Par cilvēka tiesībām un kultūru
   17.05.2012

Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku nule jāsākas šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursam.

Iespējams, ka ārpus Eiropas dzīvojošie mūsu avīzes lasītāji nezina, kas tas tāds ir, tāpēc paskaidrošu: Eirovīziju rīko Eiropas Raidorganizāciju savienība, un katru gadu katra savienības valsts uz konkursu deleģē vienu mūzikas priekšnesumu. Tā valsts, kuŗas pārstāvis gūst uzvaru, iegūst tiesības konkursu rīkot nākamajā gadā. Tā, piemēram, 2002. gadā laurus plūca Latvijas pārstāve Marija Naumova, un tāpēc nākamajā gadā Eirovīzija tika rīkota Rīgā (tiesa, ar ļoti lielu Zviedrijas televīzijas palīdzību).

Šogad Eirovīziju draud aizēnot valsts, kuŗā tā tiek rīkota. Azerbaidžāna nav pazīstama ne ar mazāko cieņu pret cilvēka tiesībām. Lai Eirovīzijas vajadzībām uzceltu jaunu koncertzāli, valsts režīms nojauca veselu rindu vēsturisku ēku, tostarp tādas, kuŗās vēl dzīvoja cilvēki. Vismaz vienā gadījumā, tā ziņoja telesabiedrība BBC, ēku sāka nojaukt brīdī, kad tur vēl kāds dzīvoja, piedevām naktī, kad šis kāds bija aizmidzis. Baisāku kretīnismu grūti iedomāties, un tas vien rada pietiekami lielu iemeslu spriest par to, vai Eirovīzijas rīkošanai tāda zāle būs piemērota.

Taču vēl daudz lielāks jautājums ir par Azerbaidžānas attieksmi pret pašām cilvēka tiesībām. Minētajā BBC sižetā bija stāsts par mūziķi, ko varas iestādes aizturējušas par „prezidenta apvainošanu” (tas nu ir „noziegums,” kas ir kopīgs visām pasaules diktātūrām), un cietumā viņš ticis spīdzināts. Vēl BBC reportieris slimnīcā atradis žurnālistu, ko piekāvuši valsts naftas sabiedrības sargi, salaužot tam vairākas ribas un izraisot arī smadzeņu satricinājumu.

Par to, cik ļoti Azerbaidžāna pārkāpj pat elementārākās cilvēka tiesību normas, var spriest katrs Laika un Brīvās Latvijas lasītājs, apmeklējot starptautiski pazīstamās cilvēka tiesību organizācijas Human Rights Watch mājaslapu internetā (www.hrw.org). Paskatieties vien, kas tur ziņots par Azerbaidžānu: „Mediju brīvība ļoti apdraudēta,” - „Policijas aizturēto personu spīdzināšana turpinās aizgūtnēm,” - „Pūlis uzbrūk nevalsts organizācijai,” - „Aizturētiem televīzijas žurnālistiem liedz pieeju ģimenei un advokātam,” - „Cilvēka tiesību pārkāpumi bojā valsts starptautisko reputāciju,” u. tml.

Te nu rodas jautājums - vai tām valstīm, kuŗas cilvēka tiesības tomēr ievēro, būtu jāsūta savs pārstāvis uz Baku. Latvijas gadījumā šīs tiesības šogad ieguva meitene ar skatuves vārdu Annmary, viņa tur paredzējusi dziedāt dziesmu A Beautiful Song, un, man rakstot, Anmary jau ir devusies uz Baku, lai piedalītos mēģinājumos, preses konferencēs un visās pārējās aktīvitātēs, kādas tur notiek. Manuprāt, viņai būtu jābrauc mājās, iekams konkurss vēl nav sācies.

Jo cilvēka tiesības, raugi, tomēr nav nekas tāds, ko ignorēt. Protams, tūdaļ kāds bildīs, ka kultūras notikumus nevajag boikotēt, jo kultūra nav polītika. Pati Eirovīzija allaž apgalvo, ka tā ir ļoti apolītiska, lai gan izteikti polītiskas dziesmas laika gaitā ir dziedājuši gan Izraēlas, un Ukrainas, gan Gruzijas pārstāvji, piedevām 1974. gadā Portugales Eirovīzijas dziesma tika izmantota par radio signālu, lai sāktu sacelšanos pret toreizējo valsts režīmu. Taču kopumā Eirovīzija nav polītisks pasākums. Starp citu pirms pāris gadiem tā notika Maskavā pēc tam, kad Krievija bija rupji iebrukusi Gruzijā un okupējusi daļu tās territorijas tieši tāpat, kā PSRS savulaik okupēja mūsu valsti. Var jau teikt, ka būtu slikti jaunkundzei no Latvijas liegt iespēju, iespējams, vienīgo reizi mūžā, uzstāties tik lielas auditorijas priekšā.

