Par sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem
   20.04.2012

Eiropas valstīs dzīvojošajiem Laika un Brīvās Latvijas lasītājiem jēdziens „valsts televīzija” vai „sabiedriskais radio” nav nekas svešs.

Arī Amerikā ir televīzijas kanālis Sabiedriskās raidīšanas sistēma (PBS) un Nacionālais publiskais radio (NPR), Latvijā attiecīgi Latvijas Televīzija (LTV) un Latvijas Radio (LR). LTV vēsture aizsākās pagājušā gadsimta 50. gados, bet LR jau brīvvalsts laikā, kad tās nosaukums bija Rīgas radiofons. Protams, PSRS laikā abas iestādes darbojās pirmām kārtām par propagandas veicinātājām, bet abas tās arī palīdzēja uzturēt latviešu kultūras apziņu gados, kad rusifikācija sita pat ļoti augstu vilni. Tautas atmodas laikā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās it īpaši Latvijas Radio kļuva par būtisku informācijas nesēju, arī pagrīdes apstākļos, kad viss bīstami gāja pa gaisu.

Pēdējā laikā Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir diskutējusi jautājumu – vai abas minētās organizācijas nebūtu apvienojamas. Padome apsprieda trīs iespējamus variantus: viens paredz ciešāku, cits – vaļīgāku apvienošanu. Brīdī, kad šis laikraksta numurs sasniegs lasītāju, kāds no variantiem, iespējams, jau būs apstiprināts, jo bija paredzēts, ka lēmumu NEPLP pieņems otrdien, 17. aprīlī. Taču ātri, protams, šis process nenotiks, tāpēc par to var runāt jau tagad, vairāk vai mazāk teorētiskā līmenī.

Sākšu ar to, ka man pašam ar abām iestādēm ir sena vēsture. Latvijas Televīzijā 15 gadu gaŗumā vadīju žurnālistu diskusijas raidījumu „Skats no malas” (lasītāji, iespējams, atcerēsies, ka mani no turienes padzina, kad vienā raidījumā Latvijas Zaļo un zemnieku savienību nosaucu nesmukā vārdā). Esmu piedalījies vēlēšanu nakts raidījumos, kā arī vadījis citus raidījumus. Savukārt Latvijas Radio labu laiku vadīju pusdienlaika raidījumu „Vārds tiek dots jums”, bet pēdējos divus gadus – vakara raidījumu „Aktuālais temats”. Ne vienā, ne otrā gadījumā neesmu bijis ne LTV, ne LR štata darbinieks, esmu tāds kā brīvmākslinieks, bet LTV mājā Zaķusalā un LR mājā Doma laukumā esmu pavadījis pietiekami daudz laika. (Starp citu, jau pirms tam man bija gods piedalīties pirmās (visā bijušās PSRS territorijā) privātās televīzijas veidošanā, 4. maijā būs pagājuši 20 gadi, kopš NTV-5 pirmo reizi parādījās ēterā, un tajā vakarā NTV-5 Ziņu nodaļas darbinieki pulcēsies pie manis mājās, lai nosvinētu jubileju. Starp viņiem ir Latvijā ļoti populāri plašsaziņas līdzekļu darbinieki, piemēram, Latvijas Televīzijas Panorāmas diktore Ilva Liepiņa, pazīstamais radio un sarīkojumu dīdžejs Eduards Švāns, raidījumu vadītāji Krista Vāvere un Ansis Bogustovs u.c.

Galvenā doma jautājumā par abu sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu apvienošanu saistāma ar mūsdienu technoloģijām. Viena no iespējām ir abām pašreizējām iestādēm pievienot vēl trešo, kas būtu atbildīga par tīmekļa vietni, kuŗā darbotos gan LTV, gan arī Latvijas Radio. Jau tagad, protams, abām ir sava mājaslapa tīmeklī, tostarp Latvijas Radio mājaslapas archīvs sniedz iespēju jebkuŗā brīdī noklausīties jebkuŗus kopš 2008. gada septembŗa klajā laistos raidījumus. Tīmeklī var arī klausīties LR četru programmu raidījumus, un es pieļauju, ka dažs labs mūsu avīzes lasītājs tieši tā dara. Arī LTV savā mājaslapā piedāvā iespēju skatīties raidījumus tiešraidē. Taču doma ir veidot apvienotu tīmekļa vietni, kas būtu krietni aktīvāka un košāka par pašreizējām lapām.

Tā nu radušies vēl dažādi jautājumi, arī par to, ka Radio patlaban ir visnotaļ spēcīga, bet LTV – diezgan vārga raidorganizācija. TV neesmu vienīgais pieredzējušais žurnālists, kas no turienes padzīts vai pats aizgājis, aizgāja, piemēram, kādreiz ārkārtīgi populārā raidījuma „Kas notiek Latvijā?” vadītājs Jānis Domburs, un vesela komanda, kas izmeklētājas žurnālistikas raidījumu kādreiz veidoja LTV, pēc tā režisores padzīšanas (interesantā kārtā arīdzan par rupjāka vārda pieļaušanu ēterā) pārcēlās uz privātu kanāli, kur raidījums pat ļoti populārs ir vēl šobaltdien. Var rasties jautājums – kāpēc apvienot slimu ar veselu?

