Padomju laika pelēkās nokrāsas
Juris Lorencs    21.09.2021

 

 

Septembrī ceļu pie lasītāja vienlaicīgi sāka divas interesantas un patiesi vērtīgas atmiņu grāmatas. Abas izdotas Rīgā, apgādā “Laika grāmata”. Pirmā - Voldemāra Hermaņa “Mana skiču klade”, otrā - Egona Strautiņa “Kantoris 72/ 89”. Lai arī grāmatas ir visai atšķirīgas stila ziņā, tās lieliski papildina viena otru. Jo abi autori padomju laikos strādāja medijos un visdrīzāk pazina viens otru. V. Hermani es atceros kā politisko komentētāju televīzijas raidījumā “Globuss”, kur viņš bieži uzstājās kopā ar Mavriku Vulfsonu. Savukārt Egona Strautiņa rakstiem noteikti biju uzdūries Latvijas kompartijas, kā toreiz teica, “galvenajā orgānā”- laikrakstā “Cīņa”. Kā to dēvē pats grāmatas autors- “kantorī”.

 

Tātad gan Hermanis, gan Strautiņš padomju laikos piederēja pie žurnālistu elites. Pārbaudīti, uzticami, priviliģēti. Ar iespēju ceļot uz ārzemēm, apmeklēt “specpoliklīniku”, kā atceras E. Strautiņš. Vai lasīt trimdas presi, kā V. Hermanim: “Specfondā laiku pa laikam lasīju arī Helmāra Rudzīša Ņujorkā izdoto “Laiku”. Avīze turpinājumos publicēja Franka Gordona romānu “Mijkrēslis mikrorajonā””. Interesanta sakritība- līdz F. Gordona aizbraukšanai uz Izarēlu abi, Hermanis un Gordons, dzīvojuši vienā blokmājā Ķengaragā.

 

Hermanis televīzijā komentēja starptaustiskos notikumus, savukārt Strautiņš “Cīņā” rakstīja par saimniecisko dzīvi. Tas labi jūtams arī šajās atmiņu grāmatās. Hermanis rok “plašāk” un “akadēmiskāk”, bet Strautiņš- “dziļāk”, arī “dzīvāk”. Man abas grāmatas šķiet īpaši interesantas ar to, ka tās atspoguļo padomju laiku ikdienas dzīvi. Bieži absurdo, nedabisko, ačgārno, pat smieklīgo. Tagadējiem Latvijas četrdesmitgadniekiem tās jau ir ainas no citas planētas. Vēl jo vairāk trimdā uzaugušam lasītājam dažas situācijas, tā laika cilvēku domāšana un vērtību skala būs grūti saprotama. Tikai viens piemērs, kas minēts E. Strautiņa grāmatā: “... pati populārākā vīru prece veikalā maksāja 3, 07 rubļus, un milzīgs bija masu sašutums, kad šis cipars uzlēca uz 4, 12”. Varu paskaidrot- ar “vīru preci” autors saprot pudeli šņabja. Vai tā bija pati “populārākā”, par to gan vēl varētu pastrīdēties.

 

Pavediens, kas aužas cauri abām grāmatām- sadarbība ar padomju sistēmu. Kur tā sākās un kur beidzās? Un kas uzskatāms par sadarbību? Dzīve padomju sistēmā nebija melnbalta, tai bija neskaitāmas pelēkas nokrāsas. Iespējams, pat tādā lietā kā attiecības ar “čeku”. Abi autori   gaidījuši “čekas maisu” atvēršanu. E. Strautiņš: “Kad beidzot internetā izbēra čekas kartītes,  arī es steidzos tās aplūkot un, ko tur slēpt, vispirms meklēju savu uzvārdu. Vai bija pamats satraukumam? It kā ne, taču visādi bez vainas vainīgo stāsti jau bija dzirdēti, tostarp žēlabainas lustrācijas televīzijā. Kartotēkā sastapu daudzus labus paziņas. Normāli puikas, kam mierīgi varētu arī pajautāt- par ko tad tevi paņēma aiz olām? Toties tur neatradu dažus uzvārdus, par kuru piederību šai publikai man personīgi šaubu nav”.

