Nekļūt par aizejošo zemi
   15.02.2012

Kad saņēmu dziesminieces Ievas Akurateres sūtīto e-pasta vēstuli, kuŗā viņa raksta par to, ka Ritmaņu dziesma „Manai tautai” izmantota videoklipā, kas aicina balsot par krievu valodu kā otru valsts valodu, man aizrāvās elpa.

Labu brīdi jutos kā stūrī iedzīts zvēriņš, – izmisums, aizvainojums un sāpe par to, kā par mums var ņirgāties, skatoties acīs un smaidot, bet mēs esam spiesti cīnīties, lai izdzīvotu. Tās ir manas un simtiem tūkstošu cilvēku svētās atmiņas, ko laiks nespēj izdzēst, - kā Ieva, balsij aizlūstot, dzied, un mēs, asarām acīs, balsij ik pa brīdim ķeŗoties, dziedam līdzi: „Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai...” Pēc brīža pirmā doma bija – labi vismaz, ka ar šiem necilvēkiem varēs cīnīties, izmantojot pārkāptās autortiesības!

Nākamajā dienā saņemu no tautas tradiciju un paražu pētnieces, profesores Janīnas Kursītes elektronisku vēstuli, kuŗā viņa raksta, ar kādām melīgām metodēm Latgalē jauni cilvēki apstaigā mājas un stāsta, ka turpmāk Eiropā un Latvijā būs jārunā angļu vai krievu valodā, tāpēc jāiet un jābalso par krievu valodu, ko latgalieši taču prot. Latgalē, pierobežā, Latvijas radio un televīzija nav uztveŗama, raksta Kursīte, tur var skatīties un klausīties tikai Baltkrieviju un Krieviju. Profesorei taisnība, tas zināms jau sen, bet nekas nemainās.

Dažas dienas vēlāk, izlasot Latvijas krievu kopienas informātīvajā portālā vispirms emocionālu tekstu: „Vai tu esi par to, ka tava meita trīc angļu mazpilsētā, mizojot kartupeļus drēgnā pakistāniešu ēstuvē? Vai tu esi par to, lai tavs dēls remdē ilgas pēc mājām, drūmi dzeŗot īru alu? Vai tu esi par to, ka tavs mazdēls ilgojas pēc dzimtās lauku sētas šūpolēm, aizmirstot latviešu valodu Īrijā, Anglijā, Vācijā, Italijā?” - un tālāk jau klajus melus: „Tukši, bet it kā tautiski pļāpājošās eirodeputātes Sandra Kalniete un Inese Vaidere ne pirkstu nav pakustinājušas, lai latviešu zemnieki saņemtu Eiropas līmeņa subsidijas. Valdošās koalicijas darbības rezultātā Latvija zaudējusi vairāk emigrējošo tautas brāļu nekā kaŗā un izvešanās kopā. Vai tev tas der? Vēlies pārmaiņas?” Meli beidzas ar aicinājumu balsot par krievu valodu, bet pārsteiguma nav, un nav arī izmisuma izjūtas. Ir skaidrs, no daudziem deputātiem un dažādām amatpersonām tiešām var sagaidīt skaistus vārdus, bet ne darbus. Katram no mums acīmredzot ir jāatceras savas tiesības atgādināt un vaicāt deputātiem par padarītajiem un nepadarītajiem darbiem un, nesaņemot atbildi, jautāt arī publiski, lai nebūtu iespējams izvairīties no atbildības par savu darbu.

