09.07.2019
Godātie tautas pārstāvji!
Ir trīs virzieni, par kuŗiem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. Es būšu pateicīgs par jūsu atbalstu un sadarbību. Šie virzieni ir: solidāritāte, piederība un moderna, ilgtspējīga valsts.
Par solidāritāti.
Mēs visi zinām, ka Latvija ir viena no visnevienlīdzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā. Tas nav pēkšņs negadījums, bet gan ielaista slimība daudzu gadu gaŗumā. Šveices jaunajā, 2000. gada konstitūcijā ir vārdi, kas man šķiet ļoti trāpīgi: Tautas stiprums tiek mērīts ar to, kā klājas tās vājākajiem locekļiem. Mūsu Satversmē tā pati doma ir izteikta citiem vārdiem, kā atbildības un solidāritātes ideja. Gudra solidāritātes polītika nav vienīgi ienākumu pārdale. Gudra polītika rada vienlīdzīgas iespējas ar darbu gūt ienākumus. Un solidāritātē iekļaujas jomas, kuŗas nevar mērīt kā ienākumu/izdevumu bilanci. Es aicinu mūs visus kopā veidot ilgtermiņa solidāritātes polītiku.
Par piederību.
Cilvēka dzīves kvalitāte sevī neapšaubāmi ietver arī piederību, iesaisti savā sabiedrībā, savā vidē. Piederības, nacionālās identitātes loma globālizācijas laikmetā aug. Tā ir pretstats globālizācijas atsvešinātībai. Lai gan tas ir neierasti, bet pie identitātes es šeit pieskaitu arī cilvēka respektu pret dabu, saudzīgu attieksmi un atbildību pret to, kas mums, latviešiem, ir raksturīga kultūras iezīme. Mūsu piederība latviešu nācijai, kuŗas valodā, kultūrā un vēsturiskajā atmiņā mēs sevi atpazīstam, ir priekšnosacījums Latvijas valsts pastāvēšanai. Latvijas nākotnei ir vajadzīga visu šeit dzīvojošo cilvēku iesaiste un līdzdarbība. Latviskā identitāte ir atvērta, un tajā ir aicināts piedalīties ikviens Latvijas iedzīvotājs. Un šajā kontekstā ir jāapzinās un turpmāk aktīvi jāveido arī divi samērā jauni polītikas virzieni demografijas polītika un diasporas polītika. Latviešu valoda, kultūra, vēstures un pasaules izpratne nepieder tikai latviešiem. Ikviens, kas identificē sevi ar kādu mazākumtautību, ir laipni aicināts iekļauties valsts dzīvē, parallēli saglabājot savu mazākumtautības kultūru, valodu un tradicijas. Tas ir pienesums Latvijas kultūras bagātībai un daudzveidībai. Latviešu valoda kā valsts valoda ir visas Latvijas tautas demokratiskās līdzdalības valoda. Latviešu kultūra es to domāju visplašākā nozīmē ir mūsu sabiedrības kods, mūsu izjūtu un saziņas pamats. Latviešu vēstures un pasaules izpratne sakņojas mūsu pieredzē. No tās izriet arī secinājumi mūsdienām. Starp citu, gribu uzsvērt, ka mums vēl ir jāveic nopietns nesenās vēstures it sevišķi okupācijas laika izvērtējums no demokratiskām, polītiskām un morālām pozicijām. Es uzskatu, ka latviskumam ir jāpiedod plašāks, dziļāks, spēcīgāks saturs, nekā ikdienā par to pierasts domāt. Mūsu saknes balstās valodā un kultūrā, bet modernajam latviskumam arvien nozīmīgāka kļūst arī nākotnes dimensija. Tur iekļaujas gan mūsu vērtībās balstītā identitāte, gan uz mūsu nākotni vērstās domas, projekti, ideāli.
Dārgie tautieši!
Piederībai ir arī plašāka dimensija. Mēs esam neatņemama Rietumu pasaules un Eiropas daļa un nevis kāds tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Šo metaforu es katēgoriski noraidu. Latvijas armija, kuŗai pirms divām dienām apritēja 100 gadu, kopā ar mūsu partneriem dalās kopīgajā atbildībā par mieru un drošību Eiropā un aiz tās robežām. Mūsu atbildīgā līdzdalība NATO kopīgajā drošības sistēmā ir nesusi augļus, būtiski palielinot drošības līmeni Latvijā un visā reģionā.
