Par polītisko atbildību un tās trūkumu
   03.12.2013

Kārlis Streips

Par polītisko atbildību un tās trūkumu

 

Kaut kad paredzamā nākotnē Latvijas Republikai būs jauna valdība, pēc kārtas jau astoņpadsmitā kopš valsts neatkarības atjaunošanas pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Tātad valdība mums ir mainījusies caurmērā reizi 1,35 gados. Pat Italijā, kas it kā ir pazīstama ar valdības maiņām apmēram tikpat bieži, cik cilvēks maina zeķes, minētajā laika posmā ir bijušas tikai 15 valdības.

Jauna valdība Latvijā ir nepieciešama tāpēc, ka Ministru prezidents Valdis Dombrovskis nolēmis demisionēt, tādējādi uzņemoties polītisku atbildību par sabrukušo Maxima veikalu, par kuŗu Laikā un Brīvajā Latvijā jau ir rakstījusi kollēģe Sallija Benfelde. Valdības vadītājs par demisiju paziņoja pēc iepriekš neizziņotas tikšanās ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kad abi valstsvīri runāja par traģēdiju, kuŗā dzīvību zaudēja 54 cilvēki, tostarp vairāki ugunsdzēsēji. Pēc tam dažās polītiskās aprindās ļaudis melsa, ka Valsts prezidents ir piespiedis vai pierunājis Ministru prezidentu atteikties no amata. Valdības galva pats to noliedza, lēmumu viņš pieņēmis pats pēc sarežģītām pārdomām. Taču tas vairs nav svarīgi. Šā vai tā notikušais ir noticis.

Valsts prezidents pagaidām vēl nav sācis konsultācijas ar Saeimā pārstāvētajām partijām par jaunas valdības veidošanu, jo pagājušā nedēļa pēc Maxima katastrofas Latvijā bija sēru nedēļa. Brīdī, kad šis laikraksta numurs būs nonācis lasītāja rokās, konsultācijas būs notikušas, un ir iespējams, ka A. Bērziņš jau būs nosaucis kandidātu Ministru prezidenta amatam, taču patlaban varu tikai minēt, kādi būs sarunu rezultāti.

Ļoti iespējams, ka nākamais Ministru prezidents, tāpat kā pašreizējais (V. Dombrovskis un viņa kabinets paliks amatā līdz brīdim, kad Saeima būs apstiprinājusi jaunu Ministru kabineta sastāvu), nāks no Vienotības. Polītikas aizkulisēs runās, ka kandidāts varētu būt no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS), iespējams, Uldis Augulis, bet zaļo zemnieku pārstāvji domā, ka labāk būtu Ministru kabineta vadību uzticēt tai pašai Vienotībai, lai tā varētu turpināt dažādu reformu ieviešanu, jo tās patlaban vēl tiek apspriestas. Samērā maz ticams, ka Valsts prezidents izvēlēsies kādu no Reformu partijas (RP), jo tai populāritātes reitings patlaban ir gaužām zems, tāpat diez vai tiks izraudzīta Nacionālā apvienība (NA), jo šis polītiskais spēks visvairāk ir izcēlies ar neprognozējamību. Pilnīgi izslēgta ir iespēja, ka A. Bērziņš valdības grožus atdos Saskaņas centra (SC) rokās, jo partijas izteikti Maskavas virzienā vērstā polītika to tomēr padara par visnotaļ netīkamu polītisku spēku.

Arī tad, ja Ministru kabineta veidošanu Valsts prezidents uzticēs Vienotībai, valdošā koalicija, visticamāk, būs cita, jo pašreizējai koalicijai Saeimā ir tikai 49 balsis un tā ir nodrošinājusi atbalstu dažādiem likumprojektiem, lielākoties ar frakcijām nepiederošu deputātu balsīm. Jaunās valdības veidotājs bez RP nevarēs iztikt, jo Vienotībai, NA un ZZS kopā ir tikai 45 deputāti. Savukārt bez allaž dumpīgās NA atkal sanāktu tikai 49 deputāti. Līdz ar to ir ļoti iespējams, ka nākamajā valdībā būs visas četras nosacīti „latviskās” partijas, Saskaņas centru, kā vienmēr, atstājot opozicijā.

Gaidāmais process noteikti nozīmēs pārbīdīšanos ministru portfeļu skaita ziņā. Reformu partijai aizejošajā valdībā ir pieci ministri, bet Nacionālajai apvienībai tikai divi vai īsteni tikai viens, jo, no tieslietu ministra Jāņa Bordāna NA ir atteikusies. Jaunajā valdībā, ja tajā piedalītos minētie četri polītiskie spēki, Reformu partijai (un droši vien arī Vienotībai) būtu mazāks portfeļu skaits, lai zaļajiem zemniekiem nodrošinātu attiecīgu klātieni Ministru kabinetā.

Valdībā ir vairāki ministri, par kuŗu darbību nekādu īpašu šaubu nav bijis. Artis Pabriks (Vienotība) bijis veiksmīgs aizsardzības, Edgars Rinkēvičs (RP) – ārlietu un Laimdota Straujuma (bezpartejiska) – zemkopības ministre. Dace Melbārde (NA) kultūras ministres amatā vēl nav pat degunu apsildījusi, jo viņa Ministru kabinetam pievienojās tikai šā gada 31. oktobrī. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP) no valdības ir aizgājis. Finanču ministrs Andris Vilks ir pavēstījis, ka pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām nākamā gada oktobrī viņš attiecīgajā amatā nepaliks. Nākamajā valdībā būs katrā ziņā jauni ministri, lai gan ietekmīgākajā britu žurnālā The Economist šonedēļ rakstīts, ka, „visticamāk, tur būs tās pašas vecās sejas”.

