apzinos, ka man tas netiek dots velti un tāpat vien, bet gan tāpēc, lai es ar to darītu ko tālāk.

Pati pirmā augstskola tev bija Latvijas Universitāte. Kas noteica izvēli studēt vēsturi?

Es domāju - pilnīga nejaušība. Aizgāju uz vēsturniekiem, jo dabūju A līmeni vēstures eksāmenā un automātiski tiku uzņemta Vēstures fakultātē. Tas bija pirmais gads,  kad tika ņemti vērā centralizētie eksāmeni.  Es joprojām domāju, ka tā bija nejaušība. Bet ļoti laba nejaušība. Es esmu domājusi, ka varbūt vajadzēja iet uz medicīnu, tā ir ļoti jēgpilna profesija, es būtu varējusi kļūt par ļoti labu ārsti. Medicīna man vēl arvien liekas ļoti cēla profesija un nodarbošanās.

Vai tas tavu vecāku dēļ, jo viņi abi ir mediķi?

Arī vecāku dēļ. Raugoties uz viņiem, es redzu, ka mediķi ir vispusīgākie cilvēki, ar ļoti plašu redzesloku, vienlaikus arī ar ļoti specifiskām zināšanām. Viņi  skatās kompleksi gan uz cilvēku, gan uz procesiem sabiedrībā, turklāt mediķiem ir ļoti augsts zinātkāres līmenis, interesējoties gan par pagātni, gan  un par nākotni.  Mediķu vide man vienmēr ir asociējusies ar izteikti augstu latiņu prasībās pret sevi un pasauli. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc man medicīnas pasaule likusies aizraujoša. 

Pēc vēstures bakalaura diploma turpināji studēt maģistrantūrā?

Es aizbraucu uz Vāciju pasaules mantojuma studijās. Un no Vācijas man bija iespēja aizbraukt uz Austrāliju. Tā kā maģistru esmu mācījusies gan Vācijā, gan Austrālijā. Un tad pavisam nesen bija divi gadi Hārvardā.

Kā skatos - tevi aizrauj pētniecība un iedziļināšanās?

Ļoti aizrauj. Tā gan ievelk, gan motivē. Man patīk domāt, meklēt kādus sarežģītus risinājumus, patīk skatīties pāri laikiem, meklēt cēloņsakarības, likumsakarības, ieraudzīt šodienas realitāti un nākotnes ri­sinājumus. Man patīk pētniecība, patīk domāšana. 

Pastāsti par saviem senčiem, no kuriem tev tas zinātkāres mantojums! 

Šķiet, visspēcīgākā identificēšanās man ir ar Dēķenu dzimtu, tas ir vecmāmiņas Gunas mantojums, arī dzimtas sociāldemokrātiskais zars, pārliecība. (Guna Baltiņa bija sociāldemokrāta, pedagoga un politiķa  Kārļa Dēķena /1866-1942/ brāļa meita. –  G.S.). No vectētiņa, tas ir, no Baltiņiem, -  manī izteikts ir valstiskuma gēns,  spēcīga izjūta par Latvijas neatkarību, par brīvību, demokrātiju, par valsts izaugsmi un attīstību, par mūsu pašu atbildību nākotnes priekšā. Tās ir manas dzimtas saknes, ar kurām vienmēr esmu lepojusies un kuras sevī nesu.

Vai ar vectētiņu ekonomistu un valsts darbinieku Gunāru Baltiņu (1930-2012)   jūs daudz par to runājāt, vai tas vienkārši tika uzņemts it kā pats no sevis ikdienā?

Man liekas, ka tagad es daudz ko ieraugu un saprotu citādāk nekā tajā mirklī, kad runājām. Par vectētiņu Gunāru Baltiņu man šobrīd ir ļoti spēcīga izjūta, ka es kaut kādā veidā pārmantoju viņa dzīvi.  No viņa, tāpat no tēta Māra Baltiņa, vēl nesen Valsts valodas centra vadītāja, manī ir izveidojusies pārliecība par taisnīgumu, par to, ka jānotur savs mugurkauls,  sava patiesība, ka reizēm ir jārīkojas pareizi, pat ejot pret straumi, jo savādāk vienkārši nevar. 

