Par līdzsvara saglabāšanu
Sallija Benfelde    31.05.2021

 

 

Aizvien biežāk prātā nāk brāļu Kalniņu – komponista Imanta Kalniņa jeb ImKas  un Viktora Kalniņa jeb Vika dziesma, kas sākas ar vārdiem: „Vai jūs zināt, kas mēs esam,/ Vai jūs zināt, kas ir kas?/ Viss, ko iekārojas dabūt, /Galu galā nav nekas”.  ImKa nupat sagaidīja savu astoņdesmito dzimšanas dienu, un viņa sakāmais par nodzīvotajiem gadiem bija pavisam vienkāršs – viņš ir laimes bērns, jo vienmēr ir darījis to, kas viņam patīk un to, bez kā viņš nevar dzīvot: ir rakstījis mūziku, ir atradis savu vismīļāko cilvēku un līdzsvaru dzīvē. Par to, kas mums ir pats svarīgākais, pēdējā laikā nācies runāt ar vairākiem cilvēkiem. Jauna Cēsu ārste ķirurģe sacīja, ka piederības izjūta atsevišķai komūnai, savējiem, vienmēr ir ļoti svarīga, tas ir pamats, un pastāstīja par kādu gadu desmitiem ilgu pētījumu par jauniešiem, kuŗi iestājušies augstskolā. Ik pa pieciem, desmit gadiem viņus aptaujāja, cik laimīgi viņi jūtas. Daudzi gadu gaitā kļuva par akadēmiķiem, zinātniekiem – ar vārdu sakot, par veiksmīgiem cilvēkiem. Pēc gadiem četrdesmit viņiem pajautāja, vai viņi ir laimīgi un kas viņus dara laimīgus, izrādījās, ka visi, kuŗi bija laimīgi, tādi bija ģimenes dēļ. Ne akadēmiskais grads, ne sasniegumi karjērā, bet viņu sociālie kontakti, ģimenes, kāds tuvs cilvēks, uz kuŗu var paļauties. 

 

No mazliet citas puses, bet līdzīgi par kopienas izjūtu un cilvēku neizstumšanu no sava vidus, intervijā mūsu laikrakstam runāja arī ekspozīcijas  „sirdsapziņas Ugunskurs” izveidotāja un vadītāja Elīna Kalniņa, sakot, ka, esot neiecietībai pret visu, kas ir atšķirīgs, arī jebkuŗš no mums pēkšņi var nokļūt “nepareizo” cilvēku grupā, kļūt par sava veida minoritāti: „ Liedzot tiesības kādām sabied¬rī¬bas grupām, mēs graujam demo¬kratiju un tā apdraudam paši sevi, par to pat nenojaušot un to ne¬¬saprotot, līdz ir jau par vēlu”.

 

Starp citu, minētā dziesma „Sitiet bungas” 2004. gadā tika iekļauta Grieķijā sastādītajā Eiropas Savienības valstu mūzikas izlasē „Tava balss Eiropā”.

 

Kāpēc to pieminu un kādēļ manuprāt tik svarīgs ir līdzsvars gan domāšanā, gan darbos? Protams, zinām, ka viss nav tikai balts vai melns, tāpat arī saprotam, ka arī tiem, kuŗi sakās esam laimes bērni, viss nav noticis un nenotiek bez smagiem brīžiem un grūtiem jautājumiem.

 

Pašreizējā  pandēmijas izraisītā krize pasaulē un arī katrā valstī ir saasinājusi cilvēku attiecības, izgaismojusi neatrisinātos jautājumus un uzdevusi dažu labu jautājumu, uz kuŗu tā īsti šobrīd nav atbildes.

 

Izņēmums neesam arī mēs Latvijā. Pēdējā laikā saasinājušās Saeimas un valdības attiecības, un parlamenta deputāti nereti pieņem pilnīgi vai daļēji valdības pieņemto lēmumu noliedzošas izvēles. Iespējams, šo pretstāvēšanu veicinājušas jau 5. jūnijā gaidāmās pašvaldību vēlēšanas. Arī 14. Saeimas vēlēšanas nav aiz kalniem, tās būtu nākamajā gadā. Vairākas partijas ir ļoti zaudējušas populāritāti, reitingi krīt, un tās ļoti cenšas  atgūt vēlētāju labvēlību, runājot par to, ko daudzi vēlas, solot un arī to darot.

