NATO mūsdienās
   24.05.2012

Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš nule viesojās manā dzimtajā pilsētā Čikāgā. Prezidents ticies ar tautiešiem un sniedzis intervijas vietējiem plašsaziņas līdzekļiem, bet galvenais viņa klātbūtnes iemesls, protams, bija Ilinojas pavalsts lielākajā pilsētā notiekošā NATO galotņu apspriede.

Sākšu ar to, ka pasaulē mūsdienās nav spēcīgākas militāras alianses par NATO, un Latvijai tā ir ļoti, ļoti liela laime, ka  2004. gadā tā kļuva par šīs alianses biedri. Būtībā tas bija ASV lēmums, kas aizsākās ASV prezidenta Bila Klintona un beidzās viņa pēcteča Džordža Buša jaunākā laikā. Šis lēmums bija visnotaļ liels uzticības kredits valstij, kuŗā ir knapi divi miljoni iedzīvotāju un kuŗas bruņoto spēku spēja stāties pretī lielam naidniekam ir stipri apšaubāma. Taču, pirmkārt, NATO dalībvalsts ir arī Islande, kuŗai bruņoto spēku vispār nav, un, otrkārt, Latvija jau pirms galīgā jā vārda teikšanas bija pierādījusi gatavību iesaistīties NATO darbā, piedaloties tā dēvētajā Partneŗattiecības mieram programmā. Latvija tai pievienojās jau pagājušā gadsimta 90. gadu vidū.

Redzamākais elements NATO darbībā Latvijā ir gaisa patruļas, ko cita  pēc citas nodrošina tās NATO dalībvalstis, kuŗām ir nepieciešamie gaisa spēki (Latvijai tādu nav). Paredzams, ka Čikāgas apspriedē dalībvalstis apstiprinās gatavību šādas patruļas turpināt arī nākotnē, un tas ir lieliski. Lielajai kaimiņvalstij Krievijai piemīt indeve ik pa brīdim palidināties tuvu Baltijas gaisa telpai vai pat tajā ielidot. Grūti spriest, vai tas ir domāts kā drauds vai tā ir tikai iespēja pakacināt NATO, tomēr labi, ka ir kāds, kas  var stāties pretī šādiem lidojumiem, ja tie kļūst bīstami. Nevienam nepaslīdēja gaŗām fakts, ka Gruzija nebija NATO dalībvalsts brīdī, kad Krievija okupēja daļu tās territorijas. Latvijas gadījumā tas nebūtu iespējams, jo NATO līguma 5. pantā ir noteikts, ka uzbrukums vienai alianses dalībvalstij uzskatāms par uzbrukumu visām dalībvalstīm vienlaikus. Tieši šī fakta apzināšanās diezgan daudziem cilvēkiem lika šaubīties, vai Austrumeiropas valstis vispār vajag uzņemt NATO, jo kaŗot ar Krieviju un tās kodolieročiem diez vai kādam īpaši gribējās. Taču darīts ir darīts, un tagad arī mūsu valsts ir zem NATO vairoga.

Starptautiskā līmenī NATO pēdējo desmit gadu laikā un pat vēl ilgāk ir bijusi spiesta piedalīties procesos ārpus dalībvalstu territorijas, lai gan alianses mērķis vienmēr ir bijis dalībvalstu aizsardzība un nekas vairāk. Afgānistānā NATO darbojas tāpēc, ka 5. panta noteikumi par uzbrukumu vienai valstij tikuši izmantoti vienu vienu vienīgu reizi - pēc tam, kad 2001. gada 11. septembrī terroristi uzbruka Dvīņu torņiem Ņujorkā un Pentagonam Vašingtonā. Tad tika nolemts, ka jāuzbrūk Talibanam un organizācijai Al-Queda tieši Afgānistānā. NATO klātiene ir bijusi jūtama arī vienā no pasaules jaunākajām valstīm - Kosovā.  Ievērojamu loma NATO aliansei bija, arī gāžot Lībijas diktātora Muamara Kadafi režīmu, un toreiz tas notika aiz humāniem apsvērumiem. Protams, netrūkst cilvēku, kuŗi vaicā – ja jau  NATO tā rīkojās Lībijā, kāpēc alianse to pašu nedara Sīrijā, kur arī valda diktātors, kuŗš bez žēlastības nogalina civīliedzīvotājus. Tā, lūk, ir reālpolītika. Tikt galā ar Lībiju bija vieglāk.

Taču mūsdienu pasaulē valsts aizsardzībā ne vienmēr svarīgas ir lidmašīnas un šaujamieroči. Tiesa, tradicionālie militārie draudi nav izgaisuši  joprojām. Krievija ir nemierīga un neuzticama valsts, tā pretojas NATO plāniem Eiropā izvietot pretraķešu sistēmas, jo Krievija (pašai vien zināmu „iemeslu” pēc) to uzskata par draudu. Turklāt, piemēram, Maskava ir pierādījusi, ka  joprojām ir gatava izmantot spēka paņēmienus pret tām „tuvo ārvalstu” territorijām, kuŗas negrib pakļauties Kremļa diktātam.