Mācoties Hārvardā, daudzkārt nācās analizēt, kāpēc tu dzīvē kaut ko dari, kas tevi vada, kas tevi vajā, kas tevi mudina vai rosina.  Mācības par vadību liek domāt - kas ir tavs dzinulis, kas tevi urda. Manī ir ļoti spēcīgi ielikta atbildība par valsti, Hārvarda to īpaši izcēla un ļāva saskatīt. Es negribu to saukt tikai par nacionālismu, bet tieši par valstiskuma apziņu, kas manī ir spēcīgi izteikta. Es skaidri saredzu, kāda ir mana loma, mana atbildība par valsts labumu, par sabiedrības kopīgiem ieguvumiem, sabiedrības interešu aizstāvību un labklājību, visas sabiedrības izaugsmi un izdošanos. Es labi saprotu, kāpēc esmu šeit - man ir svarīgi, lai Latvijai izdodas, bet baida tas, ka mēs paši varam kļūt par saviem paklupinātājiem. 

Un ko teiksi par saviem ve­cākiem?

Par vecākiem vienmēr ir grūti runāt…  Man nav domu, ka būtu viņiem kas jāpārmet vai jāpierāda. Tādās kategorijās es nedomāju.  Es pieņemu visu, kas man ir dots ar viņu mīlestību, un tas mani silda cauri visai dzīvei.

Mani iedvesmo mammas darba mūža ceļš un tas, cik vispusīgi un dziļi viņa redz savu onkoloģijas nozari un cik viņai būtiska vienmēr ir bijusi pacientu izglītošana. Šobrīd viņa man palīdz sekot līdzi jaunākajām grāmatām – mamma ir liela lasītāja un man ik pa laikam atsūta savas piezīmes par izlasītajām grāmatām. Brīnišķīgs orientieris, pēc kā varu secināt, kas man noteikti jāizlasa, ko varu nelasīt.

Tas, kas mani nodarbina, ir – kā veidot pārmantojamību darbā. Vectētiņš savā laikā, manuprāt, tika izstumts no Statistikas pārvaldes nenovērtēts un galvenais – neuzklausīts ar visu viņa milzu pieredzi un zināšanām, kas 1990. gadu Latvijā būtu īpaši noderējušas. Šoruden pensionējās mans tētis no ilggadīgā darba Valsts valodas centrā. Arī, manuprāt, ļoti nenovērtēts. Mani uztrauc, kāds būs arī mans liktenis. Tāpēc ir būtiski, ka mēs Nacionālajā bibliotēkā tomēr spējam rīkoties citādi  – es jūtu ļoti spēcīgu atbildību par Andra Vilka darbu un ieguldījumu, kā arī es raugos, lai viņam gan pateiktu paldies, gan arvien iesaistītu un uzklausītu viņa pieredzi. Tā ir liela vērtība – turpināt strādāt vienā virzienā. 

Pastāsti par savu pašas ģimeni!

Es esmu precējusies, mans vīrs Andrejs ir jurists. Un mums ir divi bērni – Guna un Guntars. Man ir ļoti svarīgi un mīļi mani bērni! Esmu pārliecināta, ka šis ir vis­skaistākais darbs, ko dzīvē paveikt – būt par vecākiem! 

Vai Guna un Guntars ir tikpat zinātkāri, kā viņu vecāku paaudze?

Noteikti! Bet, šķiet, ka mūslaiku bērniem ir liels izaicinājums noturēt disciplīnu, patiesībā pašdisciplīnu. Ir tik daudz lielumu, kas novērš uzmanību. Arī mēs, pieaugušie, nespējam turēties pretī izaicinājumam glāstīt telefonus. Tāpēc arī no bibliotēkas puses mums jāpieliek pūles, lai jaunajos cilvēkos urdītu vēlmi izprast lietas, kāri izzināt, saprast pašiem sevi, mums ir jāraisa viņos vēlme stāvēt pašiem par sevi un radīt pašiem sevi.

