Premjēri un principi
Sallija Benfelde    13.09.2022

 

 

Likumi neparedz premjēra amata kandidātu nosaukšanu pirms Saeimas vēlēšanām, bet vismaz lielākajām vai varas partijām tā ir kļuvusi par nerakstītu tradiciju. Un tieši tāpat, kā izvēloties vēlēšanu apgabalu pirmos numurus, partijas premjēra amatam var nosaukt vai nu sabiedrībā populārus cilvēkus, vai arī profesionāļus vismaz kādā tautsaimniecības jomā – citiem vārdiem sakot, gan partijas, gan vēlētāji rīkojas pēc savas izpratnes un principiem par to, kas ir svarīgākais. Tiesa gan, vēlētājiem ir noderīgi arī apdomāt, vai tas, ka nominētais cilvēks kļūs par premjēru, vispār ir iespējams, jo gan pats kandidāts pēdējā brīdī var atteikties uzņemties šo atbildību, gan arī esošo likumu kopums var to neatļaut. Piemēram, 13. Saeimas vēlēšanās Nacionālā apvienība (NA) gandrīz jau tradicionāli par savu premjēra amata kandidātu bija nosaukusi Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli, kuŗš nevēlējās kļūt par valdības vadītāju, kaut arī tāda iespēja bija, tādēļ galu galā par to kļuva Jaunās Vienotības (JV) kandidāts Krišjānis Kariņš, kuŗš bija ar mieru zaudēt deputāta vietu un labo prestižu Eiropas Parlamentā. Starp citu – līdzīgi savulaik notika ar Vienotības premjēra kandidātu Valdi Dombrovski, kuŗš nolika mandātu Eiropas Parlamentā, lai kļūtu par Latvijas Ministru prezidentu. Gan Dombrovskis, gan Kariņš uzņēmās valdības vadīšanu laikā, kad esošo problēmu dēļ šo amatu citas partijas patiesībā īpaši nekāroja, jo bija krizes laiks, kad valdības lēmumi noteikti nav populāri un ir maz iespēju, ka partijas reitings varētu augt.

 

Šogad Nacionālā apvienība par savu premjēra amata kandidātu ir nosaukusi Siguldas novada domes priekšsēdētāju Uģi Mitrevicu. Jaunās Vienotības premjēra amata kandidāts ir Krišjānis Kariņš. „Konservatīvie” (K) izvirzījuši pašreizējo tieslietu ministru un partijas līderi Jāni Bordānu, bet „Attīstībai/Par!” (A/P!) – pašreizējo aizsardzības ministru Arti Pabriku. Apvienotais saraksts (AS), kuŗš tapis no Latvijas Reģionu apvienības, Latvijas Zaļās partijas, Liepājas partijas un uzņēmēja Ulda Pīlēna neilgi pirms vēlēšanām nodibinātas biedrības pārstāvjiem, par premjēra amata kandidātu izvēlējušies bezpartijas Uldi Pīlēnu. Domāju, ka NA nopietni netraucēs tas, ka diasporas vēlētājiem Mitrevica vārds ir svešs, jo partijas atbalstītāji biežāk parasti balso par šīs partijas idejām, neatkarīgi no tā tā, kuŗi kandidāti pārstāv partiju. Sarežģītāk, manuprāt būs Apvienotajam sarakstam, jo Pīlēna vārds ir ne tikai gluži svešs diasporai un daļai Latvijas vēlētāju, bet Pīlēna vārdam nāk līdzi arī savulaik par oligarhu dēvētā Andra Šķēles ēna. Turklāt partiju apvienībai ir labas izredzes iekļūt Saeimā, lai gan, piemēram, Zemgales vēlēšanu apgabala pirmais numurs ir Zaļās partijas līderis Edgars Tavars, kuŗa partija tikai šogad vasarā pameta Zaļo un zemnieku apvienību un kuŗš vēl nesen aizstāvēja un slavēja Aivaru Lembergu. Ar vārdu sakot, izskatās, ka Apvienotajam sarakstam pats svarīgākais ir nevis principi un vērtības, bet iegūt varu.