Latvijai nākamajā desmitgadē ir jākļūst par modernu, ilgtspējīgu Ziemeļeiropas valsti. Par valsti, kuŗa pasaules salīdzinājumā atsevišķās jomās pat piederētu pie pasaules līderēm, kuŗa varētu būt paraugs citām valstīm. Tādas iespējas ir. Mums tikai jāprot tās īstenot.
Mana vīzija par Latviju kā modernu, ilgtspējīgu valsti un tā ir reāla vīzija! vispirms nozīmē, ka ir izlēmīgi jānovērš, jāmazina jau visiem zināmie pastāvošie trūkumi. Ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem, kas ir sakrājušies trīsdesmit gados, kas velkas mums līdzi, un kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokratijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija, nodokļu nemaksātāji, kur blēži saņem daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un tamlīdzīgi. Šādas visiem sen jau apnikušas nejēdzības ir apnikušas un godprātīgos pilsoņos rada rūgtumu pret valsti. (..) Šeit mums vajag tik vien kā polītisko gribu. Es aicinu visus kopā šo polītisko gribu radīt un īstenot to dzīvē, lai pēc pāris gadiem šie jautājumi vairs nebūtu mūsu sabiedrības dienaskārtības augšgalā. (..)
Mīļie Latvijas cilvēki!
Mēs esam lieli tik, cik mūsu griba. Solidāritāte, piederības apziņa Latvijai un Eiropai, iespēja dzīvot modernā valstī ir ilgtspējīgas valstsgribas pamats. Ideāla valsts nepastāv, jo tad apstātos progress. Bet dzīve bez ideāla būtu individuāli nožēlojama un polītiski bezjēdzīga.
Strādāsim kopā Latvijas valstij!
Paldies jums!
***
No Valsts prezidenta Egila Levita runas pie Brīvības pieminekļa
Mīļie Latvijas cilvēki!
Divi vārdi, divi lietvārdi Tēvzemei un Brīvībai. Tās ir divas vērtības, pēc kā latviešu tauta vienmēr ir tiekusies. Tās ir divas vērtības, kas bija reiz izcīnītas, pēc tam zaudētas, un tad atkal atgūtas.
Tēvzeme tā ir mūsu zeme. Tā ir zeme, ar ko mēs esam saistīti paaudžu paaudzēm. Vienalga, kur mēs fiziski atrodamies. Tā ir zeme, kas mums pieder. Tā ir mūsu arī tad, ja šeit kādreiz saimniekojusi sveša vara. Tā ir zeme, kas nosaka mūsu likteni. Tā ir zeme, kuŗas likteni nosakām mēs.
Brīvība tas ir cilvēka dabiskais stāvoklis. Tas ir stāvoklis, kuŗā mēs varam izvēlēties starp alternātīvām. Tas ir stāvoklis, kuŗā mēs varam paši noteikt savu brīvtelpu, tās robežas, kuŗu ietvaros mēs varam rīkoties, kā mēs vēlamies. Tas ir stāvoklis, kuŗā mēs varam īstenot savu gribu, savas vēlmes. Katra cilvēka brīvības robežas nosaka vienīgi citu cilvēku brīvība. Brīvība ir pašapzinīgu un atbildīgu cilvēku sadzīves forma sabiedrībā.
Šos divus lietvārdus saista saiklis un Tēvzemei UN Brīvībai. Tas nozīmē, ka Tēvzeme un Brīvība sader kopā. Tām ir jābūt kopā. Šis mazais saiklis UN uzliek pienākumu. Tas uzliek pienākumu nodrošināt, ka Tēvzeme ir brīva. Tēvzeme ir brīva tad, kad mēs katrs kā atsevišķs cilvēks esam brīvi, un visi kopā kā demokratiska sabiedrība savā tēvzemē varam brīvi lemt par to, kā mēs dzīvosim.
No visiem trim šeit piemineklī iekaltajiem vārdiem šis mazais saiklis UN ir visgrūtāk īstenojams, jo tas uzliek pienākumu sasaistīt, sasiet kopā Tēvzemi ar Brīvību.
