NATO un mēs
   27.01.2012

Pasaulē nav varenākas militāras alianses par Ziemeļatlantijas līguma organizāciju, ko mēs visi pazīstam ar tās saīsināto nosaukumu angļu valodā, proti, NATO.

Latvija NATO iestājās 2004. gadā, un savā ziņā tas bija liels brīnums, jo tādējādi alianses dalībvalstis savā pulkā uzņēma mazu valsti ar apšaubāmām pašaizsardzības spējām, taču tāds nu tas lēmums bija, un ļoti labi, ka tā.

Redzamākais ar NATO saistītais process Latvijā ir gaisa telpas kontrolēšana. Kopš 2004. gada 30. marta šo procesu rotācijas kārtā ir nodrošinājušas Beļģija, Dānija, Lielbritanija, Norvēģija, Nīderlande, Vācija, ASV, Polija, Turcija, Spānija, Francija, Rumānija, Portugale un Čechija. Minēto valstu gaisa spēku lidmašīnas ir bāzetas Lietuvas pilsētā Šauļos, valstis uz turieni nosūta lielākoties četras kaujas lidmašīnas un kādus 50 speciālistus. Šauļos notiek arī apmācība, lai process būtu centralizēts un vienmēr tāds pats, tostarp apmācīti tiek Baltijas valstu gaisa spēku (kādi nu tie ir) speciālisti. Šis ir sevišķi būtisks process tāpēc, ka mūsu kaimiņvalsts Krievija šajā ziņā ir pat ļoti nekaunīga, šad tad savas kaujas lidmašīnas ievadot Baltijas valstu gaisa telpā, varbūt lai pakaitinātu NATO, varbūt lai pārbaudītu tās reakciju. Lai nu kā, tas ir bezkaunīgs process.

Protams, Krievijas attiecības ar NATO ir gana sarežģītas arī ārpus Baltijas gaisa telpas patrulēšanas. Kremlis savulaik sarīkoja īstu histēriju par NATO pretraķešu sistēmas izvietošanu Austrumeiropā, un NATO Ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens to nosauca par „vēršanos pret iedomātu ienaidnieku, kuŗa nemaz nav”. Krieviju tas netraucē, šī valsts, starp citu, ir izvietojusi kaujas raķetes Kaļiņingradā. Īpaši nopietni Krievijas un NATO attiecības sašķobījās 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijas separātiskajās teritorijās un tās okupēja, taču kopš tā laika attiecības pakāpeniski ir atjaunotas, daļēji tāpēc, ka Krievijai tomēr joprojām ir ļoti liels kodolarsenāls, kas Rietumu aliansi var padarīt visnotaļ nervozu.

Neizbēgami ir tas, ka mūsu valsts NATO kontekstā vairāk ir drošības patērētāja nekā nodrošinātāja. Tā pati gaisa telpas kontrolēšana maksā pasakainu naudu, un Latvija, kuŗai kaujas lidaparātu vispār nav, pati nekādu kontroli nevarētu nodrošināt. Taču savā ziņā arī mūsu valsts iet palīgā NATO. Redzamākais piemērs, protams, ir Latvijas kaŗavīru  piedalīšanās NATO vadītajā misijā Afganistānā, un tur dzīvību ir zaudējuši četri mūsu valsts kareivji.  Latviešiem Afganistāna ir dzīvā atmiņā arī kā tā valsts, kuŗā savulaik kaŗoja vēstures mēslainē ieslaucītā PSRS. Arī toreiz Latvijā no Afganistānas zārkā atgriezās ne viens vien kaŗotājs. Protams, kaŗot NATO ietvaros ir kaut kas pavisam cits nekā kaŗot sarkanarmijas rindās, bet tas ir vājš mierinājums to puišu ģimenēm, kuŗi Afganistānā ir gājuši bojā.

Baltijas valstu sniegums NATO kopējā darbā ir visnotaļ speciālizēts. Latviešu „niša”  ir sapieŗu darbs un it īpaši nesprāgušas munīcijas neitralizēšana. Savukārt igauņi, kuŗiem ir pieredze ar tā dēvētajiem „bronzas zaldāta” nemieriem, kuŗu laikā no Krievijas puses pret Igauniju tika veikts milzīgs kiberuzbrukums, ir izveidojuši kiberdrošības centru. Mūsu valsts kaŗavīri Afgānistānā ne tikai kaŗo, bet arī palīdz apmācīt vietējos, lai pēc 2014. gada tie varētu paši pārņemt drošības sargāšanu savā valstī. Mūsu kaŗavīri, starp citu, ir „apmācījuši” pusaudzi Ali, kas gluži labi iemācījies latviešu valodu pilnā komplektā ar  rupjībām no krievu valodas. Pameklējiet viņu portālā YouTube – būsit pārsteigti. Latviešu kaŗavīri piedalās arī misijā Kosovā un citur. Piedevām caur Rīgu jau ilgāku laiku no Rietumiem Afganistānas virzienā plūst nemilitāras kravas, un arī tas ir  svarīgi. Vārdu sakot, tikai patērētāji vien mēs neesam un arī nevaram būt.

Tomēr attiecības ar NATO ne vienmēr bijušas gludas. Aigara Kalvīša otra valdība laboja valsts drošības likumu tādējādi, ka NATO saausījās un pavēstīja - ja labojumi paliks spēkā, alianse, ļoti iespējams, vairs neļaus Latvijai saņemt konfidenciāla rakstura dokumentus, jo grozījumos bija paredzēta vārdā nenosauktu trešo personu pieeja šāda veida noslēpumiem. Procesu  apturēja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, notika referendums, kuŗā lielais vairākums vēlētāju nobalsoja pret grozījumiem, kaut gan toreiz Saeima bija sakaunējusies un pati tos atcēlusi.