 

Tomēr manuprāt cinisks un viltīgs ir divu citu partiju premjera kandidātu piedāvājums – proti, Zaļo zemnieku savienības (ZZS) un partijas „Latvija pirmajā vietā” (LPV) nosauktie premjera kandidāti: Aivars Lembergs un Ainārs Šlesers. Abu minēto partiju premjera kandidātiem nav nekādu izredžu saņemt pielaidi valsts noslēpumam, tādēļ solījums, ka šie polītiķi būs Ministru prezidenti, ir apmāns.

 

Kā zināms, savulaik, 2014. gadā, Aivars Lembergs nosauca NATO par Latvijas okupantiem: „Ja ieved NATO kaŗaspēku, tā pēc būtības ir svešas valsts okupācija – tas pats, kas 1940. gadā, kad Latvijā ar Kārļa Ulmaņa piekrišanu ieveda padomju kaŗaspēku.” Toreiz Lembergs arī pauda, ka NATO armija Latvijā nozīmē, ka mūsu territorija kļūs par potenciālu kaujas lauku starp ASV un Krieviju, ka Ventspils osta noteikti nav piemērota NATO kuģiem. Turklāt Lembergs ir ASV sankciju sarakstā un ir arī notiesāts pirmajā instancē, tādēļ nekādi nav iespējams, ka viņš saņems pielaidi valsts noslēpumam. Lembergs pats gan apgalvo, ka palūgs un sarunās ar ASV un viņš tikšot izslēgts no sankciju saraksta. Savukārt ZZS līderis Armands Krauze intervijā žurnālā „Ir” saka – Satversme paredz, ka vara pieder tautai un būs tas, ko tauta ievēlēs un ko tauta gribēs. Un tauta gribot Lembergu. Citiem vārdiem – acīmredzot, pēc partijas domām ne likumiem, ne noslēgtiem līgumiem nav nekādas nozīmes, turklāt partijas līderis teic, ka nesadarbošoties tikai ar Latvijas Krievu savienību, bet Saskaņa varbūt nemaz tik nepareiza nav, bet no Šlesera nekas slikts neesot dzirdēts. Tā teikt, ja pēc kaŗa sākuma partijas baidās skaļi paust savas simpātijas un slēpj atbalstu Krievijai, tad viss ir kārtībā. 

 

Līdzīgi ir ar partiju „Latvija pirmajā vietā”, kuŗas līderis un ideju autors Ainārs Šlesers vēl īsu brīdi pirms kaŗa sākuma apgalvoja, ka Krievija neuzbruks, ka Latvijas polītiķi ir jampampiņi un ka Latvijai noteikti jāsadarbojas ar Krieviju. Tagad īsajā programmā ierakstīts tikai tas, ka jālikvidē Satversmes tiesa, bet priekšvēlēšanu sarunās Šlesers apgalvo, ka Krievijas pilsoņiem noteikti jāpagarina uzturēšanās atļaujas Latvijā. Ar vārdu sakot, partijas premjēra amata kandidāts savus uzskatus un vēlmi būt kopā ar Krieviju, manuprāt, nav zaudējis ne par matu, tikai mazliet kļuvis uzmanīgāks savos izteicienos. Ja vēl atceras t.s. oligarhu sarunas par varas sadalīšanu un „izdevīgo muļķu” izvēli un kriminālprocesus, cenšoties saukt pie atbildības ne tikai Lembergu, bet arī Šleseru, tad ir skaidrs, ka pielaide valsts noslēpumam ir no fantastikas sērijas.

 

Protams, par abām šīm partijām varētu īpaši neuztraukties, jo ne jau partijas vien slimo ar principu un vērtību trūkumu. Piemēram, Latvijas izglītības darbinieku arodbiedrība (LIZDA) nupat ir parakstījusi memorandu ar ZZS un tai ir pilnīgi vienalga, kādas ir ZZS praktiskā līdera un saimnieka intereses un vai tās apdraud Latvijas pastāvēšanu. Ir skaidrs, ka ZZS tiks Saeimā un ļoti ticams, ka kādu deputāta mandātu saņems arī LPV ar savu Šleseru. Un, lai gan šo partiju premjēra amata kandidāti nekļūs par premjēriem, kamēr vien Latvijā darbojas likumi, vērtību un principu trūkums gan polītiķu, gan vēlētāju prātos Latviju apdraud un apdraudēs.