Taču tas nav un nevar būt arguments. Piedalīšanās Eirovīzijā sevišķi ironiska šogad būs tāpēc, ka Rietumeiropas grandi patlaban ļoti aktīvi sola boikotēt visu, kas notiek Ukrainā, tāpēc, ka tur režīms ir slikti izturējies pret kādreizējo premjērministri Jūliju Timošenko. Bija paredzēta Viduseiropas un Austrumeiropas valstu galotņu apspriede, bet Ukrainas valdība to atcēla, līdzko kļuva skaidrs, ka tajā nepiedalīsies vairāki minēto valstu vadītāji. Tas, protams, ir konkrēti polītisks sarīkojums, taču tikpat naski rietumeiropieši bijuši, apgalvojot, ka viņi boikotēs arī Eiropas Futbola meistarsacīkšu spēles Ukrainā, un tas jau ir sporta notikums.

Protams, sporta sarīkojumu boikotēšana arī nav nekas nepieredzēts. 1980. gadā Olimpiskās spēles Maskavā boikotēja vesela 61 valsts, lai protestētu pret PSRS iebrukumu Afgānistānā, un četrus gadus vēlāk, kad spēles tika rīkotas Losandželosā, tās, izdarot atbildes gājienu, boikotēja 15 valstis, lielākoties no tā dēvētās „sociālistiskās sadraudzības.” Tas bija izņēmums, ne likumsakarība, taču toreiz es piekritu tam, ka mana toreizējā mītnes zeme Amerika uz Maskavu nebrauca, lai arī tas nozīmēja, ka plūdmales volejbolā nevarēja piedalīties un tāpēc nevarēja iegūt medaļu vairāki Amerikas latvieši (toties zelta medaļu ieguva šķēpmetējs no Padomju Latvijas Dainis Kūla). Un piekrītu arī tam, ka būtu boikotējamas futbola spēles Ukrainā.

Skumja patiesība: brīdī, kad pa durvīm ienāk polītiskas vai it īpaši ekonomiskas intereses, cilvēka tiesības acumirklī tiek izmestas pa logu. Attiecības ar Ķīnu uztur visa pasaule, kaut gan pēc tā, ko pēdējās nedēļās esam redzējuši notiekam ar neredzīgo ķīniešu juristu Čenu Guančengu, varam spriest, ka cilvēka tiesības tur netiek turētas nekādā vērtē. Latvijas valdība ir stingri iebildusi pret Eiropas Savienības organizētām sankcijām pret Baltkrieviju, kur pēc pēdējām prezidenta „vēlēšanām” visi tie, kuŗi bija uzdrīkstējušies kandidēt pret valsts diktātoru Lukašenko, nākamajās dienās nonāca aiz restēm. Jo mūsu valstij, lūk, ar Baltkrieviju ir ļoti plašas ekonomiskas attiecības. Kad kādreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers devās vizītē uz Uzbekistānu un Turkmenistānu, viņš jau laikus paguva paziņot, ka par groteskiem cilvēka tiesību pārkāpumiem minētajās valstīs viņš nerunās. Galu galā arī Amerika ir novērsusi acis no cilvēka tiesību jautājumiem Uzbekistānā (kur, kā ziņots, režīma oponenti kādreiz dzīvi mesti verdošas eļļas katlos), jo Uzbekistāna pamanījās būt „palīdzīga” saistībā ar Afgānistānas kaŗu.

Taču arī tad, ja kaut kādā līmenī to visu var saprast, mazāk nožēlojams tas nekļūst tik un tā. Tomēr nav absolūti nekāda aizbildinājuma rīcībai, kad notiek auklēšanās ar valstīm, kuŗās režīmi apspiež savus iedzīvotājus. Mūsdienās no citu acīm neko nenoslēpt vairs nevar, dažnedažādas technoloģiskas ierīces, ļauj fiksēt itin visu un pēcāk izplatīt pa visu pasauli. Taču cilvēkiem, kuŗi dzīvo šādās apspiedēju valstīs, labāk no tā parasti nekļūst, tāpēc ir vērts padomāt par pasauli, kas to visu redz, bet neko nedara. Vēl jo vairāk tad, ja attieksme pret cilvēka tiesībām un to ignorēšanu ir selektīva, jo tas, ka reālpolītika reizēm „liek” rīkoties citādi, niknumu par netaisnību nesamazina ne mērā.

Ir pareizi boikotēt futbola spēles Ukrainā. Manuprāt, vienas Gruzijas daļas okupētājai Krievijai būtu arī atņemamas tiesības, rīkot 2014. gada ziemas Olimpiskās spēles Sočos. Un pilnīgi noteikti esmu pārliecināts, ka Latvijai un visām pārējām Eiropas civīlizētajām un „civīlizētajām” valstīm būtu jāboikotē Eirovīzija Azerbaidžānā.

Kārlis Streips