Jā, par mērķtiecīgu lasītprasmi nāksies cīnīties…

Panākumi nebūs uzreiz. Taču es ticu, ka šobrīd ir īstais brīdis radīt valstī visaptverošu lasīšanas stratēģiju, un LNB ir gatava to virzīt. Galvenais ir konsekvence – piemēram, ja mēs iestāsimies par to, lai katrā skolā lasīšanai ir regu­lāri, nepārtraukti piešķirts īpašs laiks, tas pamazām iedarbosies. 

2022./23. gadu jūs visa ģimene pavadījāt Bostonā. Bez ikdienas slodzes Hārvarda universitātē tu ļoti ātri sapazinies ar Bostonas latviešiem.

Man bija ikdienas slodze augstskolā. Bet izdevās piedalīties Bostonas latviešu kora nometnē Piesaulē jau vasarā, un tur esi iepa­zinos ar Valdu Grinbergu, kas lielā mērā ir turienes latviešu kopienas dvēsele un gaišs cilvēks. Man šķita, ka dalība korī bija mans ieejas portāls latviešu sabiedrībā. Man tik ļoti patika! Tas bija sasildoši, iekļaujoši, atbalstoši. Protams, tā bija arī iespēja vienkārši iepazīties. Tad ar bērniem iesaistījāmies arī Bostonas latviešu skolā, bērni sest­dienās brauca uz latviešu skolu, un tas arī bija brīnišķīgs veids, kā sadraudzēties, iepazīties, kā turēties kopā, būt katru nedēļu latviešu vidū. Gandrīz katru ceturtdienu man bija koris, esmu otrais soprāns, un Guna diezgan bieži brauca līdzi, arī dziedāja, un nākamajā vasarā mēs abas ar Bostonas kori piedalījāmies Dziesmu svētkos Latvijā. 

Atšķirībā no Latvijas, Bostonā ir gaišāks, tāpat ir aukstas dienas, bet tur ir vairāk saules. Tāpēc laiks, ko pavadījām Amerikā,  man asociējas ar ļoti  saulainiem brīžiem kā tiešā, tā pārnestā nozīmē. 

Cik atceros, bērnībā tu spēlēji mūzikas skolas orķestrī. Tagad pievērsies korim?

Jā, es spēlēju vijoli Rīgas 1. mūzikas skolas orķestrī.

Man ļoti patīk kopā muzicēšana, es apzinos, ka neesmu soliste, man nav izcili brīnišķīgas balss, ne es fantastiski spēlēju vijoli,  bet man ļoti patīk piedalīties. Kopīga muzicēšana tik ļoti pacilā un dod daudz prieka un spēka. Es tagad labprāt turpinātu dziedāt korī, esam domājuši, ka varētu izveidot LNB kori. Bet tas, kas Bostonas korim ir īpašs un kas ikvienam korim ir atslēga, ir diriģente Krisīte Skare. Viņa ir fantastisks, iedvesmojošs cilvēks savā īstajā vietā! 

Acīmredzot tu šīgada laikā ieguvi daudz draugu, negaidīti sastapi interesantas personības. Tava pasaule paplašinājās.

Man ir jāizstāsta par vienu ļoti īpašu iepazīšanos – tā bija iepazīšanās ar Pēteri Dajevski no Filadelfijas. Viņš ar sievu Annu kļuva par maniem Amerikas vecākiem. Un radās izjūta, ka Amerikā tieši viņi ir mana stiprā aizmugure. Pabiju pie viņiem Filadelfijā, viņi man arī uzdāvināja brīnišķīgus mirkļus, kopā mazliet paceļojot. Sarunas ar Pēteri un Annu palīdzēja labāk izprast latviešu sabiedrības uzskatus. Turklāt viņi abi ir kultūras mantojuma interpretācijas eksperti, un mums bija brīnišķīgas profesionālās sarunas. Es ļoti ceru, ka izdosies viņus uzaicināt uz Latviju un dalīties ar viņiem Latvijas apceļošanā un laikā kopā arī šaipus okeānam. 