 

Šķiet, pats spilgtākais piemērs ir  – atļaut vai neatļaut skatītājiem būt klāt Pasaules hokeja čempionāta spēlēs. Valdība bija piesardzīga un to neatļāva, savukārt Saeima lika valdībai ātri izdomāt, kā tas darāms un to atļaut. Valdība nesteidzās, tomēr beigu beigās lēmums ir pieņemts, un tie, kuri ir pārslimojuši Covid-19 vai arī ir pilnībā vakcinējušies, hokeja spēles klātienē varēs vērot no 1. jūnija. Protams, tam ir jāiegūst oficiāls apliecinājums. Neskaidrība ir arī par valdības turpmāko darbu, un sarunas par to turpināsies pēc pašvaldību vēlēšanām.

 

Tikmēr Latvijā, no vienas puses, inficēšanās un saslimstība samazinās. Kumulatīvais jeb kopējais divu nedēļu saslimšanu skaits ir samazinājies līdz 268 gadījumiem, tas ir mazākais kopš pagājušā gada novembŗa. Arī vakcinācija kļuvusi ātrāka, vismaz vienu vakcīnas devu saņēmis gandrīz pusmiljons civēku. Tiesa gan, pilnu vakcīnas devu no tiem saņēmuši vien gandrīz 10 procenti iedzīvotāju jeb tuvu 200 tūkstošiem iedzīvotāju. Jāpiebilst, ka minu tik aptuvenus skaitļus tādēļ, ka vakcinēto cilvēku skaits katru dienu mainās, un tas jau būs lielāks, kad lasītāji saņems mūsu avīzi.

 

No otras puses, šobrīd pēc saslimušo skaita esam trešajā vietā Eiropā. Jautājums ir, vai pārāk ātri nesamazinām ierobežojumus, tā apdraudot atpūtu vasarā un riskējot rudenī atkal saskarties ar inficēšanās uzliesmojumu. Turklāt ir jautājumi, kuŗi nav tik vienkārši risināmi. Vieni uzskatīja, ka ātrāk jāatver skolas, jo bērniem savstarpējā saskarsme, satikšanās ar vienaudžiem ir ļoti svarīga. Par to liecina arī tas, ka biežāki kļūst pusaudžu depresijas gadījumi un vecākiem aizvien biežāk nākas meklēt psihologu vai pat ārstu palīdzību. Tika atgādināts arī, ka bērni slimo retāk. Tomēr izrādās, ka bērni ļoti pārnēsā vīrusu un pieaugušie to ne vienmēr pamana, jo slimības simptomu nav. Kā zināms, no 7. aprīļa 12.klašu skolēni visā Latvijā divreiz nedēļā varēja doties uz skolu un mācīties klātienē, bet visām pārējām klasēm iespēja mācīties klātienē bija tikai epidemioloģiski drošajās pašvaldībās. Pašvaldību saraksts mainījās, mainoties arī epidemioloģiskajai situācijai. Tagad, mācību gadam beidzoties un apkopojot datus, ir kļuvis redzams, ka pašvaldībās, kuŗās bērniem atļāva mācīties klātienē, inficēšanās palielinājās un pieauga saslimušo skaits. Epidemiologi skaidro, ko tas nozīmē – visvairāk vīrusu pārnēsā bērni.

 

Manuprāt, piemērs ar attālinātajām vai klātienes mācībām ir labi redzams piemērs tam, ka lielākoties vienkāršu risinājumu nav. Izpratne, vēlme saprast, kas noder sabiedrībai kopumā, nevis atsevišķai cilvēku grupai vai partija jeb prasme atrast līdzsvaru, pandēmijas apstākļos kļūst zelta vērta. Tieši tāpat, kā spēja kritiski vērtēt visu to informāciju, kas, piemēram, sociālajos tīklos atrodama par Covid-19, pandēmiju un vakcīnu, varētu sacīt: saglabāsim vēsu prātu gaidāmajā karstajā vasaras saulē!