EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Par latvietību
39491

   25.10.2013

Pagājušajā nedēļā man bija  prieks piedalīties seminārā par latvietības saglabāšanu ārzemēs, kuŗu Austrijas galvaspilsētā Vīnē organizēja Austrijas latviešu apvienība.

Jā, ir arī tāda. Mūsdienās latvieši, kuŗi naudas pelnīšanas nolūkos  devušies prom no  dzimtenes, ir atrodami teju vai visās Eiropas valstīs un ne tikai.

Semināru atklāja jaunais Latvijas Republikas vēstnieks Austrijā Edgars Skuja. Pirms tam viņš bija vēstnieks Krievijas Federācijā. Es ieteicos, ka darbs Austrijā noteikti ir daudz vienkāršāks, nekā tas bija Maskavā, un vēstnieks smaidot piekrita. Vēstniecībai Krievijā ir jārisina daudzreiz sarežģītāki jautājumi nekā vēstniecībām Rietumeiropā, jo Latvijas attiecībās ar kaimiņvalsti, protams, ir daudz vairāk problēmu nekā ar citām valstīm.

Nākamais seminārā uzstājās Eiropas latviešu apvienības vadītājs Aldis Austers. Viņš stāstīja par apvienības darbību un, starp citu, uz ekrāna rādīja divus attēlus, kuŗos bija redzams latviešu sestdienas un svētdienas skolu skaits pirms vairākiem gadiem un mūsdienās. Kādreiz to bija tikai četros galvenajos latviešu apdzīvotajos centros, bet patlaban skoliņu ir krietni, krietni vairāk un arī Vīnē ir  sava sestdienas skoliņa. A. Austers stāstīja, ka dažviet attiecības starp tā dēvēto veco trimdu un jaunajiem emigrācijas pārstāvjiem esot ciešākas nekā citur, un piebilda, ka Latvijas valstij vajadzētu emigrantiem pievērst krietni lielāku uzmanību kaut vai tāpēc, ka ārvalstīs dzīvojošie latvieši katru gadu uz Latviju nosūta simtiem miljonu. Lielākoties tie gan tiek sūtīti radiniekiem un paziņām, nevis izmantoti investīcijām vai uzņēmējdarbībai, taču tā tik un tā ir ievērojama naudas summa.

Vēl ELA vadītājs norādīja, ka ārvalstu latviešiem būtu vajadzīgs pašiem savs Saeimas vēlēšanu apgabals atšķirībā no pašreizējās kārtības, kad ārvalstu balsis tiek pieskaitītas Rīgas apgabalam, vēl jo vairāk tāpēc, ka jaunais dubultpilsonības likums vēlētāju skaitu varētu krietni palielināt. Turklāt  ārzemēs varētu būt tīmekļa  balsojums, un, ja ar to kaut kas saiet greizi, mierīgi var rīkot atkārtotas vēlēšanas. Nu nē. Nākamgad Saeimas vēlēšanas būs divarpus mēnešus pirms brīža, kad Latvija kļūs par Eiropas Savienības prezidējošo valsti, un ko tad ārzemnieki problēmu gadījumā gribētu pateikt? Pastāviet pie ratiem vēl kādu mēnesi, mīļie, pirms  valdības veidošanas mēs vēl atkārtosim vēlēšanas?

Kad pienāca mana kārta runāt, teicu, ka savu sakāmo sadalīšu trīs daļās – vispirms runāšu par to, kas latvietības saglabāšanas ziņā noticis ar mani, pēc tam par to, kā ar to veicies nākamajai paaudzei vecās trimdas sakarā,  un  tikai tad par to, ko var sagaidīt jaunie emigranti.

Par to, kā veicās man, esmu rakstījis arī citreiz. Piedzimu tikai sešus vai septiņus gadus pēc tam, kad mani vecāki bija ieradušies Amerikā un salaulājušies. Mūsmājās par latviešu valodas lietošanu nebija nekādas pārrunas, un, kad es ierados bērnudārzā Čikāgas priekšpilsētā, nepratu ne vārda angļu valodā. Mani draugi lielākoties bija citi latviešu bērni, mūsu rīcībā bija plaša, tā teikt, latviska infrastruktūra. Sestdienas skola, svētdienas skola, Gaŗezera vasaras vidusskola, Minsteres latviešu ģimnāzija, tautas dejas, skauti un gaidas, latviešu baznīcas, Čikāgas un Amerikas latviešu jauniešu organizācijas (pirmajā biju priekšsēdis,  otrā – vairākos sasaukumos valdes loceklis), kā arī korporācija Tālavija. Viss,  kā nākas.

Protams, ne visiem manas paaudzes latviešiem Amerikā un citur emigrācijā latviskums bija tik ļoti izteikts. Bija ļaudis, kas dzīvoja attālākās vietās, kur minētās infrastruktūras nebija. Bija latvieši, kuŗi akceptēja domu, ko manā gadījumā pauda arī bērnudārza audzinātāja, proti, bērns ir amerikānis, un tāpēc viņam  jārunā angļu valodā. Amerikā tajā laikā bija tā dēvētā „kausēšanas katla” teorija, pēc kuŗas visi bērni pirmām kārtām ir amerikāņi un tikai pēc tam kādas citas tautas pārstāvji. Mana mamma šo apgalvojumu ignorēja, bet ne visur tas tā bija. Protams, mēs zinām, ka ne visi mana vecuma trimdinieki prot latviešu valodu labā vai pat vidējā līmenī.