 

V. Hermanis: “1985. gada maija vidū man paveras iespēja doties uz Īriju, Velsu un Angliju. Braucienu izkārtojusi Latvijas un ārzemju draudzības biedrība. Caur Maskavu, protams. Pirms tam no saviem darba devējiem Kultūras sakaru komitejā esmu sanēmis norādi Londonā sazvanīt Uldi Priedīti, kuru personīgi nepazīstu. Līdzdots telefona numurs un vēlējums “papļāpāt par dzīvi”. Šī viena epizode garajās žurnālista gaitās varētu nogult paša pierakstos, ja vien vairāk kā pēc trim gadu desmitiem neparādītos VDK uzražota kartīte Nr. 1166. Uz mana vārda, datēta 1985. gada 18. aprīlī. Tātad pāris nedēļas, kopš iecelts par redaktoru (“Dzimtenes balsī”- J.L.). Vervētājs Edvīns Pumpurs man nebija svešs cilvēks. Vairāk gan Draudzības biedrības amatvīrs, tāds čomisks un pretim smaidošs arī Žurnālistu savienībā. Par kalpošanu Stūra mājas 1. daļai, kā minēts kartītē, nekas gan netika runāts”.

 

Labu atmiņu grāmata interesanta ar to, ka tā aizved lasītāju ceļojumā pašam sevī. Mūsu bērnībā un jaunībā, atsauc atmiņā sen aizmirstas sajūtas. Es lasu un atminos- personīgi mani ne Hermanis, ne Strautiņš neko daudz nespēja ietekmēt. Padomju laikos es uzaugu kopā ar britu raidstaciju BBC, tā krievu valodas programmu. Pirmkārt, šo valodu es sapratu vislabāk. Vēl manas jaunības laikā Lubānas vidusskolā bez latviešu un krievu valodām mācīja tikai vācu valodu. Otrkārt, BBC ziņas un tematiskie raidījumi bija interesanti un pamatīgi. Treškārt- tā bija viena no nedaudzajām Rietumu radiostacijām, kas Latvijas teritorijā netika traucēta. Pēc vidusskolas es izvēlējos studēt fiziku un matemātiku. Pēc iespējas tālāk no padomju ideoloģijas, no meliem! Tikai vēlāk sapratu, ka tādi cilvēki kā es padomju sistēmai patiesībā ir vairāk noderīgi nekā fanātiski Ļeņina mācības sludinātāji. Jo fiziķi un matemātiķi bija tie, kuri konstruēja atombumbas, būvēja raķetes un rēķināja to lidojumu trajektorijas. Vai arī pētīja jaunu materiālu īpašības, kā to darīju es. Pēc neatkarības atgūšanas daži mani bijušie kompartijas vēstures, marksisma- ļeņinisma filozofijas, sociālisma politekonomijas un zinātniskā ateisma pasniedzēji kļuva par pašiem karstākajiem demokrātijas, brīvā tirgus un kristīgās morāles sludinātājiem. Kā saka- lielāki katoļi par Romas pāvestu. Es viņiem neko nepārmetu. Mūsu, latviešu, ir pārāk maz, lai mēs dalītos, šķeltos un apkarotu viens otru. Radio gan sen jau vairs neklausos. Bet BBC man joprojām ir mediju kvalitātes pati augstākā latiņa. Tās interneta lapā ieskatos teju katru dienu, turklāt gan angļu, gan krievu valodās.

 

Tikmēr grāmatas “Mana skiču klade” un “Kantoris 72/ 89” jau nopērkamas Latvijas grāmatnīcās un interneta veikalā pēc adreses laikagramata.lv. Varu tikai ieteikt, to lasīšana un pārlasīšana noteikti nebūs zemē nomests laiks. Reta greznība modernā laikmeta steigā.