(Nobeigums, sākums nr. 45) 

Izskatās, ka Baltijas valstu iedzīvotāji – atšķirībā no Rietumu politiķiem – labāk saprot, kāda ir Krievija un ko tā grib.

Latvija, tāpat kā Lietuva un Igaunija, neizbēgami ir iesaistīta t.s. civilizācijas tiltu veidošanā. Krievija vēsturiski bija kā tilts starp Vidusāziju un Tālajiem Austrumiem Eiropai un savā ziņā varēja kalpot kā ideju un zīmju tulks starp Ķīnu un Eiropu. Tieši tāpat latvieši, lietuvieši un igauņi bija kā tilts, kas ļāva Rietumeiropai labāk saprast, kas notiek Krievijā. Runa nav par sadarbību politikā, kas šobrīd nav iespējama – tāda sadarbība būtu pašnāvība, tāpat kā ekonomiskā sadarbība, jo politika un ekonomika vienmēr ir saistītas. Runa ir par to, ka Latvijas iedzīvotāji, latvieši tiešām spēj daudz labāk nekā franči, portugāļi, spāņi saprast un sajust to, kā Krievija domā un rīkojas. Būt kā tiltam starp Krieviju un Rietumiem nozīmē spēju tulkot, skaidrot lēmumu un ideju jēgu citiem, un tas ir svarīgi. Ceru, ka ar savu grāmatu esmu viens no šī tilta elementiem, ka varu būt cilvēks, kurš palīdz atšifrēt to cilvēku domāšanas sistēmu, kuri atrodas otrpus robežai. Manuprāt, šī spēja saprast, tulkot un atšifrēt domāšanas un vērtību sistēmu ir viens no ļoti svarīgiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas ieročiem. 

Šajā šifrēšanas procesā vienmēr iejaucas propaganda no abām t.s. tilta pusēm?

Propaganda piedalās jebkurā karā, tā ir vajadzīga. Mēs esam aukstā kara, hibrīdkara situācijā, no tā nevaram izvairīties. Bet mēs nevaram atļauties saindēties paši ar savu propagandu, mēs nevaram atļauties domāt tikai lozungos, mēs nevaram paši ar sevi tā sarunāties. 

Pēdējā laikā aizvien biežāk izskan aicinājumi noslēgt pa­mieru starp Ukrainu un Krieviju, iesaldēt karu Ukrainā. Baltijas valstīs attieksme pret šīm runām ir piesardzīga, jo jautājums ir par pamiera saturu, ko tas nozīmēs Ukrainai? Līdz šim visi pamiera scenāriji piedāvā Ukrainai piekāpties, atstāt okupētās teritorijas Krievijai, atteikties no iestāšanās NATO, jo galvenais esot miers. Nesen kādā sarunā sacīji, ka ļoti svarīgi ir –  ko tāds pamiers nozīmēs Latvijai? 

