Nekas vēl nav beidzies
   11.05.2012

Pagājušajā nedēļā publiski tapa pieejams Drošības policijas (DP) 2011. gada darbības pārskats.

Kādā no komentāriem jau esmu rakstījusi par Satversmes aizsardzības biroja (SAB) 2011. gada pārskata publisko daļu, kuŗā par būtisku draudu Latvijai minēta Krievija un tās polītika saistībā ar tautiešiem, kuŗi dzīvo Latvijā. Drošības policijas pārskatā par šiem apdraudējumiem runāts konkrētāk, minot to cilvēku uzvārdus, kuŗi iesaistās dažādās aktīvitātēs. Pārskata sākumā, rakstot par Krievijas īstenotās tautiešu polītikas radīto apdraudējumu Latvijai, citēts Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova teiktais: „Krievija sniedz atbalstu diasporām, pirmām kārtām, palīdzot tām konsolidēties, savukārt diasporas cenšas darboties Krievijas interesēs.” DP atzīst, ka Latvijā būtībā ir beidzies Krievijas tautiešu „sakārtošanas periods” un ir izveidotas sabiedriskās organizācijas un to koordinējošās struktūras, ir apzināti līdeŗi un aktīvisti, ir sakārtoti sadarbības un financēšanas mechanismi un, visbeidzot, – šīm organizācijām ir doti konkrēti rīcības mērķi.

Viens no galvenajiem uzdevumiem ir darbs ar jaunatni tuvējās ārzemēs (tā Krievija dēvē bijušās PSRS republikas), – Latvijā tiek veidotas stabilas jaunatnes organizācijas, kas cieši sadarbojas gan ar līdzīgām organizācijām Krievijā, gan ar Krievijas varas pārstāvjiem dažādos līmeņos. Otrs svarīgākais Krievijas darbības virziens ir krievu valodas lietojuma nostiprināšana ne vien tautiešu mītnes zemēs, bet visā Eiropā. Tādēļ Latvijā notiek mērķtiecīga krievu kultūras telpas paplašināšana un, protams, agrāk vai vēlāk tā tiek polītizēta un piepildīta ar attiecīgo ideoloģiju. Starp citu, piemērs tam, kā mērķtiecīgi tiek dibinātas dažādas sabiedriskās organizācijas, ir divas Saskaņas centra (SC) dibinātās un atbalstītās organizācijas, kuŗu valdēs ir gandrīz tikai SC biedri: “9. maijs” vairāk domāts gados vecākiem cilvēkiem, kuŗi paši ir kaŗojuši vai arī grib pieminēt Lielo Tēvijas kaŗu, un “Mums pa ceļam” ir jauniešu organizācija, kas saista jauniešus ar dažādiem, arī pavisam nepolītiskiem pasākumiem kā potenciālos SC biedrus.

Šajā cīņā par ietekmi cilvēku prātos veiksmīgi darbojas arī krievu televīzija Pirmais Baltijas kanālis (PBK) – jau vairāku gadu gaŗumā tiek ievērota tradicija, ka PBK mātes uzņēmums Baltijas Mediju alianse (BMA) jaunāko klašu skolēniem un viņu vecākiem mācību gada sākumā noorganizē bezmaksas braucienus ar kuģīti pa Daugavu. Braucienu laikā bērni tiek cienāti ar kārumiem, notiek dažādas izklaides. 2011. gada 1. septembrī tādā braucienā kopā ar vecākiem piedalījās aptuveni 500 bērnu. Tas savukārt nozīmē, ka PBK rūpīgi strādā ar bērnu un jauniešu auditoriju, veidojot sev uzticamus skatītājus, kuŗi, protams, ticēs visam, ko viņiem rāda un stāsta arī tad, ja tas skars polītiku. Ja vēl atceras, ka Rīgas pilsētas galva un SC līdeŗa Nila Ušakova sadarbība ar PBK ir ļoti cieša un faktiski PBK un Ušakovs savstarpēji saskaņo daudzus ziņu sižetus, tad aina kļūst pavisam skaidra.

DP pārskata secinājumi saistībā ar Krievijas īstenoto tautiešu polītiku un tās apdraudējumi Latvijā īsumā ir šādi:
- tautiešu polītikas īstenošanas metodes ir kļuvušas mērķtiecīgākas, tāpēc var palielināties šīs politikas radītie riski ncionālajai drošībai;
- pieaug praktiskā sadarbība starp jauniešu organizāciju pārstāvjiem un Krievijas jauniešu organizācijām, kas šo jauniešu saikni ar Krieviju padara aizvien noturīgāku;
- tautiešu polītikas ietvaros notiekošie procesi rāda, ka Krievija vēlas sagaidīt atdevi no šīm organizācijām un personām, tādēļ tās tiek mudinātas rīkoties, lai sasniegtu konkrētus rezultātus;
- Krievijas tautiešu polītikas financējums nav caurskatām, tas bieži netiek atspoguļots organizāciju finanču gada pārskatos, un tā ienākšanai Latvijā tiek izmantoti dažādi kanāļi.