Taču daudz lielāks jautājums ir par mūsu valsts aizsardzības sistēmas financēšanu. Viens no NATO centrālajiem principiem - katrai dalībvalstij  jāveltī aizsardzībai summa, kas atbilst diviem procentiem  iekšzemes kopprodukta. Latvija no tā krietni atpaliek, šī gada budžetā aizsardzībai paredzētā summa ir tikai  0,9 procenti no IKP, piedevām šis procents ekonomiskās krizes laikā samazinājās. It īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs dzirdēta  ņurdēšana par to, ka Eiropas valstis, tostarp Austrumeiropas valstis,  nenes pienācīgu daļu smaguma. Šo neapmierinātību var saprast, jo arī Amerikā patlaban ar ekonomiku tā ir, kā ir, turklāt statistika šajā ziņā ir nepielūdzama. ASV kaŗa flote ir lielāka nekā nākamās desmit lielākās flotes citur pasaulē. Amerika nodrošina 47 procentus visas pasaules militāro pasūtījumu u.tml.

Taču nav jāsecina, ka NATO grasās Latviju izraidīt no alianses tāpēc, ka tai nepietiek naudas. Mūsu valsts nav vienīgā valsts, kas šajā ziņā atpaliek, patiesībā tikai deviņas no 28 NATO dalībvalstīm nodrošina prasītos divus procentus. Viena no tām ir Igaunija, un tas ir kārtējais piemērs, ka mūsu ziemeļu kaimiņi mums ir tālu priekšā. Taču zem diviem procentiem ir arī tādi  smagsvari kā Vācija un Kanada, nemaz nerunājot par Īslandi, kas interesantā kārtā ir NATO dalībvalsts, lai gan pašai vispār nav bruņoto spēku.

NATO Ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens nule bija ieradies Latvijā, pirms tam viņu laikrakstam Latvijas Avīze bija intervējusi žurnāliste Ina Strazdiņa, un augstais viesis atzina, ka saprot problēmas, kas nodarbina  daudzas NATO dalībvalstis: „Protams, pašreizējā ekonomiskajā klimatā valdībām ir jāveic dziļi griezieni budžetos, un  aizsardzība nevar būt izņēmums.” Taču viņš arī maigi pabārās: „Protams, ir arī iespējams tērēt vairāk, piemēram, esmu priecīgs, ka varu piebilst – jūsu kaimiņiene Igaunija ir sasniegusi divu procentu mērķi aizsardzības budžetam.”

Taču  Rasmusens  atzina arī ko citu: „Kad valstis nevar tērēt vairāk, tām jāvar tērēt labāk, – tas nozīmē tērēt tā, lai būtu maksimāls efekts. Īpaši tas attiecas uz mazām un vidēji lielām valstīm. Vienam vērtīgi izdotam eiro, dolaram vai latam var būt lielāka ietekme nekā diviem, kas iztērēti nekoordinētos projektos. Tātad tagad katrai valstij ir jālūkojas, kā tā tērē un cik daudz. Tām jāatrod veids, kā noteikt prioritātes, specializēties un sadarboties, lai tam pašam financējuma apjomam būtu lielāks efekts.”

Latvija šāda veida prioritātes un specializēšanos ir nodrošinājusi, un tāpēc zemais financējuma līmenis nav graujoša problēma. NATO Ģenerālsekretāra teiktais saistāms ar jēdzienu „viedā aizsardzība”, kad runa ir par financējuma lietderīgāku izmantošanu,  arī saprotot, ka mūsdienās aizsardzība vairs nav saistāma tikai ar tankiem un kaujas lidmašīnām, runa ir arī par to pašu kiberdrošību, kas var būt tikpat būtisks jautājums kā fiziska drošība.

Lai nu kā, Latvija ir pilntiesīga NATO dalībvalsts, un tas ir pat ļoti svarīgi, ja atceramies alianses centrālo principu - uzbrukums vienai dalībvalstij uzskatāms par uzbrukumu visām dalībvalstīm. Cerēsim, ka šis princips mūsu valstī nekad nebūs jāpārbauda, taču mulsina Latvijas iedzīvotāju skatījums uz savas valsts dalību pasaules varenākajā militārajā aliansē – tas ir visnotaļ skeptiskas. 2010. gada jūnijā sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS veica aptauju, kuŗā konstatēja, ka tikai 39 procenti iedzīvotāju dalību NATO uzskata par „labu” (vēl 31 procents atzina, ka tā nav „ne laba, ne slikta”). Šī skepse par Latvijas dalību starptautiskās organizācijās saistāma ne vien ar NATO, kas garantē valsts drošību, bet arī ar Eiropas Savienību, kuŗa mūsu valstij nodrošina prāvu financējumu, lai arī daudzās jomās mazāku par vidējo ES dalībvalstīs. Runa ir par latvieša automātisko pašizolāciju – es, lepns latvietis savā sētā, man nekas cits nav vajadzīgs. Taču NATO nav tā organizācija, par kuŗu tā vajadzētu teikt. Maijā manā dzimtajā pilsētā Čikāgā būs NATO  galotņu apspriede, kuŗā, starp citu,  dalībvalstis gandrīz noteikti piekritīs minēto gaisa telpas patrolēšanu turpināt arī nākotnē. Lūdzu, pārāk zemu nevērtēsim, cik tas tomēr ir būtiski.

Kārlis Streips