Vispirms, atbildot uz šo jautājumu, jārunā par situāciju pašlaik. Situācija ar Ukrainu jau labu laiku līdzinās Korejas scenārijam. 1953. gadā tika parakstīts līgums par kara pārtraukšanu. Līgumā tika uzsvērts, ka tas attiecas tikai uz karadarbību, bet politiskais risinājums tika atstāts kā konferencē risināms jautājums. Mēs šobrīd dzīvojam 2024. gadā un joprojām gaidām šo konferenci, kas atrisinās visas problēmas. Faktiski šis līgums sadalīja Koreju un tās tautu divās valstīs, kuras šodien jau kļuvušas par divām tautām. Tāds pats scenārijs savulaik tika īstenots Vācijā, līdzīga situācija bija Vjetnamā. Līdzīgu scenāriju pašlaik piedāvā Ukrainai. Domāju, ka būs piedāvājums pārtraukt karadarbību, de jure Ukrainas robežas neviens nemainīs – vismaz ir tāda cerība. Tāda situācija slēpj sevī apdraudējumu, briesmas mums. Jau pats jēdziens „pamiers” nozīmē mieru uz kādu laiku, jo pēc tāda līguma vai nu jābūt jaunam līgumam vai jaunam karam. Starp citu, aptuveni divus gadus pēc Parīzes līguma pieņemšanas tā notika Vjetnamā. Līdzīgi Ukrainā jau notika pēc Minskas vienošanās – astoņus gadus pēc tās notika Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Tā bija klasiskā pozīciju kara situācija, abām pusēm pietika resursu, lai aizsargātos, bet nevienai to nav pietiekami, lai sekmīgi uzbruktu. 2022. gadā ukraiņiem nācās aizsargāties, un to viņi veiksmīgi izdarīja, atvairīja plašāku iebrukumu. 2023. gadā Ukraina plānoja pret­uzbrukumu, lai atgūtu okupētās teritorijas. Diemžēl, objektīvi raugoties, ukraiņi šo uzdevumu nespēja izpildīt. Protams, tagad ir jautājums, kā nu rīkoties? Ir pozicionāls strupceļš. Frontes līnija ir vairāk vai mazāk stabila, tā tiek noturēta, no abām pusēm ieguldot ļoti lielus spēkus un resursus. Neviena no pusēm nevar sasniegt nozīmīgus, būtiskus panākumus frontē. Un tādēļ jau ir parādījies šis Korejas scenārija rēgs. Ļoti ticams un būtisks, it sevišķi, ievērojot topošo jauno ASV administrāciju, ir pamie­ra scenārijs. Topošajai ASV pre­zidenta administrācijai ir savi scenāriji, un, protams, jebkuram normālam cilvēkam jautājums par mieru ir svarīgs, jo psihiski veselam cilvēkam citu cilvēku nogalināšana, karš, iznīcināšana ir nepieņemama. Ideālā variantā karu vienmēr vajag apturēt. Jautājums ir, kas būs tālāk? Režīms Krievijā nemainīsies, karš Krievijā jau ir kļuvis par  būtisku viņu dzīves sastāvdaļu. Ja nebūs kara Ukrainā, viņiem būs vajadzīgs kāds cits karš. Jā, ir iespējams arī sava veida karš Krievijas iekšienē, paaugstinot iekšējo terora, represiju līmeni, sākot īstas raganu medības. Krievijā ir diktatūra ar totalitārisma elementiem, par nepareizi paustu vārdu sociālajos tīklos var saņemt astoņu, deviņu gadu cietumsodu jau tagad. Ja paskatāmies, kurām valstīm Krievija var uzbrukt pēc pamiera noslēgšanas, tad Aizkaukāzā Krievija diez vai iebruks, jo tur ir pārāk liela Turcijas ietekme. Kazahstānā etniskais līdzsvars ir mainījies, kazahu tur tagad jau ir vismaz puse iedzīvotāju, ja ne vairāk, tādēļ to vairs nevar saukt par krievu reģionu. Turklāt viņi ir ieguldījuši lielus līdzekļus savā armijā. Starp citu, mēs nenovērtējam Kazahstānas drošības dienestus, kuri ir veidojušies PSRS laikā no VDK, tajos ir ieguldīti lieli resursi, un šie dienesti aktīvi darbojas visā Eiropā. Baltkrievija jau ir Krievijas kontrolē, faktiski jau ir apvienotā Krievijas-Baltkrievijas valsts. Mongolija un Somija arī nav Putina režīma prioritāšu sarakstā. Atliek Baltijas valstis. 

Tādēļ pamiers Ukrainā var nopietni ietekmēt Latviju?

Par vājāko posmu no Baltijas valstīm Krievija uzskata Latviju, kurā kopš okupācijas laikiem joprojām ir spēcīgs Kremļa lobijs. Manuprāt, tie ir visi lielie t.s. oligarhi: Andris Šķēle, Aivars Lembergs un Ainārs Šlesers. Atcerieties, savulaik eksprezidents Valdis Zatlers publiski pauda, ka viņi savu biznesu veidojuši saistībā ar Krieviju. Krievijas tirgus ekonomika šodien tikai nosacīti ir tāda, jo tajā tirgū var strādāt tikai tie, kuriem režīms to atļauj. Ir nācies dzirdēt stāstus par to, kā tie, kuriem bija bizness ar Krieviju, bija spiesti izvēlēties: viņiem piedāvāja parakstīt dokumentus, kuros viņi apstiprina, ka piekrīt kļūt par aģentiem. Izvēle bijusi brīva, varēja nepiekrist un viņiem laipni tika paskaidrots, ka tās, protams, ir viņu tiesības, bet nekāda biz­nesa Krievijā vairs nebūs. Tas bija vēl pirms 2022. gada, un nedomāju, ka bija izņēmumi, ka to piedāvāja tikai dažiem, kuri par to pastāstīja. Turklāt Latvijā vēl ir daudz „veco kompartijas kadru”, kuru nav čekas aģentu sarakstos un kuri savus sakarus un paziņas otrpus robežas nav zaudējuši. Īsi sakot, Latvijā ir diezgan plašs cilvēku loks, ar dažādām savām interesēm, kuri tādēļ ir Krievijas lobiji un starp kuriem nav grūti izveidot arī aģentu tīklu. Latvijā vispār ir diezgan daudz tā dēvēto „padomju cilvēku”, kuriem ir raksturīga tā lika domāšana un izpratne, un šī vide ir laba augsne aģentūras darbam. Turklāt Latvijā bija diezgan liela Krievijas masu kultūras ietekme – filmas, koncerti, izklaidējoši pasākumi. Nav arī noslēpums, ka Latvijā žurnālistu darbs nav bijis un arī tagad nav labi atalgoto profesiju sarakstā. Slikti atalgotus cilvēkus ar pieeju informatīvajiem resursiem vienmēr var mēģināt nopirkt, un tas nereti arī izdodas. Vismaz par dažiem tādiem gadījumiem ir bijušas publikācijas, jo tos varēja pierādīt. Scenārijs bija aptuveni tāds: strādā žurnālists, saņem nelielu aldziņu un ar pseidonīmu raksta kādā Krie­vi­jas propagandas medijā to, ko pasūtina saimnieks, un saņem ļoti labu samaksu. Lai gan ir ie­viestas sankcijas, ir bloķēta pieeja Krievijas propagandas medijiem, tomēr iespējas joprojām var atrast, turklāt arī vecā čekas aģentūra nekur nav pazudusi. 

