Pētera Kārkliņa sirreālisms Cēsīs
   03.02.2026

Pēteris Kārkliņš piedzima Frankfurtē pie Oderas, Vācijā, 1945. gada 27. janvārī. Kopš emigrācijas uz ASV ģimene dzīvoja Čikāgā.
Wilbur Wright koledžā P. Kārkliņš studēja glezniecību, pēc tam sekoja tēlniecības kursi pie Kosmo Kampoli un Paula Zakojana Contemporary Art Workshop darbnīcā. Pētera Kārkliņa draugu lokā bija daudzi pazīstami Čikāgas mākslas vides pārstāvji – Džeks un Linna Kērniji, tēlniece Sāra Zolda un gleznotāja Kita Švarca. 1968. gadā viņš sāka strādāt kā arhitektūras modeļu veidotājs. Līdz 1992. gadam vadīja savu darbnīcu Architectural Presentation Services. Pametot arhitektūras modeļu veidošanu, Kārkliņš sāka strādāt par naktssargu, turpinot savu radošo darbu. No 2002. līdz 2019. gadam Kārkliņš bija rezidējošs mākslinieks Flatiron Arts namā  Čikāgā. Viņa izstādes bijušas McCormick Gallery,  un pašlaik viņu pārstāv Packer Schopf Gallery.

 