Valdošo liekulība ir acīm redzama. Mēs runājam par latviešu valodu - kā to kopt un sargāt pašiem savās dzimtajās mājās, bet tikmēr latviešu rakstniecībai valsts uzgriezusi muguru, lai gan tā ir viena no valodas sargātājām un kopējām. Igaunijā valsts grāmatu iepirkumam bibliotēkām piešķīrusi (pārrēķinot mūsu naudā) gandrīz divus miljonus latu, Lietuva aptuveni 800 tūkstošus, bet Latvijā visam gadam atrasti tikai 4000 latu. Kultūrkapitāla fonds, kaut ar mazumiņu, tomēr var atbalstīt māksliniekus, vienīgi rakstniecībai naudas nav. Rakstnieki, dzejnieki un tulkotāji jau ir cēlušies kājās un 14. februārī dosies uz Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju runāt ar deputātiem un kultūras ministri. Un saruna nenotiks klusiņām, aiz aizvērtām durvīm, rakstnieku viedokļi par šo apbrīnojamo aklumu jau ir izskanējuši publiski un skanēs vēl. (Par to lasiet nākamajā nr. Ligitas Kovtunas komentāru – Red.)

Nupat ir ievēlēta jauna Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), kuŗa pirmo reizi pēc daudziem gadiem izskatās cerīgi, jo tajā nav ne partiju pakalpiņu, ne tā saukto kultūras cilvēku, kuŗi saņem savu aldziņu un cītīgi klusē visus padomē „sēžamos gadus”. Protams, pa gaišam un neatkarīgam cilvēkam minētajā padomē ir gadījies arī līdz šim, bet viņi bija mazākumā. Tagad beidzot ir pavisam reāla cerība, ka NEPLP nopietni ķersies pie jautājuma, kāpēc Latvijā nav vienotas informātīvās telpas, kāpēc pierobežā dzīvojošie ir nolikti otrās vai pat trešās šķiras cilvēku katēgorijā. Jā, šo cilvēku nav desmiti tūkstošu, bet viņi ir Latvijas pavalstnieki un Latvijas iedzīvotāji, viņi dzīvo nabadzīgākajā Latvijas novadā un nevar uzstādīt statelītantenas, jo viņu naudas mazumiņš ir vajadzīgs ģimenes iztikšanai.

Eksprezidente Vaira Vīķe–Freiberga Latvijas Televīzijas raidījumā nule sacīja, ka latviešiem pašiem jābūt prasīgākiem par savas valodas lietojumu ikdienā. Viņa arī atklāti pateica, ka galvenie impulsi divvalodības referendumam nākuši no Krievijas ārpolitiskā nolūka. Viena no Krievijas  ārpolītikas prioritātēm, pēc VVF domām, - lai Latvijā būtu problēmas ar krievvalodīgajiem, un kaimiņvalsts patiesībā nemaz neesot ieinteresēta, lai Latvija šos cilvēkus integrētu. V. Vīķe–Freiberga  runāja arī par Igauniju, kur jau piecus gadus var balsot elektroniski, bet Latvija to nevar un nevar izdarīt, un centrālā vēlēšanu komisija (CVK) padevīgi klusē. Protams, balsojot tā, kā to likums nosaka pašlaik, ļoti daudzi ārpus Latvijas dzīvojošie pavalstnieki būtībā nobalsot nevar, tāpat kā to nevar izdarīt daudzi no tiem, kam balsošanas dienā nāksies atrasties ārpus Latvijas un tālu no balsošanas iecirkņiem. Arī eksprezidente referenduma dienā nebūs Latvijā un nobalsot nevarēs.

Par to visu rakstu tāpēc, ka manis minētās problēmas ir zināmas jau sen, par tām ik pa laikam tiek runāts, bet nekas līdz šim nav mainījies. Šīs problēmas nepieder pie tām, ko izraisījusi globālā krize. Profesore Kursīte savā vēstulē par Latgali raksta, ka sāp sirds, skatoties, kā Latgale pamazām top no mums aizejoša zeme. Atlikusi pie malas visus citus  darbus, viņa kopā ar sapulcinātu domubiedru grupu aizvadītajās brīvdienās devusies uz Latgali runāt ar cilvēkiem un skaidrot, kas patiesībā notiek. Arī katrs no mums var izdarīt kaut mazumiņu, neklusēt un neļaut varai priecāties pašai par sevi, jo Latvija nedrīkst kļūt par aizejošo zemi!

Sallija Benfelde