Ligita Kovtuna 12.11.2024
Lūdzu, iepazīstini ar sevi kā nonāci Amerikas latviešu sabiedrībā, kā tajā jūties un ko gribi paveikt?
Esmu absolvējusi Latvijas Mākslas Akadēmiju, studēju tekstilmākslu. Kad iepazinos ar savu nākamo vīru, dzīvojām starp Latviju, Oregonu un Kaliforniju. Dzīvojot Latvijā, es strādāju starptautiskā uzņēmumā, tad kopā ar partneriem izveidoju savu uzņēmumu. 2003. gadā apprecējāmies Latvijā, ģimenē mums aug trīs bērni, pirmā meita dzima Latvijā. Kad 2009. gadā pārcēlāmies uz pastāvīgu dzīvi Portlandē, Oregonas pavalstī, man nebija ne jausmas, cik ļoti es iemīlēšu šejienes latviešus. Sākotnēji mans iekšējais latvietis pretojās, nebija vēlmes pieņemt savādās ēdienu receptes un citus ieradumus. Sākot darboties svētdienas skoliņā un citos darbos, notika neatgriezeniskā piederības izaugsme un sapratnes maiņa. Man ir ļoti svarīga māju sajūta tāds latvieša sakņu dzīšanas spēks. Tagad šeit tās man ir te ir mani cilvēki, viņu gadiem dzītās saknes, viņu koptie un lolotie dārzi ir arī mani dārzi. Te nu es esmu - latviskāka nekā jebkad un pārliecināta, ka šī vieta maina ne tikai manu, bet arī manas ģimenes sapratni par to, kas mēs esam un ko varam!
Pie paveicamiem darbiem ir nebeidzamie darbi, kam pašā augšgalā ir nepieciešamība saglabāt to, kas ir bijis, un noturēt to, kas joprojām ir! Manuprāt, būt diasporas paaudzei un piedzīvot saskarsmi ar trimdas paaudzi, vēsturiski ir viena varena lieta.
Dzirdēju daudz slavinošu vārdu par ALAs 73. kongresa norisi, kam tu biji rīkotāja, un jo īpaši par kultūras programmu. Kas tajā notika?
Centra pagalmā bija izvietoti Portlandei raksturīgie restorānu vagoniņi (food carts) un tika piedāvāts vietējais alus, vīns, ka arī Dzintara kokteilis, pīrāgi, kliņģeri, ko gādāja mūsu cepējas no tuvienes un tālienes. Viesi satikās, kavējās atmiņās un, saulei krāšņi norietot, ieteica viesnīcas autobusus atlikt uz vēlāku laiku. Pēdējais autobuss viesus aizvizināja uz viesnīcu, pēc labākajām latviešu tradīcijām tajā lustīgi dziedot!
Otrs kultūras pasākums, kas dega manā sirdī, bija Rietumkrasta Latviešu izglītības centra apmeklējums. Tas atrodas divarpus stundu braucienā no Portlandes un ir mājas bērnu un jauniešu nometnēm un citām aktivitātēm. Šī izbraukuma organizatoriskie rīcības groži tika uzticēti modrajai Mārai Lindei. Viņai pievienojās Daira Popalardo un Andra Staško, kam atsaucās vēl grupiņa sirdsdarba darītāju no Vašingtonas. Pēc kongresa viesnīcas telpās pavadītajām dienām un informācijas uzņemšanas skrējiena tieši tas bija vajadzīgs aizbraukt uz mežu! Viesiem atlika vien sasēsties busiņos un ierasties sēnēm pieaugušajā mežonīgo Rietumu latviešu centrā.
Ekskursiju ap ezeru un centra teritorijas apskati vadīja Artūrs Rūsis, kura stāstos klausoties, mēs sākām justies kā savās lauku mājās. Latvijas vēstniece ASV Elita Kuzma, Diasporas vēstniece Zanda Grauze un ALA priekšsēdis Mārtiņš Andersons centra teritorijā iestādīja ozolu Latvijas spēka un izturības simbolu. Pakavējāmies romantiskajā baznīciņā, Vasaras vidusskolas Kursa iecienītajos dzejas lasījumos, un pēc deju kopas Trejdeksnītis jestrajām dejām varējām baudīt vakariņas. Sarūpēti bija apkaimes zemnieku labumi - jūras veltes, vīns, gailenes, saldējums un izdaudzinātie Maijas Riekstiņas ceptie pīrāgi un kliņģeri.
Zinta Pone, Ēriks Kīns un Artūrs Rūsis un neatkārtojamais sadziedāšanās gars mūs vadīja piedzīvojumā līdz rīta stundai. Kas kaitēja nedzīvot diža meža maliņā! Tā mēs iepazināmies ar Rietumkrasta latviešu izglītības centru. Rīts nāca ar šeit ierasto lietu. Kā gan citādi mēs bijām apciemojuši vienu no lielākajiem mērenā klimata lietus mežiem ASV.
Vai tu atradi ALA, vai ALA tevi? Savā ekspresintervijā Mārtiņš teica vēl ir daudz patriotisku un spējīgu latviešu, kas pagaidām vēl sēž ceļmalā. Kā viņus iesaistīt?
Es biju viena no tām ceļmalas sēdētājām. ALAs 70. kongress Čikāgā bija mans iepazīšanās kongress ar organizācijas darbību un pirmais kongress, ko apmeklēju. Teikšu atklāti biju iedvesmota līdz sirds dziļumiem par darbīgo līdzcilvēku atdošanos vienotam mērķim. Nebaidos šī vārda atdošanos, jo tā nav tikai tāda vienkārša darbošanās. Mainās prioritātes, politiskie apstākļi, varas, bet mīlestība uz Latviju visus vieno, nes kā tādā Laimes atvarā. Vienkārši pienāk brīdis, kad saproti, ka arī tev gribas tur būt.
Tad nāca uzaicinājums no ALA priekšsēža Mārtiņa Andersona uzņemties ALA valdes sekretāres pienākumus. Par to esmu viņam sirsnīgi pateicīga!
Tu jautā, kā iesaistīt tos, kas vēl sēž ceļmalā? Ar labu piemēru.
Lūdzu, pastāsti par savu interešu loku! Vai dziedi un dejo? Vai varbūt aizraujies ar kādu citu vaļasprieku?
Manas laimīgākās dienas ir, kad braucam ģimenes pārgājienos ar teltīm, laivām, riteņiem. Abas ar vecāko meitu dziedam korī. Bet esmu diezgan tipiska viensētas latviete, kam klusums un vienatne arī ir vaļasprieks.
Kāds būs tavs pirmais darbs jaunajā informācijas nozares vadītājas amatā?
Šodienas informācijas daudzums ir blīvs, tāpēc mēģināšu izlobīt to kodolu, ko tieši gribam nodot tālāk no ALA informācijas nozares.
Tavas autoritātes Amerikas latviešu sabiedrībā?
Spēcīgs jautājums! Tas katrā ziņā ir cilvēku kopums, un katrā segmentā būs kāds, ko ievērojam vairāk. No man tuvākajiem cilvēkiem, tie ir mani vīra vecvecāki, arhitekti Staņislavs un Milda Borbals.
Mūsu saruna notiek Valstssvētku priekšvakarā. Ko novēli savējiem tuvumā un tālumā?
Latvijas svētkos ikkatram no mums novēlu kādu izaicinājumu, lielu vai mazu. Virzītājspēks, kustība ir tas, kas ved uz izdošanos un ļauj to izgaršot!
Atpakaļ