Tev taču bija arī ikdienas slodze augstskolā?

Bija. Turklāt es lepojos ar dažām lietām, ko varēju izdarīju Hārvardā. Saprotot, ka manas iespējas ietekmēt kādus procesus ir visai ierobežotas, man tomēr bija būtiski gan izcelt Baltiju un mūsu nostāju ģeopolitiskos jautājumos, gan izcelt Latvijas viedokļus un ekspertus, gan, protams, bibliotēkas. Es Hārvarda Kenedija  skolā noorganizēju diskusijas ar visu trīs Baltijas valstu vētnieku piedalīšanos. Tā bija saruna par Ukrainu, par Eiropas drošību, par Baltijas lomu un balsi. Es ļoti lepo­jos ar šo veikumu, klausītāji bija ļoti augsti profesionāļi ar plašiem sakariem, augstu līdzdalības un interešu līmeni. Līdz ar to prieks, ka Baltijas balsis tur izskanēja. Tas bija ļoti svarīgi, ka trīs valstu vēstnieki kopīgi pauž savu viedokli, jo īpaši skaidrojot mūsu atbalstu Ukrainai.

Katru gadu Harvardā notiek Eiropas konference un divus gadus es biju tās rīkotāju vidū, atvedot Latvijas ekspertus un parādot Latvijas aktīvu klātbūtni drošības un ģeopolitiskos jautājumos. Man ir ļoti būtiski paust uzskatu un apstiprināt to, ka Latvija ir viena no viedokļa veidotājām NATO un Eiropas līmenī, nevis līdzgājēja. Un, protams, es tur pacēlu jautājumu par bibliotēkām un to nākotni, kas arī Hārvardā, lai gan Kenedija skola ir pārvaldības skola, tomēr bija jaunums. Aktualizējot bibliotēkas kā institūcijas, kā vietas, kā spēlētājus, kas iestājas par sabiedrības interešu aizstāvību un labklājību, ikviena sabiedrības locekļa izaugsmi un izdošanos. Manā ieskatā bibliotēkas ir atslēga, lai sabiedrība vienoti spētu pacelties un augt. Arī Latvijā viss milzīgais bibliotēku tīkls un bibliotēkas dia­sporā sevī glabā gan simbolisku, gan tīri fizisku spēku. To nevajag par zemu novērtēt, bet izmantot.

Vai nav paradoksāli, ka pēc studijām Amerikā tu Latvijas Dziesmu svētkos pārstāvēji Amerikas latviešu kori?

Man liekas, ka tas bija likumsakarīgi! Es pat esmu domājusi, vai 2028. gada Dziesmu svētkos varēšu piedalīties Bostonas kora sastāvā, tomēr ceru, ka izdosies dibināt LNB kori. Tas ir tik ļoti skaisti! Es zinu, ka tad, kad būs iespēja atkal braukt uz Bostonu,  mēģināšu laiku ieplānot tā, lai ceturtdienā piedalītos iknedēļas mēģinājumā.

Galu galā - tā jau nav tikai mūzicēšana, bet gan sabiedrība, tavi cilvēciskie kontakti.

Man šķiet, ka tie ir bijuši un ar­vien ir ļoti skaisti cilvēciskie kontakti. Esmu pārliecināta, ka Bostonas latviešu koris un visa kopiena mani padarīja par labāku cilvēku. Būšana Bostonas latviešu kopienā man noņēma Latvijas apsūbējumu, nospodrināja mani un atlika atpakaļ uz trases, lai varu strādāt turpmāk. Man bija ļoti nepieciešama ne tikai Hārvardas pieredze, bet tieši šī kopienas pieredze. Diasporas latvieši ir brīnišķīgs resurss, kas mums ir,  esmu sajūsmā par to, ko dara latviešu kopienas ārzemēs, un to ļoti novērtēju. 

Kādi ir tavi 2025. gada plāni?

