Rietumu vērtības - bez pēdiņām
   30.01.2013

Kad Juris Paiders vai Dainis Lemešonoks liek vārdus "Rietumu vērtības" pēdiņās un šķielē uz austrumu pusi, tas īpaši neduŗas acīs. Bet, kad to dara, turklāt varen spalgā stilā, populārais un savā mūzikā itin latviskais komponists Imants Kalniņš, tad jau ir pamats zināmam izbrīnam.

Par tribīni savai "atklātajai vēstulei latviešu tautai" sirmais komponists mērķtiecīgi izvēlējies laikrakstu NRA, kas patētiska "latviskuma" aizsegā vēršas pret eiro ieviešanu, pret "Briseles diktātu" un izdomāto šaušalīgo "sorosismu", kuŗa izpaudums esot "ēlertisms" un "pretvalstiskā kollaborantu lapele IR.”

Kalniņš satraukts par to, ka Latvijai, lūk, neesot nākotnes un latvieši "kā aitu bars" tiekot dzīti uz "nelielu aploku federātīvās Eiropas nomalē". Pielīdzināt Latvijas pamattautu aitu baram ir tikpat nicinoši kā dažādu aleksejevu un osipovu ieradums piedēvēt latviešiem aprobežotību "viensētas" (hutorskoje) līmenī.

Imants Kalniņš apgalvo, ka eiro ieviešana Latvijā līdzinoties "nāvējošām skavām". Vēl ļaunāk - "brūna žurga tepat gar vaigiem šļakstinās". Kalniņa talantam jauna šķautne - cik spilgta metafora!

Komponists cildina Kārli Ulmani kā prasmīgu cilvēku, kam valsts un tautas liktenis ir bijis sirds jautājums. Taču Kalniņš, kā mēs redzēsim, tādā pašā garā cildina divus citus - visai odiozus valstsvīrus.

Imantu Kalniņu pārņem saldsērīga nostalģija: ne jau t.s. ulmaņlaikus viņš tik labprāt atceras, bet gan PSRS laikus, kad, kā pats atzīst, "mūsu tautas miesa tika plosīta un bendēta", taču bija vērojams arī "tāds kultūras un mākslas uzplaukums, kādu Latvija vēl nebija pieredzējusi".

Ne pušplēsta vārda par cenzūras (glavļita) spaidiem, par repertuāra komisiju (repertkom) patvaļu, par Vizmas Belševicas un Maijas Silmales vajāšanu, par vārsmām, kuŗas Ojārs Vācietis bija spiests "rakstīt priekš galda", t. i., slēpt. Bija sasniegumi, kas tad to noliedz, bet tie gūti par spīti režīmam vai izmanīgi izvairoties no lamatām.

Un te nu Imants Kalniņš uzdrošinās apgalvot, ka "slavenais dzelzs priekškars lielā mērā pasargāja mūsu apziņu no tās kloākas, kas tagad dāsni gāžas pār mums no rietumiem". Ne vārda par to, ka šī dzelzs priekškara  aizsegā režīms liedza jaunajai paaudzei iepazīties ar tādām grāmatām kā Virzas "Straumēni", ar Niklāva Strunkes daiļradi, ar trimdas rakstnieku plašo devumu, ar Rietumu filozofiem - tādiem kā Kārlis Poppers vai Ortega i Gassets. Nemaz jau nerunājot par "franču grupas" traģisko likteni Staļina ēras norietā.

Uzbrūkošās Rietumu "vērtības", raksta Imants Kalniņš, nenodrošina latviešu tautai pilnvērtīgu un skaistu nākotni: "Tā vērtību sistēma, kuŗu propagandē Rietumu civīlizācija, ir pilnīgi bankrotējusi, bet mēs (..) par saviem padomdevējiem ņemam tos, kas apziņas deģenerāciju sauc par progresu un tūkstošgadīgu cilvēces orientieŗu noārdīšanu par "rietumu vērtībām".”

Šajās Kalniņa invektīvās saklausāms vienīgi naids pret visu rietumniecisko, pret īstajām Rietumu vērtībām bez pēdiņām: pret vārda un apziņas, jaunrades un izvēles brīvību, pret tiesībām paust savu viedokli.

Imanta Kalniņa "svētajam piktumam" kroni uzliek izjustā atzinība pēdējam Eiropas diktātoram un trīskārtējam Kremļa saimniekam: nopelniem bagāto komponistu priecina tas, ka "Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt, lai kā smilkstētu bankrotējušās Rietumu "demokratijas" šakāļi” (tas ir 1950. gada Pravdas stils.- F. G.), un ka "Krievijas prezidents Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu" u.tml.

Un dārdošais nobeiguma akords: "Es sapņoju par to, ka varbūt kādu dienu arī Latvijai būs tādi valstsvīri."

Nu atļaušos divas mazas piebildes. Baltkrievijā, Grodņas pilsētā, nupat Polijas radio žurnālists izkrita pa 9. stāva loga. Un tas nav pirmais tāds gadījums. Un tieši režīms, kam Putins kalpoja jaunībā, panāca, ka taisni Latvija kļuva par iebraucamo vietu neskaitāmiem migrantiem. Tas tā, starp citu.

Franks Gordons