Mozus misija. LTF pēdas laikā un telpā
   16.10.2018

 

 

Laikam ne jūs un ne mani jāpārliecina par Tautas frontes vēsturisko nozīmi, par to, ka bez tās dibināšanas mēs šodien nesatiktos brīvā, neatkarīgā un demokratiskā Latvijā, tādā Latvijā, kur plīvo mūsu sarkanbaltsarkanais, skan latvju lūgsna un mēs svinam savas pusgadsmitu okupācijā vārdzinātās, tomēr okupantus pieveikušās valsts Simtgadi. 

 

Esmu pārliecināts, ka mūsu šīsdienas tikšanās nav tikai pagājušu neatkarības cīņu veterānu saiets un viņu godināšana. Tautas frontes gadskārtas ir svarīgas visai modernās Latvijas sabiedrībai arī tādēļ, ka tautfrontiešu panāktais apliecina, ka neviens mums Latvijas valsti nav dāvinājis. Mēs paši esam to atkarojuši, un nevienam citam mums nav par to jāpateicas.

 

Tautas fronte šodien ir kļuvusi par būtisku mūsu valsts sociālās atmiņas daļu, par pamatu, uz kā joprojām balstās modernās Latvijas valstiskums un tautas pašapziņa. Tautas fronte kā Vanems Imanta nevaid mirusi. LTF nav mūzejiska vērtība, kaut arī tai jau ir pašai savs mūzejs. Tā joprojām, manāmi vai nemanāmi, pulsē mūsu un mūsu laika mantinieku asinsritē. 

 

Archibīskaps Jānis Vanags pirms pieciem gadiem, kad atzīmējām LTF ceturdaļgadsmitu, tai piedēvēja Mozus misiju - tautas izvešanu no verdzības. Savukārt viens no LTF dibinātājiem mācītājs Juris Rubenis izcēla mūsu Trešās Atmodas plašākās un ietekmīgākās polītiskās organizācijas sakrālo, varbūt pat pārcilvēcisko, teiksim – Lāčplēša spēku. Jo vai tad kāds reālpolītiski, pragmatiski domājošs pilsonis komūnistiskajā Krievijas impērijā vēl 1988.gada sākumā varēja iedomāties, ka mēs tik strauji un veiksmīgi izrausimies no tās skavām, ka tik sekmīgi atjaunosim pilnībā sagrauto valsti un kļūsim gan par Eiropas savienības, gan NATO dalībniekiem. 

 

LTF un tās centienu atbalstītājs Latvijas universitātes profesors Pēteris Krupņikovs reiz stāstīja, ka pēc dzelzs priekškara krišanas viņam radusies iespēja lasīt lekcijas Vācijā, un vācieši bijuši izbrīnīti par profesora apgalvojumu, ka no Latvijas PSR gruvešiem uzcelt īstu Latviju būs daudz grūtāk nekā pēc Otrā Pasaules kaŗa atjaunot fiziski un morāli sagrauto Vāciju. 

 

Nu kā tad tā, vai tā var būt?! 

 

Bet tā bija. To katrreiz, kad sagribas pasūkstīties vai pavaimanāt par dzīvi mūsdienu Latvijā, der atcerēties. Tautas fronte, atšķirībā no tagadējo populistu kompānijām, nekad nav solījusi Leiputriju. Mozus nekad savus sekotājus nav aicinājis pielūgt to lopu, ko viņi sāka pielūgt pēc izvešanas brīvībā. Kad tas notika, vainīgs nebija Mozus. 

 

Var vilties šodienā, bet ne Tautas frontes laikā, kas savā ziņā man šķiet nevis pagātne, bet gan nākotne, kuras saprāta, vienotības un tautas godīgas pašvaldības ideāli rāda virzienu, kur vēl iet un iet. 

 

Mūsu posts PSRS impērijā nebija tikai fiziskas un morālas represijas, komūnistiskais genocīds. Mums sacelties pret to lika ne tikai tukšie veikali, melīgā ikdiena, absurdā padomju ekonomika un PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa koloniālā polītika. Mūsu apziņā un domāšanā jau bija iespiedies padomju smacenis un gandrīz vai iznīcinājis latviešu izseno darba tikumu, licis aizmirst kas ir demokratija, brīvais tirgus, bankas, patstāvīgas personības pašapziņa un drosme. Paldies Dievam, ne visos, bet daudzos. Par tās atjaunošanas grūtībām raizējās vēl brīvo pirmskaŗa Latviju piedzīvojušais profesors Krupņikovs.

 

Turklāt dzejnieks un LTF organizācijas komitejas priekšsēdētājs Jānis Peters dibināšanas kongresā atgādināja: “Latvijas demografiskā situācija Baltijas telpā ir visdramatiskākā, jo pamatnācija šeit jau kļuvusi par minoritāti.”

