“Mums ir svarīgi būt pie šī galda!”
Ligita Kovtuna    04.02.2025

 

 

Savulaik, būdams Latvijas vēstnieks ASV un pēc tam ANO Latvijas misijas vadītājs Ņujorkā, bieži bijāt sastopams latviešu sabiedrībā. Kā vēstniecības nams, tā arī ANO pārstāvniecības mītne bija tautiešu pulcēšanās vieta, kur notika gan valsts svētki, gan kultūras un saviesīgi sarīkojumi. Tagad esat dienestā Latvijā.

  

 

A. P. Kopumā diplomātiskajā darbā ASV esmu pavadījis 10 gadus. 2023.gada vasarā pēc “piecgades” ANO, Ņujorkā, esmu atgriezies Latvijā, un ar patiesu prieku atceros šos pasākumus, labprāt joprojām tiekos ar tur satiktajiem drau­giem un domubiedriem. Tas bija nozīmīgs, darbīgs un emocionāli uzlādēts  laiks. Tagad Rīgā es turpinu Ņujorkā iesākto darbu – esmu īpašo uzdevumu vēstnieks, atbildīgs par darbu saistībā ar Latvijas iestāšanos ANO Drošības padomē. Tēlaini izsakoties, Latvijas kandidatūra ir tāds maratona skrējiens, kas, iesākās 2011.gadā, un cerams, šā gada vasarā, pirms Jāņiem, vainagosies ar Latvijas ievēlēšanu šajā forumā.

 

Kāpēc šī  vieta ANO Drošības komitejā Latvijai ir tik svarīga?

 

Vispirms – vēsturiska atkāpe. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ir vienīgais pasaules forums, kurā pārstāvētas 193  pasaules valstis. ANO tika izveidota pēc Otrā pasaules kara, un, rakstot ANO Statūtus, valstis vie­nojās, ka turpmāk netiks pieļauta agresija, robežu maiņa ar spēku, un tika pieņemta arī Cilvēktiesību deklarācija. Diemžēl Latvija tolaik bija okupēta, un līdz ar to mums bija liegta iespēja piedalīties šīs organizācijas veidošanā. Mēs kļuvām par ANO dalībvalsti 1991. gada 17. septembrī. Jāteic gan, pirms tam mūsu tautiešu organizācijas Amerikā kopā ar igauņiem un lietuviešiem bija paveikušas milzīgu darbu, klauvējot pie ANO diplomātu namdurvīm. Pirmām kārtām minēšu BATUN – Baltic Appeal to the United Nations, kurā aktīvi darbojās Uldis Bluķis, Ints Rupners, Dr. Dzintars Paegle, Dr. Dzintra Bungs un citi latviešu diplomāti. Tautieši rīkoja mītiņus un piketus, piemēram, mans kolēģis - diplomāts Pēteris Elferts kopā ar citiem drosmīgajiem brīvības cīnītājiem pat pieķēdējās pie ANO nama žoga, visiem iespējamiem veidiem cīnoties par Latvijas tiesībām būt pasaules brīvo un neatkarīgo valstu saimē. 

 

Dalība ANO bija pirmais pakā­piens ceļā uz Latvijas reintegrāciju starptautiskajā vidē un apritē. Ja mēs nebūtu ANO, mēs arī nevarētu kļūt ne par Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalsti. Turklāt, kas ir ļoti nozīmīgi – ANO Latvijai palīdzēja panākt Padomju Savie­nības karaspēka izvešanu. Tika izdarīts liels diplomātiskais spie­diens, kas lika PSRS atbrīvot Latviju no vairāk nekā 50 tūkstošiem militārpersonu, kuras atradās karabāzēs visā Latvijas  teritorijā. ANO balsojums ļāva Latvijai iesaistīties visās Eiropas un pasaules politiskajās, ekonomiskajās, un zinātniskajās struktūrās. 

 

Kā tas varēja izdoties, ja arī tolaik pie ANO galda sēdēja Krievijas pārstāvis?

 

Tas nenotika pats no sevis – bija nepārtraukts darbs trīsdesmit četru gadu garumā. Latvijas diplomāti strādāja ļoti aktīvi, apkarojot Krievijas dezinformāciju. Te jāpiemin Latvijas misijas ANO pirmais vadītājs Aivars Baumanis un pašreizējā ārlietu ministre Baiba Braže. Starp citu, viņas pirmais komandējums diplomātiskajā dienestā bija tieši uz Ņujorku, kur viņa cīnījās ar Krievijas demagoģiju Cilvēktiesību komitejā. Cīņa bija sīva, un šai ziņā mēs esam pamatīgi rūdīti.