Nākamai paaudzei situācija jau ir grūtāka. Ja apprecējās divi latvieši, tad tas bija viens gadījums, ja latvietis apprecēja amerikānieti, tad tas bija pavisam kas cits. Piedevām tai laikā, kad es augu, izklaide nozīmēja pāris kanālu televīzijā, radio un kinofilmas, bet nākamās paaudzes rīcībā jau bija daudz plašāks klāsts, tostarp  kabeļtelevīzija un it īpaši tīmeklis  ar tā neizmērojamām tālēm. Latviešu bērnam var piedāvāt animācijas filmu studijas Rija produkciju, kas ir skaista un mīļa, bet, ja tai blakus ir Šreks vai Harijs Poters, tad  latviešu filmas daudzos gadījumos var aizmirst pavisam.
Tā  nu  nākamās paaudzes latviešu valodas prasme bieži vien ir krietni zemākā līmenī, nekā tā bija manējā. Manām māsām Čikāgā par visām ir seši bērni. Viņi visi latviešu valodu prot kaut kādā līmenī, bet visaugstākajā līmenī noteikti  ne.  Un tas nav pārsteigums. Ir ļoti daudz zinātnisku un akadēmisku pētījumu par mātes valodas lietošanu turpmākās paaudzēs, un vienmēr ir skaidrs, ka ar katru paaudzi tā samazinās. Bērni vēlas iekļauties apkārtējā vidē, un, protams, ar skolu  ir saistīta daudz plašāka vide nekā tā, ko var sniegt latvieši. Samērā  mazāk ticama ir iespēja, ka māsu bērni precēsies ar citiem latviešiem un situācija attīstīsies vēl tālāk. Pagājušajā vasarā man gadījās būt Laika birojā Rīgā, kad tur viesojās jaunieši no Amerikas latviešu apvienības „Sveika, Latvija!” programmas. Mēs abi ar redaktori Ligitu Kovtunu stāstījām par laikraksta darbību, un bija visai skaidrs, ka labai daļai klausītāju mūsu teiktais nebūt nebija pilnīgi saprotams. Tāda nu ir dzīves īstenība.

Jaunās emigrācijas situācija ir visai līdzīga. Vecākiem latviešu valoda ir dziļi iesakņojusies, taču arī starp jaunajiem migrantiem ir tādi, kas apprecas ar cittautieti. Vīnē runāju ar sievieti, kuŗas vīrs austrietis par latvietību negrib ne  dzirdēt, jo viņš neredz atšķirību starp latviešiem un krieviem. Tas varbūt ir ekstrēms gadījums, taču arī citās ģimenēs, ja latviešu valoda bērnam nav iemācīta jau no paša sākuma, pāris stundu sestdienas vai svētdienas skolā situāciju neglābs nepavisam.
Ir jauki, ka latvieši Vīnē un citur pasaulē domā par latvietības saglabāšanu paaudžu paaudzēs.

Latviešu valoda nebūt nav tik apdraudēta, jo  tomēr pasaulē to kaut  kādā līmenī prot vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Seminārā  es sacīju, ka ik reizi, kad dzirdu kādu vaimanājam, ka valoda izzūd, atliek vienīgi paskatīties uz otru Latvijas pamattautu līviem, kuŗu valodu būtībā vairs īsti neprot neviens. Un tā  lielākoties ir latviešu pašu vaina, jo Ulmaņa diktātūras laikā „latviskošana” sita ļoti augstu vilni.

Tomēr mūsu nav tik daudz, lai pret latvietību mēs varētu izturēties  vieglprātīgi. Ir ļoti skaidri jāsaprot, ka tad, ja latvieši dzīvo kaut kur citur,  nevis Latvijā, galvenais  bastions šajā jautājumā ir ģimene un vēlreiz ģimene, -  vienīgā vieta, kur bērns latviešu valodu var dzirdēt konsekventi,  pat ja to runā tikai viens no vecākiem. Seminārā, starp citu, ieminējos, ka te palīgā var nākt dziesma. Arī tie daudzie klausītāji, kuŗi neprot angļu valodu, tomēr prot dziedāt pantiņus no pietiekami daudzām dziesmām angļu valodā, - saprotoši māja ar galvu. Kinorežisores Dzintras Gekas brīnišķīgajā dokumentālajā filmā „Stacija latvieši 1937” vairākas kundzes jau krietni gados Sibīrijā atzīst, ka latviešu valodu ir aizmirsušas gandrīz pavisam, taču uzdziedāt tautasdziesmas gan viņas prata, turklāt skaņi un daudzbalsīgi. Ja bērns katru vakaru dzirdēs šūpuļdziesmu „Aijā, žūžū,” tad kaut ko no latviešu valodas viņš tomēr atcerēsies.

Vēl pēc iespējas būtu jāparūpējas, ka latviešu bērni, lai kur viņi arī dzīvotu, kādu laiku varētu  pavadīt Latvijā, kur valoda skan visapkārt. Seminārā runāju ar kundzi, kuŗas bērni latviešu valodu runā maz, bet, nodzīvojuši  sešas nedēļas tēvzemē, jau to prot labāk. Protams, ne visām ģimenēm ir atbilstīga rocība, un tomēr...

Jo pats, kā dziesmā dzied, Latviet’s esmu, latviet’s būšu, latviet’s mūžam palikšu…, bet  jūsu bērniem gan to nevaru garantēt. Lūk, viela pārdomām ikvienam latvietim!

Kārlis Streips


 

Atpakaļ