Pieprasīt ES tiešmaksājumu likvidēšanu

04.09.2012

Pareizāk būtu, ja Latvija neubagotu tiešmaksājumu izlīdzināšanu, bet iestātos par to likvidēšanu.

Ir labi, ka Latvijas lauksaimnieki sākuši nopietnu cīņu par godīgiem Eiropas Savienības (ES) tiešmaksājumiem. Taču ir svarīgi zināt to cīņas lauku, kur uzvara būs aptveŗoša, iespaidīga un ieguvums patiešām būs ne tikai lauksaimniekiem.

ES Kopējās lauksaimniecības polītikas (KLP) maksājumus veido trīs pīlāri jeb trīs cīņu lauki. Pirmais pīlārs ir tiešmaksājumi. Otrais pīlārs veicina ilgtspējīgu, it sevišķi bioloģisku lauksaimniecību. Trešais pīlārs veicina inovācijas lauksaimniecībā.

Tik tiešām visām bijušajām Padomju Savienības bloka valstīm pirmā pīlāra maksājumi ir zemāki nekā pārējām ES valstīm. It sevišķi tas attiecas uz Baltijas valstīm, un Latvija saņem vismazākos pirmā pīlāra maksājumus. Vai šī situācija ES ir ņirgāšanās par Baltijas valstīm un it sevišķi par Latviju? Te tomēr der zināt, kādēļ šie maksājumi ieviesti.

Pamats ES tiešmaksājumiem bija tas, ka austrumos no Elbas upes veidojās kolchozi. Citviet – Francijā, Italijā un it sevišķi Beļģijā – bija izveidojušās spēcīgas komunistiskās partijas, kas propagandēja jauno lauksaimniecības organizācijas veidu: zeme ir visas tautas īpašums, un to apstrādā attiecīgi izveidotie kopuzņēmumi. Der arī zināt, ka Brisele spēcīgās Beļģijas komunistiskās partijas dēļ kļuva par ES galvaspilsētu. ES ieviesa tiešmaksājumus lauksaimniekiem, lai aizkavētu ES lauksaimniecības pārorganizēšanu pēc Austrumu parauga.

Ar tiešmaksājumiem aizkavēja arī badu bēgļiem no Austrumeiropas, tostarp arī daudziem latviešu bēgļiem. Ar tiešmaksājumiem panāca, ka ES attīstījās lauksaimniecības technikas ražošana, daudzās jomās vēl šodien tā ir vadošā pasaulē un ar daudzām labi samaksātām darba vietām. Uz šī fona var saprast, kāpēc vecās ES dalībvalstis negrib piekrist, ka jaunajām ES dalībvalstīm ir jāsaņem tādi paši tiešmaksājumi kā vecajām. Ir pat maz ticams, ka Eiropas Komisija (EK) piekritīs palielināt tiešmaksājumus Latvijai vai kādai citai jaunajai ES dalībvalstij.

Tiešmaksājumiem pamata vairs nav
Pareizi būtu, ja jaunās ES dalībvalstis – it sevišķi jau Latvija – neubagotu tiešmaksājumu izlīdzināšanu, bet uzsvērtu, ka vairs nav pamatojuma tiešmaksājumiem un tāpēc tiešmaksājumi vispār jālikvidē ES un visa tiešmaksājumu nauda jāizmanto KLP otrā un trešā pīlāra vajadzībām.
Ar to jaunās ES dalībval¬stis un it sevišķi Latvija nostātos priekšgalā arvien spēcīgākai attīstībai un diskusijai par nākotnes lauksaimniecības politiku ES. Vecajās ES dalībvalstīs pastiprinās uzskats, ka tiešmaksājumi veicina vairs vienīgi lauku rūpniecisku apsaimniekošanu ES. Sekas ir ar herbicīdiem, pesticīdiem un minerālmēsliem piesārņota zeme, dzeŗamais ūdens bez filtrēšanas un ķīmiskas apstrādes nav iegūstams. Ne tikvien Baltijas jūra aizaug ar aļģēm, industriālās lauksaimniecības piesārņota, un tādējādi arvien ātrāk tiek iznīcināta tur mītošā zivju populācija. Vāciju arvien biežāk pāršalc ziņas, ka kūtīs notiek bezmaz vai lopu un putnu mērdēšana, lai lielveikaliem varētu piedāvāt lētu gaļu un lētas olas.