Nākamais jautājums ir – kas veidotu jaunā portāla saturu. Ja no LTV un Radio žurnālistiem sagaidīs savu materiālu gatavošanu gan vienam, gan otram variantam, tas, protams, prasīs krietni daudz papildu darba. NEPLP priekšsēdis Ainārs Dimants radio raidījumā gan stāstīja, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks, portālam būtu pašam sava žurnālistu komanda, taču tad rodas veseli trīs jautājumi. Pirmkārt, raidorganizāciju žurnālisti kokos neaug. Vai portālu veidotu cilvēki bez īpašas pieredzes, un, ja tā, vai būs garantēta satura kvalitāte? Otrkārt, šāds portāls informācijas ziņā Radio neapsteigtu, jo radio programmu ir iespējams pārtraukt jebkuŗā mirklī, ja ir ziņojams kas ārkārtējs. Televīzijā arī to var darīt, bet tas ir daudzkārt sarežģītāk, piedevām atšķirībā no Latvijas Radio LTV ziņu raidījumi ir tikai dažas reizes dienā, portāls informācijas sniegšanas ziņā to varētu apsteigt pat ļoti bieži. Un, treškārt, jautājums ir arī par to, kā minētais portāls tiktu financēts.

A. Dimants apgalvoja, ka viens iespējams variants esot likt abām raidorganizācijām atteikties no reklāmas tirgus pavisam un tā vietā Latvijā ieviest jaunu, īpaši sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu financēšanai paredzētu nodokli. Padomes priekšsēdis domā, ka tas būtu diferencēts nodoklis, turīgākie (arī uzņēmumi) maksātu pēc lielākas, trūcīgākie – pēc mazākas likmes. Lai nu tā būtu, taču doma par jebkādu jaunu nodokli Latvijā noteikti izraisītu ļoti lielus iebildumus, jo Latvijas trūcīgie ļaudis nereti ir pat ļoti trūcīgi, piemēram, daudzi pensionāri ir spiesti katru mēnesi apdomāt, vai pirkt ēdienu vai tomēr nepieciešamās zāles. Diez vai par jaunu nodokli šādi cilvēki īpaši priecātos arī tad, ja viņi ir aktīvi LTV un Latvijas Radio satura patērētāji, turklāt ne visi gados vecāki cilvēki tīmekli izmanto vispār.

Apvienots sabiedriskais plašsaziņas līdzeklis Eiropā nav nekas neparasts, tāds ir Somijā, arī mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. Ir dzirdēts, ka Igaunijā televīzijas un radio žurnālisti par apvienošanu nemaz tik priecīgi neesot. Tāpēc arī Latvijā tomēr būtu nepieciešams septiņreiz nomērīt, pirms ķeŗas pie griešanas. Dzīvosim, redzēsim, taču patlaban apvienošanas plāni nemierīgu dara ne jau mani vien. Protams, sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi ir vajadzīgi. Tajos var veidot raidījumus, kas komerciālās raidorganizācijās „neietu cauri,” tostarp tajos patlaban ir viss tā dēvētais valsts pasūtinājums (veidot raidījumus, kuŗi paredzēti sabiedrības interešu aizstāvēšanai).

Patlaban NEPLP darba kārtībā ir arī cits ar televīziju saistīts jautājums, proti – vai raidorganizācijām likt ārvalstu raidījumu tulkojumus nevis ierunāt, kā tas ir patlaban, bet gan pievienot subtitros. Tā ir runga ar diviem galiem. Negātīvi, pirmkārt, – atteikšanās no ierunāšanas nozīmētu zaudēt ienākumus visnotaļ daudziem profesionāliem aktieŗiem, kuŗi tā piepelnās. Piemēram, Dailes teātŗa populārais aktieris Artūrs Skrastiņš jau daudzus gadus savu balsi „aizdod” ārkārtīgi populārā animācijas raidījuma „Simpsoni” tēliem. Otrkārt, pensionāri Latvijā bubina, ka subtitrus viņiem būtu ļoti grūti izlasīt. Domājot par pensionāriem, NEPLP sola, ka raidorganizācijām būs brīva izvēle – lietot subtitrus vai ne, bet, ja tās atsakās no subtitriem, tad raidījumu tulkošanā obligāta būtu nevis ierunāšana, kad visas balsis ierunā viena persona un fonā bieži vien saklausīšanu traucē oriģinālvaloda, – bet gan dublēt – tātad balsi katram tēlam paredzēt savu. Jau daudzu gadu gaŗumā dublēšanas procesu sīki un smalki ir izstrādājusi Vācija, var tikai pabrīnīties par tā profesionālismu.

Taču tajās Eiropas valstīs, kur allaž izmantota nevis dublēšana, bet gan subtitrēšana, ir nodrošināts kaut kas mūsdienu pasaulē tomēr gana būtisks, proti, attiecīgās svešvalodas apgūšana. Iemesls, kāpēc Ziemeļvalstīs teju vai katrs cilvēks prot angļu valodu, ir tieši tas – piemēram „Simpsonus” cilvēki tur dzird angļu valodā, bet lasa zviedru, norvēģu vai dāņu valodā. Angļu valoda mūsdienās tomēr var nākt tikai par labu. Piedevām dublēšana nepārprotami ir krietni dārgāks prieks par subtitrēšanu, kur vajadzīga vienīgi attiecīgā technika. Dublēšanai vajadzīga aktieŗu pleāda, un tas nebūt nav lēti. Pats es minētā valodas apguves iemesla pēc jau sen esmu bijis subtitru piekritējs. Taču tas ir jautājums, par kuŗu vēl tiks runāts un šķēpi lauzti.

Kārlis Streips