Referendums „Straumēnos”
   07.03.2012

Drīz pēc deviņiem rītā grasījos iebraukt mūsu muižā, lai šīs dienas Referendumā patriotiski ievilktu ķeksi pareizā lodziņā.

Kas to deva! Likās,  tur notiek kāda lietotu vāģu izsole. Visi stūŗi pagalmos, abas ciema ceļa malas sablīvētas braucamiem līdz beidzamam. Druknāks tur nevarētu izspraukties cauri. Šai automašīnu jūrai pa vidu gaŗa, plata rinda tautiešu, tie  klusi sarunājas, kā baznīcā vai bērēs. Apbrīnoju šo rindu, kas stiepās no lielceļa kalnup, pagriezās pa kreisi uz kafejnīcas Rīga pusi un tur pazuda durvīs.

Kāds vīrs man čukstus vaicāja, vai mums tiešām neesot lielākas telpas. Atjēdzos, ka šodien muižā ir kārtējās kāzu izdarības, ieskaitot  kāda angļu pāŗa laulāšanas ceremoniju. Derības nolīgtas jau pirms pusotra gada, un tā nu viņiem tika tiesības uz Lielo māju, svinību zālēm un atjaunoto krogu. Tur diemžēl bija ieskaitītas arī daudzās labierīcības, atstājot vēlētāju pūlim tikai divas „būdiņas” - trepīšu galā  un visplatākās rindas vidū. Bet vai kāds kurnēja? Nē! Tikai ļaudis pa vienam vai diviem bieži aiztecēja uz mežu apbrīnot tur kupli uzziedējušo sniegpulkstenīšu paklāju. Nākamgad solās būt dižāka raža.

Klusībā nodomāju pagaidīt rindas beigas. Un tā arī notika, jo mans vāģis savā kaktā tika „iemūrēts”, ārā netiku. Paliku kafejnīcā līdz vakaram, mazgāju traukus aiz letes, no kurienes varēja novērot visu gaŗo vēlētāju rindu, kas virzījās uz priekšu kā tādā palēninātā filmā. Gaŗām pavizēja „matu sakārtojumi” – drīz zili, drīz zaļi (puisiešiem), drīz sarkani (meitiešiem)... Šad tad sazīmēju kādus mūsu vietējos, jau krietni gados, „dižtautiešus”. Atradās vēlēšanu zāles dibendurvju atslēga, kur varēja apiet rindu, un laipnie rakstveži viņus pieņēma ārpus kārtas. Vai rindā kāds kaut uzaci pacēla? Nē, viņi taču parādīja godu mūsu senioriem. Arī  tad ne, kad vietējais lauksaimnieks ienāca zālē bārties – viņa traktors nav ticis cauri auto rindai, vārti uz pļavu aizsprostoti, un viņš netiek klāt tikko dzimušiem jēriem. Baltais brūtes vāģis gan izlaipoja cauri dubļainajai spēkratu rindai, kas „stāvēja goda sardzē” uz lielceļa. Virs ciema riņķoja hēlikopters, novērtējot bezcerīgo situāciju.

Saulainais rīts pārvērtās lietainā dienā, pēc tam dzedri aukstā ziemas vakarā. Zīdaiņi, pamatīgi ietuntuļoti, mierīgi snauduļoja tēvu rokās. Vistuvākās muižas mājas saimniece ielūdza kādu māti zīdīt mazuli sava pavarda siltumā. Kafejnīcā pa tam bija pārdotas neskaitāmas krūzes kafijas un tējas un latviešu maiznīcā cepti 800 pīrāgi. Kāda varone steidzās vairāk nekā stundu gaŗā braucienā uz Mansfīldu pēc papildu devām. Un labi ar, jo jau ap pusdienas laiku vēlēšanu urna neņēma neko vairs pretī. Tā nu varēja kādu pīrāgu kasti ar līmes lenšu un maizes naža palīdzību uzmeistarot par individuāli oriģinālu urnas modeli. Arī  no vēstniecības sūtītās 600 vēlēšanu lapas ātri  tika izlietotas, un mājas valdībai ar steigu vajadzēja drukāt vēl un vēl, un vēl... Nepieciešama bija 2 261 lapa.

Drīz pēc astoņiem vakarā, kad „Par” vēlētāju kontingents bija izgaisis un nu tiešām pēdējie pīrāgi noēsti, kāds rindā uzsāka dziesmu „Dažu skaistu ziedu..”, tad „Bēdu, manu lielu bēdu..”. Dziedājām visi pilnu krūti, arī kafejnīcas darbinieki. Tā nu pamazām rinda izsīka un arī mēs, vietējie, tikām „pie urnas”. Arī tie, kas jau kopš rīta kādas reizes četras bija atnākuši un aizgājuši. Nu gan cauri, nodomāju un stūrēju mājup. Bet tur jau nāca vēl kādi pārdesmit vēlīni vēlētāji. Pārdomāju – vai vispār vērts iet gulēt? Rīt desmitos koŗa mēģinājums. „Celies un ej?!” vēl klusībā pasmējos velkoties augšup pa kāpnēm uz migu. Bet iemigt gan vēl ilgi nevarēju, jo acu priekšā rādījās draugi skrīveŗi, kuŗiem taču līdz dziļai naktij jāskaita vēlēšanu lapas, lai nosūtītu rezultātus Rīgai.

Krika