Jā, Latvija ir NATO, ir Piektais punkts, bet katra valsts tomēr lemj pr savu rīcību pati, un var nolemt arī par konsultācijām, jo šis punkts neparedz automātisku kara uzsākšanu pret agresoru. Kā zināms, praksē teoriju vienmēr var apiet, ja to grib darīt. Krievija taču oficiāli ar Ukrainu nekaro, tā ir „speciālā militārā operācija”. Visi saprot, kas patiesībā notiek, bet dokumentos kara nav.  Vēl pirms 2022. gada nebija pat šīs „speciālās operācijas”, tika apgalvots, ka „Donbasa tauta” sāka protestēt, notika sacelšanās un tad sāka karot. Par to, kur „tauta” ņēma militāro tehniku desmitiem, simtiem tūkstošu dolāru vērtībā, netika runāts.

Latvijā par tādu „tautu”, kuru atbalsta un izmanto trešā puse, lai vērstos pret Latvijas valsti, var kļūt, piemēram, Daugavpils Latgalē. Var ievietot , piemēram, youtube videosižetu, kur bariņš cilvēku maskās paziņos, ka ir krievi, kuri sāk pretošanās kustību par savu atbrīvošanu, pret diskrimināciju. Nav pat jāsāk bruņotas akcijas, pietiks ar dažādām diversijām, arī uz robežas. Neaizmirsīsim, ka Baltkrievijā joprojām ir daudz bijušo vāgneriešu, kuri var kļūt par  Latgales krieviem. Protams, tādā situācijā neviens negribēs investēt valstī ar iekšējiem konflik­tiem, ekonomika pasliktināsies, savukārt tas emigrāciju vēl palielinās. Oficiāli nekāda kara nebūs, Krievija nebūs iebrukusi, bet norisināsies ļoti aktīvs hibrīdkarš.  Savukārt Alianse varēs atviegloti uzelpot, ka nav jākaro ar valsti, kurai ir liels kodolieroču apjoms – ar Krieviju. Tas ir sliktākais scenārijs. Bet jebkurā gadījumā pēc tāda pamiera noslēgšanas, kad Ukraina faktiski zaudē daļu savas teritorijas, Latvijā sāksies skaļš varžu koris, kuras ļoti skaļi kurkšķēs, ka vajag draudzēties ar Krieviju, ka pat Ukraina noslēgusi pamieru, ka Latvijai sadarbība ar Krieviju ir ļoti izdevīga un ka  miers ir zelta vērtē.  Jau tagad ir partijas, kuras atklātāk vai klusāk runā par sadarbību ar Krieviju vai ar Krievijas atbalstītāju Ķīnu. Ļoti svarīgi būs, kuras partijas nākamā gada vēlēšanās iekļūs Latvijas galvaspilsētas Domē un kurš kļūs par Rīgas mēru. Jo mēra amats būs kā nākamais solis ceļā uz Saeimas vēlēšanām, lai tajās iegūtu daudz deputātu mandātu.  Nākamgad tā būs kauja par Rīgu. Krievijai ir ļoti svarīgi, lai vienā no Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts galvaspilsētām mēra krēslā būtu savs cilvēks. Piemēram, ja kāda no minēto oligarhu partijām tiks pie vairākuma Rīgas Domē un sēdēs mēra krēslā, tad situācija kļūs bīstama.