Dainis Mjartāns
Pasaules latviešu mākslas centra valdes loceklis

2025. gads nodibinājuma “Pasaules latviešu mākslas centrs” (PLMC) izstāžu zālēs, Cēsīs noslēdzās ar Amerikas latviešu fotogrāfa Ulvja Alberta izstādi “Fotokamera kā pase”/“Camera as Passport”. Tajā pašā laikā durvis vēra Čikāgas latviešu mākslinieka Pētera Kārkliņa izstāde “Pilošā zemapziņa”, kas apmeklētājus ieved pasaulē “starp objektivitāti un fantāziju, starp objektiem, ko mēs apzināti novērojam, un vēlmēm, ko neapzināti īstenojam,” kā to raksturo filozofijas profesors Džons Rasons (John Russon). Kā norāda izstādes kurators Kārlis Kanderovskis: “Kārkliņa mazformāta zīmējumi ir savdabīgi un pašpietiekami. Daļēji sekojot Maksa Ernsta un Marksa Tobija līnijai, Kārkliņš ir izveidojis savdabīgu, vienpersonisku, māksliniecisku kustību, kas izpaužas netradicionālā radošā procesā un personīgā vērtību sistēmā, ar kuras palīdzību viņš pauž savu redzējumu. Viņa organisko formu sarežģītība atbilst mākslinieka pedantiskajai piezīmju sistēmai – uz katras lapas aizmugures viņš rūpīgi atzīmē darba tapšanas laiku un apstākļus.”
P. Kārkliņa zīmējumi piesaistījuši Čikāgas DePaul universitātes filozofijas un mākslas vēstures profesoru uzmanību, un 2012. gadā izdots eseju krājums“The Nature Drawings of Peter Karklins”.  
Kolumbijas koledžas Čikāgā mākslas vēstures docente Annika Marija (Annika Marie) norāda, ka radošais dialogs, kas attīstās starp izdevuma autoriem, reflektējot uz Kārkliņa mākslu, liecina par to, cik vērtīgi ir apiet robežas, kuras parasti ievēro tradicionālā mākslas industrija, liekot domāt, ka visatsvaidzinošākās aktivitātes mākslā var notikt arī tālu aiz tām. Pētera Kārkliņa izstāde Pasaules latviešu mākslas centra galerijā Cēsīs ir pirmā viņa zīmējumu prezentācija Latvijā, un izstāde būs apskatāma līdz 2026. gada 22. jūnijam.
Tuvojoties gadu mijai, varam paraudzīties uz padarīto un pateikt paldies tiem, kas gadu gaitā ir atbalstījuši lielākās trimdas gados tapušās latviešu mākslas kolekcijas uzturēšanu.
PLMC misija ir bijusi iepazīstināt ar latviešu mākslinieku daudzšķautnaino devumu pēc iespējas lielāku auditoriju. Esam sarīkojuši ceļojošās izstādes Liepājā, Daugavpilī, Krāslavā, Ludzā, Varakļānos, Rēzek­nē, Alūksnē, Sunākstē un Rīgā.
Var pat teikt, ka esam no jauna atklājuši vairākus māksliniekus, un viņu darbu kolekcijas nogādātas Cēsīs. Starp viņiem Jānis Mintiks, kurš ilgus gadus dzīvoja Norvēģijā un Ņūmeksikā, ASV. Viņa veidotais  piemineklis kurzemniekiem, pēc ASV latviešu organizāciju pasūtinājuma, tika uzstādīts Tobago. Bet Jāņa Mintika  lielformāta darbu kolekcija, pateicoties Kultūras ministrijai un dzīvesbiedres Sallijas Ginteres (Sally Guenther) pūlēm, ir  atraduši mājvietu Cēsīs. 
No Ņujorkas debeskrāpja nocēlām un uz Latviju pārvedām Rolanda Kaņepa darbus, no kuriem daļa 2024. gadā izstādīti Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet netālu no Edinburgas, Skotijā, savu radošo dzīvi  studijā “Rīga” pavadīja Zigfrīds Sapietis. Sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Apvienotajā Karalistē un goda konsulu Skotijā Džonu Makgregoru (John McGregor) Zigfrīda darbi ir nonākuši dzimtajā Sunākstē un ir daļa no PLMC kolekcijas.
PLMC  mērķis ir iepazīstināt arī ar  Kanādas latviešu mākslas dzī­vi, un tā 2025. gadu uzsākām ar Visvalža Reinholda (1924 – 2005) darbu izstādi. Izstāde tapa, patei­coties dāsnajam ziedojumam, ko PLMC kolekcijai novēlēja Andris Priedītis. Klāva Sīpoliņa fonda vārdā darbus dāvināja Anda Sīpoliņa un Teofila Circeļa un Guntas Douglas vārdā  Džulija Loka. PLMC darbību nodrošina Kultūras ministrijas atbalsts,,  sedzot mākslas darbu sūtīšanas izdevumus un ēku komunālos izdevumus. Paldies mūsu mecenātiem Andai Sīpoliņai (Kanādā), Gunai Mundheimai (ASV) un ASV bezpeļnas organizācijai “Pasaules latviešu mākslas savienība”,  kuru vada  Vija Zuntaka-Bērziņa!
PLMC unikālās kolekcijas nākotne lielā mērā ir atkarīga no ziedojumiem, bet esmu pārliecināts, ka kopīgi varam uzturēt un attīstīt pasaulē lielāko latviešu diasporas mākslas krātuvi un mūsu izstāžu zāles Cēsīs. 