2025. gadā visa gada garumā svinēsim pirmās grāmatas latviešu valodā 500 gadus. Šis ir kopīgs fenomens, kam mēs varam iedot jaudu un vilkmi arī diasporā, runāt un domāt par grāmatu latviešu valodā.  Diasporā tieši grāmatai ir ļoti liela nozīme! Un varbūt arī Laikam radīsies idejas, kā runāt par to. Es pati esmu gatava braukt, stāstīt, prezentēt pie tautiešiem nepieciešamību saglabāt turienes bibliotēkas, turpināt lasīt grāmatas latviešu valodā, izdot, interesēties, pētīt savas grāmatu kolekcijas, labāk apzināties šo vērtību. Mēs šobrīd dzīvojam tādā kā lejupslīdošā tendencē, ka visi grib no visa atbrīvoties, arī no grāmatām. Bet ir jānotur savas bibliotēkas, šis posms ir jāpārdzīvo. Lai mūsu mērķis šobrīd ir - neizmest par daudz. Arī Latvijā ir tas pats, ir svarīgi noturēties, pārspīlēti nereaģēt uz tendenci būt minimālistiem.  Gan tīri fiziska telpas jēga, ja tajā  ir grāmatas, gan arī sakņu sajūta, gan nepieciešamība izlasīt šos tekstus atgriezīsies, es ticu.  Tāpēc uzsveru - neizmest par daudz, mēģināt rast risinājumu, glabāt kolekcijas, grāmatu krājumus kaut vai kā elementāru vērtību, kas jāsaglabā un jānodod nākotnes paaudzēm. Jo šīs bibliotēkas ir ļoti būtisks stāsts par to, kas mēs esam, kādus mēs sevi esam radījuši un kādu izvēlēsimies savu nākotni.

Domājot par grāmatas fenomenu un bibliotēku veidošanu šodienai – ne velti LNB atbalsta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas izvēlēto grāmatu komplektu izsūtīšanu diasporai. Jo grāmatu lasīšana latviešu valodā ir viens no elementiem, kas palīdz uzturēt saikni ar Latviju. Ir svarīgi, ka bērni un to vecāki lasa to pašu, ko lasa bērni un pieaugušie Latvijā. Es priecājos, ka man izdevās arī atvest Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju uz Bostonas latviešu skolu. 

Bet ne visi vairs var izlasīt šīs grāmatas...

Amerikā sastapu ļoti daudz Latvijas atbalstītāju, kas nemaz tik labi latviski nerunā. Tomēr saprot un seko līdzi mūsu norisēm. Tas ir izšķiroši, cik daudz katrs aktīvais latvietis ir gatavs ieguldīt, lai būtu šie kori, deju kopas, skolas, nometnes, kopienu centri, grāmatu klubi.  Maksājam, veltām laiku, gādājam tērpus, maksājam ceļa naudas, lai nokļūtu uz mēģinājumiem un tad - uz Dzies­mu svētkiem. To apzināties ir ļoti pacilājoši un arī iedrošinoši – ka mums pašiem rūp sava nākotne un mēs izvēlamies to veidot.

Ko tu gribētu pateikt nobei­gumā?

Mans mērķis ir padarīt bibliotēku katram cilvēkam par nepieciešamu paradumu. Tas ir lasīšanas paradums, nepieciešamība pēc grāmatām, nepieciešamība pēc izziņas, intereses, kāres izprast. Ir būtiski atjaunot arī paradumu grāmatu uztvert kā sarunu priekšmetu. Ir taču tik skaisti, ka sarunājamies par grāmatām, runājam par idejām, nevis strīdamies par kaut kādām virspusīgām lietām. Katrs var izvēlēties sev atbilstošāko grāmatu mūsu plašajā piedāvājumā, bet svarīgi ir dalīties pārdomām, analizēt, ko esam izlasījuši, tas ir brīnišķīgi! 

Un mana vēsts tautiešiem dia­sporā ir – mēs  viņus redzam un novērtējam. Mēs tos gaidām Nacionālajā bibliotēkā, katru reizi, kad jūs būsiet Latvijā!  Tad, kad tu brauc uz Latviju, ir jāatnāk uz Latvijas Nacionālo bibliotēku!