 

Pilnīgi skaidrs, ka vēl 30 gadus turpinoties Padomju Savienībai, mēs jau dzīvotu citā – daudz, daudz briesmīgākā reālitātē.

 

Tautas fronte apvienoja jau esošās, tomēr mazskaitlīgās, tādēļ viegli apspiežamās nacionālās pretošanās organizācijas. Tā īstā garaspēka kaŗaspēkā saliedēja nogaidošās masas, nāca kā Mozus, kam varēja arī neticēt, bet nebija citas izejas, kā vien sekot.

 

Mūsu Mozus izrādījās kopus spēks ar iekšēji bieži vien atšķirīgiem polītiskajiem uzskatiem, bet vienots Latvijai. Tāds pats kā Pirmās latvju atmodas jaunlatviešu kustība, kā zem latviešu karogiem pulcētie latvju strēlnieki un no viņiem izaugusī atbrīvošanās armija, kā Nacionālā padome un Tautas padome, kas priekš 100 gadiem dibināja valsti. 

 

Lai atceramies, kā cilvēki 7.oktobrī pirms 30 gadiem plūda uz Mežaparka estrādi, lai starp iedvesmojošām runām dziedātu mūzikologa Arnolda Klotiņa izraudzītās dziesmas. Daudzas no tām skanēja pirmo reizi, jo bija okupācijas gados aizliegtas. Un okupantu aizliegtās Raiņa poēmas „Daugava” dzejolis “Mūsu zeme” ar aizliegtā komponista Jāņa Norviļa melodiju tai reizē kļuva par Trešās Atmodas himnu, kas dziedāta katrā Tautas frontes manifestācijā. Paredzēdams, ka šīs un citu okupācijas laikā neatskaņotu dziesmu vārdus un melodijas padomju smacenī augušās paaudzes nezinās, tautfrontietis Jānis Danoss ar zināmu viltību bija spējis nodrukāt pat īpašu Atmodas dziesmu grāmatu, ko izdalīja dziesmotās revolūcijas aizsācējiem. 

 

Sekoja dibināšanas kongress. Tā ievadvārdos vecais strēlnieks, dzejnieks un aktieris Ēvalds Valters pravietiski iezīmēja nākotni:  “Latvija, mostas! Gaŗā nakts jau beidzas! Mūsu tautas priekšgalā kā modinātāja un sargātāja ir radusies nacionālā Tautas frontes organizācija.” 

 

Tautas fronte neticami strauji kuploja un zarojās. Pirmajai 11.septembrī dibinātajai LTF Cēsu nodaļai īsā laikā pievienojās ne desmitiem, bet simtiem nodaļu grupu un atbalsta kopu, kā arī individuālu atbalstītāju. 250 000 reģistrēto biedru un vairāk nekā divtik atbalstītāju. Izveidojās globāls Tautas frontes tīklojums, spēcīga alternatīva valdošajai komūnistiskajai partijai. Par spīti Latvijas traģiskai sovjetizācijas pakāpei, par spīti tam, ka Rīgā atradās Baltijas kaŗa apgabala stabs ar milzīgu okupācijas armijas kontingentu, GRU un KGB ziķeriem, Tautas fronte spēja ne bez klusiem atbalstītājiem pašās varas struktūrās, padomju režīmu ietekmēt un likt tam arvien vairāk atkāpties. Tagad jau pat man pašam ir grūti pateikt, vai LTF pirmās programmas un dibināšanas kongresa rezolūciju salīdzinošā mērenība un atsaukšanās uz Padomju Savienības Komūnistiskā partijas vārdos pasludināto, tomēr darbos tā arī neīstenoto pārbūves kursu, bija tikai taktika, vai arī kāds uz padomju sistēmas neiespējamo pārbūvi patiešām cerēja. Mēs gājām pa tuksnesi bez jelkādiem vēsturiskiem orientieriem, bez ceļa zīmēm un kartēm, un mūsu laime, bet varbūt arī gudrība bija tā, ka līdzās tās pašas nenoskārstās brīvības virzienā ar mums gāja arī Lietuvas pārbūves kustība “Sajūdis” un Igaunijas Tautas fronte „Rahvarinne”. Mēs iekļāvāmies visas Austrumeiropas atbrīvošanās kustībā. Atceros, ka jau pirmajā Baltijas tautas kustību līderu tikšanās reizē Benjamiņa namā Rīgā, lai organizētu kopīgu parakstu vākšanas akciju pret Kremļa ierosinātiem PSRS Konstitūcijas grozījumiem, mēs viens otram nozvērējāmies nekad vairs nepieļaut 1940.gada kļūdu, kad katra no Baltijas valstīm palika viena un vientuļa iebrucēju priekšā. 

