Nedrošības laiks
Juris Lorencs    29.05.2024

 

 

 

Polītikas vērotāji jau labu laiku rakstīja, ka Krievijas militārie panākumi Ukrainā to iedrošināšot veikt provokācijas pret citām valstīm. Tagad tas ir noticis. Vispirms 21. maijā Krievijas Aizsardzības ministrija publicēja lēmuma projektu, saskaņā ar kuŗu Krievija plāno vienpusēji mainīt jūras robežas ar Lietuvu un Somiju. Saskaņā ar šo dokumentu Krievija gatavojas pasludināt par saviem iekšējiem ūdeņiem Somu līča austrumus, kā daļu Baltijas jūras pie Kaļiņingradas (Kēnigsbergas) anklāva robežas ar Lietuvu. Savukārt naktī uz 23. maiju Krievijas robežsardze Narvas robežupē, kas nodala Igauniju no Krievijas, noņēma Igaunijas izvietotās bojas. To uzdevums bija brīdināt makšķerniekus, lai tie ar laivām nejauši nenonāktu Krievijas ūdeņos. ASV Valsts departamenta preses pārstāvis Metjū Millers (Matthew Miller) radušos situāciju komentēja šādi: “Krievija sēj apjukumu uz NATO un ES robežām. Esam solidāri ar saviem sabiedrotajiem Baltijas jūras reģionā un aicinām Krieviju skaidrot savu rīcību. Mēs ar saviem sabiedrotajiem cieši vērojam situāciju.” Saprotams, Krievija netaisās uzbrukt ASV. Pat Putins saprot, ka viņam tā būtu pašnāvība. Taču Krievija var mēģināt iebiedēt, provocēt, sēt dezinformāciju un apjukumu, vairot nedrošību. Diemžēl šāda uzvedība var novest pie īsta kaŗa, kā tas pasaules vēsturē jau daudzkārt ir noticis. Tas kas uztrauc cilvēkus Baltijas valstīs, Polijā, Somijā - vai NATO valstis (pirmām kārtām jau ASV) patiešām būs gatavas aizstāvēt savus sabiedrotos no “pirmā collas”, kā to patreiz sola Rietumu polītiķi. Tikmēr Krievijas medijos jau pavisam atklāti tiek diskutēts, ka Krievija varot nesodīta iebrukt NATO austrumu flangā - jo pārējās NATO valstis nekādi nereaģēšot, vien bezgalīgi apspriedīšoties, ko nu tagad darīt. Iemesls šādām runām ir gan Republikāņu partijas ilgā kavēšanās ar atbalstu Ukrainai, gan prezidenta Džozefa Baidena administrācijas neizlēmība, aizliegums ar amerikāņu ieročiem uzbrukt mērķiem Krievijas teritorijā.

 

Protams, nevar noliegt, ka ASV ir daudz palīdzējusi Ukrainai un turpina to darīt arī pašlaik. Sestdien, 25. maijā, uzstājoties Militārajā akadēmijā Vestpointā, prezidents Baidens atkārtoti izteica ASV atbalstu Ukrainai: “Nav neviena amerikāņu kaŗavīra, kas kaŗotu Ukrainā, un es esmu apņēmības pilns to tā arī atstāt. Bet mēs stingri stāvam kopā ar Ukrainu - jo viņi ir nostājušies pret cilvēku, kuŗu es pazīstu jau daudzus gadus, nežēlīgu tirānu. Mēs nevaram pamest Ukrainu, un mēs to neatstāsim.” Tikmēr dažas dienas iepriekš, 21. maijā, valsts sekretāru Entoniju Blinkenu uzklausīja ASV Senāta Ārlietu komiteja. Lūk, ko vēršoties pie A. Blinkena teica Republikāņu partijas senators no Teksasas Teds Krūzs: “Jūs esat vadījis mūsdienu ļaunāko ārpolītikas katastrofu. Tagad mums ir divi kaŗi vienlaicīgi: visbīstamākais kaŗš Eiropā kopš Otrā pasaules kaŗa un bīstamākais kaŗš Tuvajos Austrumos pēdējo piecdesmit gadu laikā. Es uzskatu, ka abus kaŗus izraisīja šīs administrācijas pastāvīgais vājums. Jūsu ārpolītika ir tieši pretēja tai, kādai vajadzētu būt racionālai Amerikas ārpolītikai. Mūsu draugus un sabiedrotos šī administrācija ir konsekventi vājinājusi, pat uzbrukusi viņiem. Bet mūsu ienaidniekiem šī administrācija ir izrādījusi pastāvīgu pretimnākšanu. Tā ir aizplūdinājusi miljardiem dolaru Amerikas ienaidniekiem, kuŗi vēlas mūs nogalināt.”