Abi lietvārdi Tēvzemei un Brīvībai ir datīva locījumā. Datīvs atbild uz jautājumu kam? Šis datīvs pārvērš šos vārdus no vienkārši konstatējošiem par uzrunājošiem, aicinošiem. Zināmos apstākļos pat par pavēlošiem. Tas prasa aktīvu rīcību, tas pieprasa kaut ko veltīt. Tātad kaut ko darīt Tēvzemes un Brīvības labā. Šie vārdi vēršas pie mums, uzrunā mūs. Uzrunā mani, jūs, visu Latvijas tautu. Latvijas tauta tiek aicināta veltīt savas pūles Tēvzemei un Brīvībai. (..)
Brīvības piemineklis ir bijis Latvijas idejas spēka avots okupācijas laikā, tas bija atgādinājums par cerību un iespēju Latvijai atkal tapt brīvai. Pirms trīsdesmit gadiem ap Brīvības pieminekli apvijās cilvēku ķēde, kad igauņi, latvieši, lietuvieši, sadevušies rokās Baltijas ceļā, visai pasaulei pavēstīja savu negrozāmo gribu atjaunot savu valstu neatkarību. Brīvības piemineklis nes mūsu tautas valstsgribas vēstījumu šodienai un nākotnei. (..)
Dievs, svētī Latviju!
***
No Valsts prezidenta Egila Levita uzrunas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā
Mūsu pulcēšanās vieta Latvijai un latviešiem ir īpaša. Šajā vietā spēkā un iedvesmā satiekas pagātne un nākotne. Šeit, nepilnus 50 metrus no manis, atrodas Dainu skapis, kas glabā latviešu ētiskos principus un kultūras pamatus, kas auguši un veidojušies gadu simtos un tūkstošos un kas parasti neapzināti joprojām ietekmē mūsu pasaules redzējumu jā, arī mūsdienās, 21. gadsimtā.
Manuskripti ādas vākos stāsta, cik cieši Latvija viduslaikos, reformācijas laikā un jaunākajos laikos bijusi iesieta Eiropas kultūrtelpā, tās vēstures ceļos un liktenī. Raksti latviešu valodā, kas lielākā skaitā te parādās, sākot ar 19. gadsimta vidu, un laika gaitā kļūst arvien vairāk, norāda, kā latvieši savu kultūrtelpu piepilda ar saturu, kā Latvijas kultūrtelpa sākumā pamazām, vēlāk strauji kļūst latviska, kā katra paaudze daudzkāršo latviešu drukātā vārda formā fiksētās domas, idejas, izjūtas. Nacionālā bibliotēka šodien ir Latvijas informācijas, zinātnes un kultūras centrs, kas ir satīklots ar visām Latvijas bibliotēkām un ar lielajām bibliotēkām Eiropā un visā pasaulē. Šajā gaišajā, modernajā Gunāra Birkerta XXI gadsimta namā tautas pagātne dabiski elpo kopā ar modernākajām technoloģijām, saziņas un izglītības iespējām, pieeju visas pasaules jaunākajām domām un atziņām.
Es šodien vēlētos dāvināt savu grāmatu Tautas grāmatu plauktam un lūdzu Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku to pieņemt. Šī grāmata ir latviešu sabiedriskā darbinieka, polītiķa un diplomāta Jāņa Seska 1938. gadā izdotā grāmata Latvijas valsts izcelšanās. Autora biografija ir tipiska daudziem viņa paaudzes redzamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem 1905. gada revolūcijas līdzdalībnieks, piedalījies Latvijas valsts dibināšanas procesā, vēlāk kalpojis Latvijas valstij dažādās pozicijās, starp citu, bijis Latvijas sūtnis Padomju Savienībā. Pēc padomju okupācijas 1941. gadā aizvests uz Krieviju, kur 1943.gadā apcietinājumā nošauts. Šī grāmata pieder pie autentiskajiem un vēsturiski nozīmīgākajiem Latvijas valsts dibinātāju atmiņu izdevumiem. Es ceru, ka šī grāmata gan tās satura, gan tās autora dēļ lasītājiem varētu būt interesanta.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