 

Šai reizē nolēmām dibināt arī Baltijas Tautu kustību asambleju un Baltijas padomi, kas savu dzimšanas brīdi piedzīvoja 1989.gada maijā, bet simbolisko sadarbības kulmināciju sasniedza 1989.gada 23.augustā ar Baltijas brīvības ķēdi.

 

LTF lielākā un svarīgākā izšķiršanās notika 1989. gada maijā ar valdes paziņojumu apspriest Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanas programmu. PBLA un LTF valžu tikšanās laikā Francijā PBLA konsultants Egils Levits Tautas frontei jau piedāvāja starptautiskās tiesībās lieliski pamatotu un tai pašā laikā reālos okupācijas apstākļos piepildāmu neatkarības atjaunošanas parlamentārā ceļa koncepciju. 

 

Taču, iespējams, par to, tāpat kā par LTF valstisko, ekonomisko, polītisko ideju evolūciju no dibināšanas kongresa līdz Otrajam kongresam, kas apstiprināja neatkarības atgūšana programmu līdz pat neatkarības balsojumam 1990.gada 4.maijā, šai konferencē runās pēctautfrontiskās paaudzes pētnieki. Es vēl gribētu ar jūsu palīdzību kliedēt visai izplatītu mītu jeb viltus ziņu, kas nesen, bet neba pirmo reizi, izskanējusi presē par to, ka Tautas fronti dibinājusi kompartija, vai, vēl trakāk, - gudrie, tālredzīgie čekisti. Par čekistu viedumu pēc šī aroda mantinieku indētāju Baširova un Petrova brīnumaino Solsberijas piedzīvojumu atmaskojuma varbūt nerunāsim. Bet fakts, ka pret LTF dibināšanu kategoriski nostājās toreizējais Latvijas kompartijas pirmais sekretārs, arī bijušais KGB šefs Boriss Pugo, ir un paliek fakts. Fakts, ka viņa reakcija uz nākamā LTF valdes locekļa Mavrika Vulfsona ziņojumu rakstnieku paplašinātajā plēnumā 1988.gada jūnijā par Maskavas un Berlīnes slepeno vienošanos okupēt Baltijas valstis, bija vārdi: “Mavrik, tu esi nogalinājis Padomju Latviju!” arī ir mūsu sociālajā atmiņā fiksēts fakts. Tam, kā Mavriku Vulsonu pēc tam gānīja sekojošais Latvijas kompartijas plēnums, esmu bijis aculiecinieks. Jāsameklē tikai šī Rakstnieku plēnuma runu publicējumi, kaut vai portālā barikadopedija.lv, lai uzzinātu, ka arī ideja dibināt Tautas fronti pēc igauņu „Rahvarinne” parauga izskanējusi ne no kompartijas pārstāvju mutes. Savukārt pirmo no LTF dibināšanas manifestiem jau pēc pāris nedēļām esmu parakstījis arī es, turklāt bez jelkādiem kompartijas norādījumiem. Dokuments atrodams Tautas frontes mūzeja krājumā. Citus faktus nezinu, lai arī ceļš uz LTF dibināšanu, protams, bijis komplicēts un prasījis gan pacietību, gan gudrību un viltību. 

 

Tādas pašas aplamības prokremliskajā presē joprojām tiek kultivētas par it kā Tautas frontes nodevību, nepiešķirot it kā solīto pilsonību visiem pēckaŗa iebraucējiem. Atliek paņemt rokās LTF otro programmu, kur skaidri norādīts, ka ne jau Tautas fronte, bet tikai pirmā brīvās vēlēšanās ievēlētā atjaunotās Latvijas Saeima būs tiesīga lemt par Latvijas pilsoņu naturālizācijas kārtību.

 

Vecā Derība stāsta par to, kā Mozus četrdesmit gadus ar savu tautu pavadīja tuksnesī ceļā uz Apsolīto zemi, un šie četrdesmit gadi bija laiks, kas vajadzīgs, lai vergu paaudze nomainītos pret brīvu cilvēku paaudzi. Tomēr jebkuŗš laika mērs un arī cilvēka mūža gaŗums ir relātīvi jēdzieni. Vai mēs jau esam sasnieguši Tautas frontes apsolīto zemi? Gan jā, gan nē. Jā tādēļ, ka panākts tas, ko vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem iedrīkstējāmies sapņot, un to nedrīkst pazaudēt. Nē tādēļ, ka ceļš uz patiesi tiesisku, apgaismotu un garā stipru Latviju nedrīkst beigties, Paldies, ka jūs to esat aizsākuši. Paldies, ka turpināt!