 

Krievija tiešām nebloķēja mūsu iestāšanos 1991. gadā. Iemesli? Mūsu barikāžu cīņa, mūsu cīņa pēc Maskavas puča izgāšanās, Baltijas tautu neatlaidība un gatavība ziedoties brīvības vārdā. Protams, arī mūsu sabiedroto – ASV un Eiropas valstu – spie­diens. Krievijas vadība, Gorbačovs un Jeļcins, neuzdrīkstējās sākt vēl lielāku asinsizliešanu Baltijā. Bija jau Viļņas upuri, mūsējie Bastejkalnā, un tas ieguva lielu rezonansi pasaulē. Tieši tāpat kā lielu rezonansi pa­saulē ieguva Baltijas tautu spēcīgā vienotība. 

 

Atminēsimies, ka tolaik notika arī operācija pret Sadamu Huseinu Irākā, un bija bažas, ka Kuveitas atbrīvošana varētu aizēnot mūsu brīvības cīņas un ka starptautiskā sabiedrība nevarēs izsekot un izprast tik sarežģītus notikumus vairākās pasaules vietās vienlaikus. Tomēr mēs savu panācām. Arī šobrīd situācija ir līdzīga. Zināms lūzums iezīmējās 2008. gadā, kad Krievija iebruka Gruzijā, parādot, ka ir gatava lietot brutālu spēku pret savām kaimiņvalstīm.

 

Jāatzīst, ka pasaulē ne visi un ne pilnībā saprata, kas ir Krievija mūsdienu pasaulē. Šis diplomātiskais darbs ir joprojām jāturpina daudzās pasaules galvaspilsētās.  

 

Pagāja vien seši gadi, un Krie­vija iebruka Krimā. Nu, nebija izdevies pārliecināt!

 

Nebija izdevies pārliecināt, bet mēs panācām to, ka pēc Gruzijas kara izveidojās tāda nerakstīta vie­nošanās par to, ka ANO Drošības padomē ir jābūt vismaz vienai valstij no mūsu reģiona. Un tieši Krimas aneksijas laikā Lietuvas pārstāvis tika iekļauts Drošības padomē – tā bija Lietuvas vēstniece Raimonda Murmokaite, kura izdarīja lielu darbu, neatlaidīgi un pacietīgi darbojoties, saucot lietas īstajos vārdos, panāca, ka ANO dokumentos, kartēs, cirkulāros u.c. no dienas kārtības netika noņemts jautājums par to, ka Krima ir Ukrainas teritorija. Gan nespējām ierakstīt, “pienaglot” vārdu “agresija” un to, ka Krievija ir anektējusi Krimu. Jāmin, ka ANO nekad nav atzinusi Krimas aneksiju. 

 

Kopš tā laika Drošības padomē bija arī vai nu Polija vai Igaunija, vai Norvēģija. Nu ceram, ka šā gada jūnijā būs arī Latvija. Pēc mums 2028.-29. gadā sekos Somija. 

 

Kādi ir riski Latvijas neiekļūšanai?

 

Pirmām kārtām – uz šo vietu esam sāncensībā ar Melnkalni, Balkānu valsti, mūsu sabiedroto NATO. Saprotams, ka šo valsti vairāk interesēs stāvoklis Balkānos, kur arī notiek svarīgi politiski procesi. Bet Krievijas agresijas apstākļos mēs esam ieinteresēti, lai pārliecinoši skanētu mūsu – Austrumu flanga balsis. Mēs palīdzam izskanēt arī Ukrainas balsij. Strādājot starptautiskās organizācijās, atbalsts Ukrainai ir viena no Latvijas prioritātēm.

 

Drošības Padomē ir 15 balsis. Kādā tieši statusā būs Latvija, zinot, ka starp šīm balsīm ir pastāvīgās un rotējošās jeb vēlētās? Pieci pārstāvji ir pastāvīgie.

 

Latvija būs vēlētās valsts statusā uz diviem gadiem, un vienu mēnesi Latvijai būs jāvada Drošības padome - tad varēsim iniciēt un virzīt savus dienaskārtības jautājumus. Šo vienu mēnesi ir dota iespēja pievērst uzmanību uz sava reģiona visaktuālāko jautājumu, un šādi jautājumi ir it visiem reģioniem – Āfrikai, Tuvajiem Austrumiem, visiem astoņiem miljardiem pasaules iedzīvotāju. Mūsu vēsturiskā mācība neļauj mums klusēt -  mēs nedrīkstam būt pasīvi, redzot, ka pasaules kārtība mainās, tiek grauta. Mums ir svarīgi būt pie šī  ANO Drošības padomes galda. Un no mums pašiem būs atkarīgs, cik efektīgi šo vietu spēsim izmantot. Jā, Krievi­jai joprojām ir veto tiesības, bet mēs turpināsim uzlabot Drošības padomes darba metodes, rakstītos un nerakstītos likumus. Piemēram pirms trim gadiem, Krievijai sākot  agresijas karu Ukrainā, tieši pēc mikrovalsts Lihtenšteinas iniciatīvas panācām, ka “veto valstis” vairs nevar problēmjautājumu  vienkārši  “paslaucīt zem tepiķa”. Proti, agrāk, pēc katra veto balsojuma, diskusija tika automātiski pārtraukta. Tagad pēc katra veto desmit dienu laikā jautājums tiek aizvirzīts uz Ģenerālo asambleju, uz “Pasaules parlamentu”, un lielajā zālē visas dalībvalstis var debatēt, izgaismot problēmu un tās valstis, kuras nepamatoti lieto veto tiesības. Tā nenoliedzami ir jaudīga platforma, kur un kā cīnīties pret destruktīviem spēkiem un neļaut novērst pasaules uzmanību no patiesības, vērtību un principu jautājumiem.