Latvijā daži gudrinieki domā, ka loģiskākais variants būtu nevis tagad mēģināt jaunas valdības sastiķēšanu, bet gan Valsts prezidentam Saeimu atlaist, lai rīkotu jaunas ārkārtas vēlēšanas. Tas ir maz ticams, jo, pirmkārt, īstu motīvāciju tādam lēmumam būtu grūti atrast un, otrkārt, diez vai patlaban ir īstais brīdis, kad valstī ieviest nepārprotamu polītisku chaosu, kāds rastos, ja partijām pēkšņi nāktos domāt nevis par valsti, bet gan par vēlēšanām. Tiesa, arī nākamās kārtējās vēlēšanas nozīmē, ka gaidāmajos mēnešos polītiskie spēki  vilks deķi katrs savā virzienā, lai izpatiktu vēlētājiem, tomēr diez vai būtu prāta darbs rīkot ārkārtas vēlēšanas tieši laikā, kad valstī mainīsies valūta un jaunais valsts budžets būs jāievieš dzīvē.

Valdis Dombrovskis ir skaidri pateicis, ka ceturto reizi viņš valdības vadītāja amatu nevēlas vuzņemties, tāpēc Valsts prezidents var viņu izslēgt no apsveŗamo kandidātu saraksta. V. Dombrovskis būtībā var lepoties par to, ko ir paveicis kopš 2009. gada marta, kad kļuva par valdības vadītāju. Valsts veiksmīgi ir izvesta no krizes, lai arī ne visi Latvijas iedzīvotāji to jūt. Eiro ieviešana ir droša – arī tāpēc, ka valsts ir labi pārvaldīta atbilstoši tā dēvētajiem Māstrichtas kritērijiem. Visā pasaulē V. Dombrovskis ir pazīstams kā krizes pārvarētājs. Tādējādi puslīdz droši var teikt, ka diez vai viņš gribētu atkal vadīt ķildīgu valdību, it īpaši priekšvēlēšanu gaidās. V. Dombrovskim, visticamāk, spīd starptautiska karjēra, viņš, ļoti iespējams, varētu kļūt par Latvijas Republikas nākamo pārstāvi Eiropas Komisijā, jo pašreizējais komisārs Andris Piebalgs (par kuŗu, starp citu, arī ir runāts kā par nākamo Latvijas Ministru prezidentu) ir jau atzinis, ka trešo termiņu amatā viņš nevēlas. Nav pat izslēgts, ka V. Dombrovskis varētu kļūt par EK vadītāju.

Šī komentāra virsrakstā minēta ne vien polītiskā atbildība, bet arī tās trūkums. Runa ir par Rīgas pilsētas galvu Nilu Ušakovu, kas, pirmkārt, ir viens no tiem, kuŗi apgalvo, ka Valsts prezidents V. Dombrovski piespiedis atkāpties, un, otrkārt, ir ļoti konkrēti darījis zināmu, ka nekādu savu atbildību notikušajā nesaskata un tāpēc nekādā ziņā pats par demisiju nedomā.

Izdevumā The Economist tajā pašā rakstā par Maxima traģēdiju bija arī teikts, ka atbilde uz jautājumu – kādi bijuši katastrofas cēloņi, – visticamāk, ir meklējama tieši pašvaldībā. Tur nu žurnālam ir absolūta taisnība. Maxima veikalu cēla uz pašvaldības, nevis valsts iestāžu izsniegtas būvatļaujas pamata. Pašvaldības, nevis valsts uzdevums bija visu procesu pārraudzīšana. To saprot arī galvaspilsētas domes vadītājs, – dažas dienas pēc veikala sabrukšanas seši Rīgas domes būvvaldes darbinieki tika atstādināti no amata uz laiku, kamēr domes Audita komisija izmeklēs jautājumu: „Vai atstādinātie darbinieki ir izdarījuši visu, lai nepieļautu notikušo traģēdiju?” Savukārt būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs, jautāts, vai arī viņam nebūtu jāaiziet no amata, žurnālistam atbildējis: „Atkāpšanās būtu vienkāršākais, ko varētu izdarīt, taču, lai nodrošinātu nepārtrauktu darbu būvvaldē, es esmu izlēmis neatkāpties.”

I. Vircavs ir ierēdnis, viņam būtu jāuzņemas vairāk personiska nekā polītiska atbildība. Taču N. Ušakovs ir polītiski (bez)atbildīgs. Viņa izpratnē notikušajā vainojama valsts, nevis pašvaldība, jo Rīgas būvvalde darbojusies atbilstoši valsts, nevis pašvaldības likumiem, lai gan attiecīgo būvatļauju izsniegusi pašvaldība. Nav pieņemams arī Ušakova arguments, ka pašvaldību vēlēšanās viņu atbalstījuši 58 procenti Rīgas iedzīvotāju, tāpēc viņam darbs ir jāturpina. Nedz viņš, nedz Valdis Dombrovskis nav stāvējuši klāt celtniecības procesā, lai pārliecinātos, ka ikviena skrūvīte ir ieskrūvēta pareizi. Tomēr Ministru prezidents nosprieda, ka viņam par notikušo ir jāuzņemas atbildība. Ļoti žēl, ka Rīgas pilsētas galva ir nolēmis šādu iespēju ignorēt.