Ilgtspējīgu lauksaimniecību
Maiņu no industriālās uz ilgtspējīgu lauksaimniecību ES pieprasa ne tikai zaļās partijas, bet, piemēram, Vācijā šis pieprasījums ir jau aktuāls. Par to var katru gadu februārī pārliecināties Nirnbergā, kad tur notiek aptvērīgā bioloģisko preču izstāde BioFach.

Tur ļoti iestājas par to, ka tiešmaksājumi ir likvidējami, bet tiešmaksājumu nauda jāizlieto ilgtspējīgas lauksaimniecības un lauksaimniecības inovāciju atbalstam un veicināšanai.
Uz šī fona būtu gudri darīts, ja arī Latvija pieprasītu, ka ES tiešmaksājumi ir jālikvidē un ES atbalsta vairs vienīgi ilgtspējīgu un innovātīvu lauksaimniecību bez pesticīdiem, herbicīdiem un minerālmēsliem. Pareizi būtu, ja ne tikai Latvija, bet visas Baltijas valstis savu lauksaimniecības politiku veidotu, atbalstot un veicinot vienīgi ilgtspējīgu, galvenokārt bioloģisku un inovatīvu, lauksaimniecību.

Kaņepes –  atjaunots piemērs
Innovācijas ir skārušas tādas vecas kultūras kā, piemēram, kaņepes. Tās strauji pāraug nezāles, tādējādi nevajag ne herbicīdus, ne pesticīdus. Kaņepes bija pagājušo gadsimtu svarīga rūpnieciska izejviela, un tās būs nākamo gadu desmitu svarīga rūpnieciska izejviela. No kaņepēm ražo papīru, audumus, siltumizolāciju, pārtiku, medikamentus, kosmētiku, detaļas automobiļiem un dzīvojamām mājām, eļļas, degvielu un siltumu. Plastmasu un stikla šķiedru var aizstāt ar izstrādājumiem no kaņepēm bez kvalitātes zudumiem. Kaņepju izstrādājumu atkritumus var atkal pārstrādāt, un tā mazinās dabas piesārņošana.

Vācijā mājas arvien vairāk siltina, lietojot kaņepes. Latvijā siltuma izolācijai importē akmens vati. Gandrīz 50 procentus koka savrupmājas detaļu var pagatavot no kaņepēm. Kaņepju detaļas savrupmājās veicinot cilvēku veselībai labu gaisu, tādējādi aizkavējot klepu, iesnas un redzes pasliktināšanos. Kaņepju sastāvdaļas ne tuvu nav pilnīgi izpētītas, tāpēc zinātniekiem un pētniekiem paveŗas plašs nākotnes darbalauks. Taču ne tikvien kaņepes piedzīvo jaunas iespējas. Ar lupīnām cer aizstāt no Dienvidamerikas dārgi importējamo soju. Lupīnas bezbēdīgi aug Latvijas grāvmalās.

Ilgtspējība  nesīs pārmaiņas
Ilgtspējīga lauksaimniecība aizstāj kolchozu industriālo lauksaimniecību un tādējādi ir mazu un vidēju, un inovatīvu produktīvu uzņēmumu pamats. Sekas tam var redzēt jau šodien. Piemēram, Vācijā un Francijā cilvēku aizplūšana uz lielpilsētām mazinājās vai apstājās pavisam. Rūpnieciskai ražošanai arvien mazāk ir vajadzīgi cilvēki – to arvien vairāk mechanizē un automatizē.

Alternatīva ir ilgtspējīga ražošana un inovācijas. Uz šiem diviem aspektiem ir jābalstās ekonomikas un it sevišķi lauksaimniecības politikai Latvijā. No mārketinga viedokļa neapšaubāmi būtu labi, ja tāda būtu visu Baltijas valstu ekonomikas un lauksaimniecības polītika. Tad vairs nevajadzētu domāt un runāt par pabalstiem, lai lauku ļaudis pārceltos uz pilsētām. Tieši pretēji. Pabalsti būtu vajadzīgi, lai no pilsētām un ārzemēm cilvēki aizpildītu darba vietas ilgtspējīgos un inovatīvos mazos un vidējos uzņēmumos provincē.

Taču uz šī fona būtu nepieciešams pārorganizēt vismaz vienu politisko partiju Latvijā. Tad nevarētu būt kopā zaļie zemnieki ar rūpnieciskiem zemniekiem.

Pirmpublikācija Latvijas Avīzē (20.08.2012)
Dr. Kārlis I. Āboliņš,
Ķelnes universitātes ekonomisko zinātņu doktors