 

Tomēr klaji ANO Cilvēktiesību deklarācijas pārkāpumi turpina notikt – Krievijas karā pret Ukrainu ir iesaistījusies Ziemeļkoreja…

 

Tas ir ļoti rupjš pārkāpums, tāpat kā Irānas militārās tehnikas piegādes Krievijai. Vēl diemžēl nav pietiekami daudz pierādījumu, ka, piemēram, Ziemeļkorejas militāristi būtu fiksēti Ukrainā, bet ir droši zināms, ka viņi “darbojas” Krievijā, Kurskā. Katrā ziņā, Krievijas karam Ukrainā ir  globāla negatīva ietekme un sekas, un to  skaidrojam attālākām, piemēram, Latīņamerikas un Āfrikas dalībvalstīm. Ja pieļausim Ukrainas sadalīšanu, mēs pieļausim to, ka pazūd kāda no ANO dalībvalstīm. Līdz šim 80 gadu laikā nekas tāds nav noticis. Savulaik tika novērsta Kuveitas anektēšana un tās pievie­nošana Irānai – pasaules reakcija pret Sadama Huseina režīmu bija ātra un efektīva. Kuveita tika atbrīvota, un Irāka daudzus gadus maksāja tai kompensācijas par nodarīto postu.

 

Lūk, tas arī ir viens no galvenajiem Latvijas mērķiem Drošības padomē – panākt nepārtrauktu atbalstu Ukrainai, līdz tiek panākts taisnīgs un ilgtspējīgs miers. Tas ietver visplašāko loku – kā kodoldraudu novēršanu (atcerēsimies, ka pasaules lielākā atomspēkstacija atrodas Zaporižjā, Ukrainā un ka pašlaik to kontrolē Krievija), tā arī deportēto ukraiņu bērnu aizsardzību un atbalstu viņiem. Un, protams, atbalstu Ukrainas prezidentam Volodimiram Zele­nskim.

 

Kas, jūsuprāt, ir paši aktuālākie diplomātiskie darbi, lai draudzīgā Melnkalne tomēr mūs neapsteigtu ceļā uz vietu pie ANO Drošības komitejas galda? Un vai sagaidāt arī trimdas organizāciju atbalstu?

 

Manuprāt, Latvija rīkojas mērķ­tiecīgāk, un aizvadīto 34 gadu laikā ir uzkrājusi vērtīgu pieredzi. Jau 20 gadus esam ES un NATO, esam gatavi iziet no savas komforta zonas un spēlēt varbūt līdz šim mazāk zināmā diplomātiskajā laukā – ANO. Protams, ciešā sadarbībā  ar mūsu partneriem – ASV, Apvienoto Karalisti, Franciju, Dāniju, Grieķiju mums ir izveidojies savs kodols. Taču tas būs jāplašina, stiprinot sadarbību ar līdzīgi domājošiem domubiedriem no citiem reģioniem. 

 

Būs vajadzīgs trimdas tautiešu atbalsts – esmu ticies un par to runājis gan ar PBLA, gan latviešiem Austrālijā, gan JBANC, Apvienotās baltiešu komitejas Amerikā pārstāvjiem. Piebildīšu, ka viens no prezidenta Trampa pirmajiem lēmumiem bija ANO vēstnieces amatam izvirzīt 40 gadus vecu dāmu, Elīzi Stefanikas kundzi, Kongresa deputāti no Ņujorkas pavalsts, ar Centrāleiropas saknēm, un šis ir ļoti labs signāls. Viņa ir arī Prezidenta kabineta ministre tieši ANO jautājumos, kas nozīmē, ka diplomāti sēdēs pie viena galda ar ministri. Latvija aktīvi piedalās starptautiskās drošības stiprināšanā, piemēram, ANO starptautiskajā misijā uz Libānas un Izraēlas robežas. Divi Latvijas virsnieki ir Jeruzalemē, tātad starptautiski sarežģītajā ģeopolitiskajā reģionā, kas apstiprina, ka mums rūp miers un drošība pasaulē.

 

Kad notiks maiņa ANO ģenerālsekretāra postenī?