*** 

Kārlis Kanderovskis,
Pasaules latviešu mākslas centra izstāžu kurators

Kā es iepazinos ar Pēteri Kārkliņu ?
Pēteri Kārkliņu satiku Čikāgā pirms trīspadsmit gadiem, pirms pārcēlos uz Latviju, un vēl pirms tika atvērta pirmā PLMC galerija Cēsīs. Tajā laikā es īrēju nelielu galeriju un mākslas darbnīcu slave­najā Flatiron Arts ēkā Vikera parkā, vienā no nedaudzajiem Amerikas rajoniem ārpus Ņujorkas, kur bija jūtama dzīvā, radošā enerģija. Turp pārceļoties, es pamanīju kāda ēkas iemītnieka vārdu  īrnieku norādēs. Viņš noteikti ir latvietis, nodomāju.  
“Kas ir Pēteris Kārkliņš?” es jautāju saviem jaunajiem kaimiņiem.
“Viņš mums nekad nerāda savus darbus,” teica viens no māksliniekiem.
“Neviens nekad nav redzējis viņa darbnīcas iekšpusi,” piebilda otrs.  Kāds cits uzsvēra, ka “viņš naktīs nemaz neguļ”.   Pēteris bija pazīstams ar to, ka naktīs pilnā skaļumā klausījās Māleru, Brukneru, Vasku un Bēthovenu. Viņam bija vientuļnieka reputācija. Kaimiņi raksturoja viņu kā impulsīvu, noslēgtu, varbūt pat nedaudz biedējošu. 
Galu galā es tomēr iepazinos ar Pēteri, pat redzēju viņa darbnīcu no iekšpuses. Viņš dalījās ar mani savā mākslā, un mēs kļuvām draugi. Mēs runājām latviski, lai gan viņš pats Latvijā nekad nav bijis. Runājām par mākslu, par to, kā viņa dzīvi pilnībā mainīja vācu gleznotāja Maksa Ernsta retro­spektīvā izstāde Čikāgas Mākslas institūtā 1961. gadā. Pēterim ir ļoti izteikti viedokļi par mākslu: “Rotko nav nekas labs,” viņš man reiz teica. Teju ķecerīgs apgalvojums, taču pilnīgi atbilstošs Pēterim, kurš ļoti augstu vērtē dominikāņu mūka Meistera Ekharta mācību. (“Būt tukšam no lietām nozīmē būt pilnam ar Dievu.”) Lai gan viņš sauc Andrē Bretonu par “augsto priesteri”, Pēteris pats sevi īsti neuzskata par sirreālistu, viņam tuvāks ir paša apzīmējums “poētiskais imidžists”.
1952. gadā mākslas kritiķis Harolds Rozenbergs ieviesa terminu “action painting” (darbības glezniecība), lai aprakstītu tādu mākslinieku kā Frenca Kleina un Džeksona Polloka darbus. Pētera pieeju varētu saukt par “action drawing” — darbības zīmēšanu. Viņš saka: “Es sāku zīmēt un tad fiziski reaģēju uz savām mazajām kompozīcijām. Es lokos, kustos, rūcu un stenu. Paldies Dievam, ka to daru naktī, kad neviens neredz, citādi domātu, ka esmu pilnīgi traks… Es neveidoju kompozīcijas intelektuāli – es tās veidoju ar ķermeni. Es lokos, kustos, ļaujos līnijām; ja šī līnija mani velk pa labi, tad eju turp, pēc tam atpakaļ pa kreisi, šūpojos augšup un lejup – kā bokseris ringā.”
Pēteris dokumentē šo procesu — vietu, laiku un reizēm pat skaņu celiņu — mazās piezīmēs uz savu mazformāta zīmējumu aizmugures.
Pēteris bieži ar lepnumu runā par savu vectēvu, Latvijas armijas leitnantu Arnoldu Landovski. Vien­ureiz viņš man minēja, ka pats ir piedzimis Mocarta dzimšanas dienā, 27. janvārī, gandrīz tajā pašā stundā, kad sarkanā armija atbrīvoja Aušvicu. Mēs runājām par pēckara Vācijas šausmām. Laiks, ko viņa ģimene pavadīja Zēdorfas bēgļu nometnē (angļu zonā),  bijis īpaši smags. Viņš stāstīja, kā bērnībā, pirmoreiz ierodoties Čikāgā, viņu biedējis “El” vilciena rēcošais troksnis virs galvas. Viņš man stāstīja par bērnības nakts murgiem, drudžainiem sapņiem un to, kā četros gados gandrīz nomira no difterijas. Kāds vācu ārsts, kā viņš saka, “izvilka mani no zārka”. Kopš tā laika Pēteris ir cienījis visus ārstus, un tas  vēlāk viņu satuvināja ar kubiešu–amerikāņu psihiatru, ar kuru viņš izveidoja ilgas un auglīgas draugu attiecības; šīs attiecības viņam palīdzēja pārvarēt iekšējās bailes un saglabāt radošu, produktīvu dzīvi.
Man mieru dod doma, ka šovakar, tālajā Čikāgā, Kārkliņš ieslēgs Vaska mūziku, paņems savu skiču bloku un atkal “locīsies, kustēsies, rūks, stenēs un zīmēs”.
Pēteris Kārkliņš ir viens no visapgarotākajiem māksliniekiem, kādu man jebkad ir bijusi tā lieli­skā iespēja pazīt.