Tomēr no Krievijas nāk arī cita veida briesmas, un tās NATO dalībvalstīm var būt tikpat kaitīgas kā tradicionālās. Runa ir par tā dēvētajiem kiberuzbrukumiem, un to kaitīgums kā uz delnas bija redzams pirms pāris gadiem, kad Tallinā risinājās tā sauktie bronzas kareivja nemieri. Toreiz pret Igaunijas valsts iestādēm tika vērsts ļoti plašs kiberuzbrukums, un ar laiku tapa skaidrs, ka tas nācis no Krievijas un, iespējams, pat no Kremļa. Tā nav nejaušība, ka NATO galvenais centrs cīņai pret kiberuzbrukumiem atrodas tieši Igaunijā. Un, protams, Krievija nebūt nav vienīgā valsts, kuŗā darbojas šāda veida hakeri, lai gan ne jau visur tas notiek valsts vai valdības uzdevumā. (Ja, starp citu, kādam vēl ir šaubas par to, kas ir mūsdienu Krievija un, it īpaši, kas ir Krievijas vadonis Putins, no visas sirds iesaku  izlasīt nesen klajā nākušo žurnālistes Mašas Gesenas grāmatu „Cilvēks bez sejas”,  kuŗā, starp citu, apgalvots, pat ar  pierādījumiem, ka Kremlis ir iesaistīts sev nevēlamu cilvēku nogalināšanā.)

Tas nozīmē, ka NATO vajadzēja pārcentrēt mērķi, un tas ir process, kas sākās jau tad, kad sabruka Padomju Savienība un rietumu aliansei vairs nebija tās tradicionālā ienaidnieka. Maz ticams, ka mūsdienās kāds gribēs militāri uzbrukt vienai vai otrai  NATO dalībvalstij, un tāpēc pēdējos gados  alianse ir izstrādājusi tā dēvēto viedās aizsardzības principu. Tīmekļa NATO NATO mājaslapā par to ir teikts: „Pašreizējos taupības apstākļos būtisks ir katrs eiro, dolars vai sterliņu mārciņa. Vieda aizsardzība nozīmē jaunu domāšanu par to, kā nodrošināt mūsdienu aizsardzības kapacitāti, kas aliansei būs vajadzīga tuvākajā gadu desmitā un arī pēc tam. Tā ir atjaunota sadarbības kultūra, kas dalībvalstis mudina sadarboties, lai attīstītu, iegādātos un saglabātu militāru kapacitāti, tā ka NATO spētu veikt savu pamatdarbu, kas atrunāts jaunajā NATO stratēģiskajā koncepcijā. Tas nozīmē apvienot kapacitāti un dalīties tajā, noteikt prioritātes un labāk koordinēt mūsu centienus.” Par to Čikāgas apspriedē bija plašas diskusijas, kaut arī galvenais temats bija Afgānistāna un jautājums, ko ar to iesākt pēc 2014. gada, kad NATO  pārtrauks savu konkrēto militāro klātbūtni šai valstī.

Latvijas attiecībās ar NATO viss ir kārtībā. Mūsu kaŗavīri ir godam kaŗojuši Afgānistānā, viņu spējas uzslavējušas vai visas NATO dalībvalstis. Esam sev atraduši īpašu nišu, kuŗā darboties. Tas ir ārkārtīga bīstamais sapieŗa darbs, nesprāgušas municijas neitrālizēšana. Mūsu kaŗavīri arī palīdzējuši Afgānistānas atjaunošanā un uzturējuši draudzīgas attiecības ar vietējiem civīliedzīvotājiem. Starp citu, kā jau iepriekš rakstīts, kādam afgāņu puišelim viņi nosacīti iemācīja latviešu valodu, diemžēl pilnā komplektā ar krievu valodas „mātes vārdiem”. Filmiņa, kuŗā zēns redzams runājot par skolu un skolotājiem, atrodama portālā YouTube. Filma uzņemta 2009. gadā. Kopš tā laika esmu daudzām militārpersonām vaicājis, vai ir zināms, kas ar puišeli pēcāk noticis, taču neviens uz to nav varējis atbildēt. Žēl.

Ir, protams, jautājums par aizsardzības budžetu. Kā zināms, NATO no visām dalībvalstīm prasa financējumu, kas atbilst diviem procentiem  iekšzemes kopprodukta. Latvija no tā ir patālu, nesen Aizsardzības ministrija paziņoja, ka 2% līmeni valsts varētu sasniegt līdz 2020. gadam. Pirms neilga laika NATO ģenerālsekretārs kādā intervijā ieminējās, ka viņš jau saprotot taupības režīmu, taču neaizmirsa piemetināt, ka Latvijas kaimiņvalsts Igaunija jau tagad  sasniegusi attiecīgo financēšanas līmeni.

NATO nav pasaulē neapstrīdēta organizācija, Amerikā dzīvojošie tautieši noteikti redzēja plašos protestus, kas pavadīja galotņu apspriedi. Cilvēki ir neapmierināti ar bezgala ilgo kaŗu Afgānistānā, ar to, ka Gvantanamo līcī joprojām atrodas cietumnieki no Afgānistānas, kuŗiem nav izvirzītas nekādas apsūdzības. Arī mūsu valstī ir ļaudis, kas justos laimīgāki, ja Latvija nebūtu NATO. Lielākoties tie ir Krievijas atbalstītāji, kuŗiem tuva ir Krievijas domāšana par rietumu aliansi. Un ir arī tādi, kas tikai pretojas pret kaŗu Afgānistānā un citām NATO darbībām.

Taču tā ir tuvredzīga, lai neteiktu muļķīga domāšana. Ja nu pasaulē ir tauta, kuŗai būtu jāsaprot, ko nozīmē palīdzīgs plecs, tad tie ir latvieši, jo, kas notiek, kad valsts ietur neitrālitāti, tas ir pieredzēts 1940. gadā, kad PSRS pirmo reizi okupēja Latvijas territoriju. Turklāt NATO lieti noder arī visā pasaulē, jo diktātoriem daudzviet  nākas divreiz padomāt, pirms viņi iesaistās militārā rīcībā. Labi, ka Latvija ir NATO dalībvalsts. Labi, ka mēs piedalāmies alianses darbā. Drošība tomēr aizvien ir labāka par nedrošību.

Kārlis Streips