 

Antoniu Guterešs šobrīd ir sava otrā perioda vidū, bet jau nākamgad sāksies intervijas ar nākamā ģenerālsekretāra kandidātiem, un tas tiks izraudzīts 2026.gadā. Tā kā balsojums ir divpakāpju – gan Ģenerālajā asamblejā, gan Drošības padomē, Latvijai, cerams, būs iespēja intervēt kandidātus, uzdot mums principiālus jautājumus. Saprotams, ka mums ir ļoti svarīgi, lai ANO galvgalī būtu cilvēks, kurš izprot mūsu reģionu.

 

Vai Guterešs uz Maskavu lidoja kā ANO ģenerālsekretārs un vai viņam bija organizācijas mandāts? Vai varbūt kā privātpersona…

 

Ģenerālsekretāram pašam ir pilnvaras, un tās ir gana plašas. Kad notika Krimas aneksija, toreizējais ģenerālsekretārs Bans Kimuns nekavējoties nozīmēja savu pārstāvi, kuram bija uzdevums doties uz Kijivu, lai sekotu, informētu un ziņotu Drošības padomei.

 

Vai, sākoties karam Ukrainā, līdzīgs pārstāvis tika nozīmēts uz Kijivu?

 

Gutereša kungs šo instrumentu nav izmantojis, viņš izvēlējās citu taktiku – centies nodarboties ar mediāciju. Gan jāteic, bez paliekošiem panākumiem. Vienubrīd viņa taktika bija atbalstīt pārtikas koridoru pār Melno jūru, zināmu mediāciju Guterešs centās veikt arī attiecībā uz humanitāriem jautājumiem. Mūsuprāt, viņam gan nebija jāsarokojas ar Putinu, un tas pats attiecas arī uz viņa tikšanos ar neleģitīmo Baltkrievijas vadītāju Lukašenko. Mediācija ir laba lieta, bet tā nedrīkst notikt augstākajā līmenī agresorvalsts teritorijā. 

 

ANO Latvijas misijas nams Ņujorkā bija patiesi latviešu sabiedrības iemīļots nams, bet tagad būs jauns, un, cerams, arī tas kļūs par tautiešu pulcēšanās vietu. 

 

Jā, vecais, vēsturiskais nams, būvēts 1911. gadā, vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā ir kārtīgi nolietojies, īstenībā nonācis jau gandrīz avārijas stāvoklī. 2018.gada tika pieņemts lēmums paplašināt Latvijas pārstāvniecības telpas, iegādājoties blakus namu, kam valsts akciju sabiedrība “Valsts  nekustamie īpašumi” veic remontu un šogad plāno to pabeigt. Nākotnē ĀM varētu te arī iekārtot konsulātu, jo latviešu kopiena ir pietiekami liela un aktīva, ir daudz ekonomisku un kultūras aktivitāšu, Ņujorkā nepārtraukti ierodas Latvijas delegācijas, studenti un mākslinieki. Ir svarīgi, lai Amerikas metropolē būtu vieta, kur latviešiem pulcēties, balsot, saņemt konsulāro palīdzību utt. Nams ir Ņujorkas sirdī, Manhetenā, Austrumpuses 50. ielā, starp 1. un 2. avēniju, netālu no Hudzonas upes Bruņurupuču līča (Turtle Bay).

 

Lietuvai ir konsulāti Ņujorkā, Čikāgā un Losandželosā, mums konsulārie pakalpojumi tiek sniegti tikai Vašingtonā, vismaz četru stundu braucienā no Ņujorkas.

 

Un visbeidzot – kādu vēlējumu jūs izteiktu kā kādreizējais Latvijas vēstnieks ASV jaunajai vēstniecei Elitai Kuzmai?

 

Mans vēlējums – pirmām kārtām cieši sadarboties ar Latvijas diasporu un tās organizācijām. Viņu ekspertīze un pieredzē gūtās iestrādes, jā, arī degsme sakņojas vairākās paaudzēs, un tās ir ļoti cienījamas. Otrs – Amerika nav tikai Vašingtona, lai gan te ir ASV politikas sirds, šajā pilsētā ir ASV valdība un darbojas ap 50-60 tūkstošiem profesionālu lobistu. Latvijas diplomātiem jāmēģina iespējami vairāk būt ārpus Vašingtonas pilsētas loka ceļa - ASV reģionos. Manuprāt, nozīmīga būtu Latvijas konsulāta atvēršana Ņujorkā. Treškārt, – regulāri apmeklēt ASV Kongresu, kopjot attiecības ar veciem un jauniem Latvijas draugiem (US-Baltic Caucus). Un, visbeidzot, darboties cieši kopā ar Igaunijas un Lietuvas vēstniecībām un baltiešu organizācijām, jo – mūsu spēks ir Baltijas vienotībā.