 

Senators Džims Rišs no Idaho: “Administrācijas polītika ir kļūdaina. Irāna ir dubultojusi savu atbalstu terroristiem un pārpludinājusi Krieviju ar bezpilota lidaparātiem un raķetēm.” E. Blinkens tika kritizēts arī par ASV izteikto oficiālo līdzjūtību Irānai sakarā ar tās prezidenta Ebrahīma Raisī nāvi helikoptera avārijā 19. maija vakarā. Arī vairākas augstas Eiropas amatpersonas (Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, Eiropas Komisijas Augstais pārstāvis ārpolītikas jomā Žuzeps Borels) izteica līdzjūtību saistībā ar prezidenta Raisī nāvi, turklāt visu eiropiešu vārdā. Bojā gājušais Raisī bija pazīstams ar iesauku “Teherānas miesnieks”, uz viņa rokām bija desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku, to skaitā arī ukraiņu, asinis. Nav brīnums, ka šīs līdzjūtības ar neizpratni uzņēma gan Irānas opozicija, gan daudzi ASV un Eiropas polītiķi. Lietuvas ārlietu ministram Gabrielam Landsberģim pietika drosmes atklāti norobežoties no saviem Briseles kolēģiem ar vārdiem: “Es nejūtos komfortabli, sūtot šādas līdzjūtības, jo Irāna piegādā Krievijai bezpilota lidaparātus, kas nogalina Ukrainas civiliedzīvotājus.” Savukārt valdošajam Irānas režīmam un viņa draugiem Palestīnā, Sīrijā, Krievijā, Baltkrievijā, Ķīnā un Ziemeļkorejā šī iztapīgā “līdzjūtība” deva vēl vienu iespēju pasmieties par “vārgajiem” un “iztapīgajiem” Rietumiem.

 

Šādā situācijā Donalda Trampa iespējamā atkārtotā ievēlēšana ASV prezidenta amatā, kas vēl tikai pirms gada likās katastrofāla, sāk izskatīties pēc “mazākā ļaunuma”. Maija sākumā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā interneta medijam delfi.lv izteicās, ka “Baraks Obama Eiropai bijis sliktāks par Donaldu Trampu.” Viņasprāt, Obama esot “vienkārši uzgriezis Eiropai muguru.” V. Vīķe- Freiberga arī uzskata, ka Trampa ievēlēšanas gadījumā ASV aiziešana no NATO esot “ļoti mazticama”. 

 

Atliek vien ar nostalģiju atcerēties laikus, kad starptautisko polītiku veidoja Ronalds Reigans un Margarēta Tečere. 1983. gada 23. marta vakarā prezidents R. Reigans vērsās pie amerikāņu tautas ar uzrunu, kas bija veltīta valsts aizsardzībai un nacionālajai drošībai. Tajā viņš pamatoja nepieciešamību palielināt aizsardzības izdevumus: “Mums jābūt stipriem, lai atturētu pretinieku, aizsargātos pret agresiju, lai saglabātu brīvību un mieru. Tikai ar savu spēku mēs saglabājam mieru, savukārt vājums aicina uz agresiju.” Šādas polītikas rezultātu mēs zinām - pēc astoņiem gadiem sabruka “ļaunuma impērija”, kā Padomju Savienību nodēvēja R. Reigans. Arī šodien Krievija un tās sabiedrotie rēķinās vien ar spēku. Savukārt runāšanu, kuŗai neseko reāla rīcība, viņi uzskata par vājuma zīmi.