Savā pārskatā DP arī norāda, ka, no vienas puses, radikāli orientētās ekstrēmistiskās organizācijas un to pārstāvji cenšas pietuvināties partijām un iekļauties polītikā un, no otras puses, partijas un polītiķi apzināti un mērķtiecīgi iesaista un pietuvina sev šos radikāli noskaņotos cilvēkus, tādējādi radikālizējot visu Latvijas polītisko vidi. Piemēram, pirms referenduma par otru valsts valodu tikos ar SC Saeimas deputātu Borisu Cilēviču un sarunas gaitā viņam jautāju, kādēļ SC atbalsta nacionālboļševiku Lindermanu. Atbilde bija, ka nekas cits neatliekot, jo citādi SC savus mērķus sasniegt nevarot. Tātad partija ir gatava apzināti padarīt sabiedrības noskaņojumu radikālāku vienalga par kādu cenu, jo galvenais ir panākt iekļūšanu varas gaiteņos un attaisnot Kremļa cerības un financējumu. Nepašaubāmi, tas ir ļoti bīstami, un miers sabiedrībā ir tikai šķietams.

Par to, ka Kremļa atbalstītāji un tautiešu polītikas kopēji izdomā arvien jaunus piedāvājumus, kā panākt sev kādas privilēģijas, liecina tīmekļa vietnē Russkij mir ( “Krievu pasaule”) 6. maijā publicētā ziņa. Tās autors ir Latvijas Krievu kultūras centrs Maskavā. Izrādās, šis centrs iesniedzis Krievijas Valsts domei priekšlikumus krievu aizsardzībai darba tirgū Latvijā. Priekšlikumā paredzēts, ka tajos Latvijas uzņēmumos, kuŗi ražo produkciju eksportam uz Krieviju, nodarbināto skaitam pēc tautības ir jābūt proporcionālam pilsētā dzīvojošo krievu skaitam. Ja, piemēram, Rīgā ir 55 procenti krievvalodīgo iedzīvotāju, tad uzņēmumā, kas atrodas Rīgā un ražo eksportam uz Krieviju, jābūt 55 procentiem krievvalodīgo darbinieku. Ja tādi noteikumi tiktu ievēroti, tad Krievija šim uzņēmumam varētu pazemināt ievedmuitu, bet, ja tā nebūtu, Krievija varētu piedāvāt uzņēmumam gada laikā situāciju mainīt. Ja arī pēc gada 55 procenti uzņēmuma darbinieku nebūtu krievvalodīgie, Krievija šim uzņēmumam ievedmuitu varētu palielināt divas trīs reizes. Starpību starp standarta ievedmuitu un palielināto muitu Krievija varētu izmantot dažādām programmām un projektiem krievvalodīgo atbalstam Latvijā. Latvijas Krievu kultūras centrs Maskavā iesniegumā Krievijas Valsts domei arī raksta, ka daudzi Latvijas uzņēmumi, kas ražo produkciju eksportam uz Krieviju, atbalstot Latvijas “nacionālistiskās partijas”, tāpēc krievi Krievijā, paši to nemaz negribot, sponsorējot krievu diskrimināciju Latvijā. Tāpēc to uzņēmu kontrole, kuŗi ražo eksportam uz Krieviju, esot jānodod Latvijas krievu sabiedrisko organizāciju rokās, lai tās varētu pārbaudīt, vai uzņēmumos strādā pareizais krievu skaits.

Protams, priekšlikums ir pavisam schizofrenisks, jeb, kā mēdz sacīt Latvijā, pat slima suņa murgos nekas tāds nerādās. Jāpiebilst, ka Latvijā ziedot naudu polītiskajām partijām drīkst tikai fiziskas personas, turklāt acīmredzot apzināti tiek jaukti jēdzieni “nacionāls” un “nacionālistisks”. Dabiski, Latvijas Krievu kultūras centra rakstītais vairāk līdzinās absurdam anekdotam, taču Krievijas polītika, kaut arī brīžiem absurda, diemžēl ir pavisam reāla, un Putins prezidenta amatā situāciju tikai pasliktinās. Protams, Valsts domei tādi noteikumi būtu jāpieņem, bet nav zināms, vai tā notiks. Skaidrs ir tikai tas, ka ap šiem priekšlikumiem tracis tiks rīkots liels.

Sallija Benfelde