Londonas latviešu bibliotēkas 60 gadu
   01.06.2012

Ar Māra Čaklā dzejas vārdiem Solvita Jaunkampe atklāja Londonas latviešu bibliotēkas 60 gadu jubileju.

Kluba telpās Daugavas Vanagu namā Londonā bija sanākuši turpat 50 bibliotēkas draugi, labvēļi un viesi. Solvita mierīgi turpināja savu sakāmo: „Lai cik tas dažam liktos pašsaprotami, dažam – neticami, bet bibliotēka šeit vēl pastāv. Organizēta, veidota, vākta, tad nosviesta malā, tad atkal atjaunota, bet bibliotēka ir bijusi, ir un būs, jo tā vēl ir vajadzīga mums un mēs, protams, viņai.”

Dažādi gājis pa šiem 60 gadiem, kopš Latviešu nacionālā padome Lielbritanijā (LNPL) lūdza Daugavas Vanagu fondam (DVF) uzņemties bibliotēkas nodibināšanu Londonas namā. Bibliotēkas vadītāja stāstīja par izveidoto foto izstādi, kuŗa gan sākas tikai ar 1982. gadu, jo fotografijas no pirmajiem 30 gadiem nav bijis iespējams atrast. DV Mēnešrakstos un grāmatā „Laiks. Telpa. Ļaudis” atrasti tikai divi Ērika Ķēpuļa attēli,  viņš bibliotēku vadījis  17 gadus. Pēc Ķēpuļa aiziešanas mūžībā bibliotēkas vadīšanas pienākumus uzņēmušies Žanis Hermansons un Uldis Priedītis. Bibliotēkas vadību 1982. gadā pārņēmusi Marita Grunts.

Pastāvēšanas ceļš bibliotēkai nav bijis viegls. Pag. gs. 50. gados bibliotēka atradusies pagrabstāvā skapī, vēlāk pārcelta uz ēdamzāli, tad atkal nogādāta pagrabā, bet 1982. gadā iecelta gaismā pirmajā stāvā, kur pavadīti 17 laimīgi gadi. Bibliotēkai vislielākais pārdzīvojums bijis lielā nama remonta laikā, kad to gandrīz izpostīja, kā izteicās Solvita, „nosvieda malā”. Jā, atpakaļ pagrabstāvā, pavirši samestās kaudzēs. Bet bibliotēka neatlaidīgi atkal cēlās un atjaunojās, - bez  palīgu, draugu un labvēļu palīdzības tā nebūtu varējusi turpināt savu eksistenci.

Apsveikumi un grāmatu dāvanas bibliotēkai bira no visām pusēm. LR vēstniecību Lielbritānijā pārstāvēja Mārtiņš Pundors. Diplomāts stāstīja, ka Latvijā tiek celta Gaismas pils, ar kuŗu varam lepoties. Tāpat varam lepoties ar mūsu bibliotēku, ko Pundors ieteica saukt par „gaismas stūrīti Londonā”. Latviešu nacionālās padomes Lielbritanijā prezidija priekšsēde Lilija Zobens uzsvēra psicholoģisko iespaidu, kādu uz cilvēku var atstāt  pagrabā samestās grāmatu kaudzes. Viņa arī jautāja, vai nebūtu laiks mainīt bibliotēkas nosaukumu, un Marita Grunts atbildēja, ka tas jau tiekot darīts. Izglītības fonda vadītājs Andrejs Ozoliņš atzina, ka nevar iedomāties dzīvi bez grāmatām. Skolnieks Mareks Vilde nesa sveicienus no Londonas latviešu skolas saimes, skandējot Raiņa dzejoli Kas visu izteic bez mēles? Man saka: tā grāmata, Ar viņu vislabākās spēles Un mīļākā saruna..... Sveicienus no DVF Londonas vanadžu kopas nesa tās vadītāja Ina Macvean, vēlot „enerģiju bibliotēkas dvēselei un spirgtu garu lasītājiem!”

Inese Auziņa-Smita atcerējās, kā iepazinusies ar Maritu, un  no grāmatas „Svēts mantojums Rīgai. J. Misiņš un viņa bibliotēka” apsveikumam nolasīja drusku pārgrozītu Kaudzītes Matīsa dzejoli Lai visi, kas še darbosies, Kas iekšā nāks un ārā ies, Pēc zinātnēm ar slāpēm nāk Un spirdzināti aiziet sāk; Lai atkal nāk, kad slāpes jūt, - Ikviens var brīvs kā mājā būt. Tik paldies [mīļai gādniecei] Lai saka [draudzenei Maritai]. No DVF Londonas nodaļas apsveica tās priekšnieks Jānis Gravenieks. Dzejniece Velta Sniķere novēlēja bibliotēkārei veiksmi. Zigrīda Daškevica stāstīja par grāmatnīcu, kas senāk atradusies DVF namā un kur varēja nopirkt toreiz izdotās jaunākās grāmatas. Dzejnieks un mākslinieks Andrejs Rītiņš sūdzējās, ka suns apēdis viņa lasāmās acenes, un tāpēc lūdza Gati Kluci nolasīt Andreja dzejoli. Pagrabā, kā dziļā alā, Bibliotēka vienā galā. Otrā galā krogs, Virs galvas dzīvo spoks. Abus savieno īss koridors. Šeit laikam slēpjas metafors! Dzejniece Anda Paegle skandēja savu bibliotēkai veltītu dzejoli. Grāmata – tautas dvēseles sargs caur verdzības, posta un kaŗu gadiem gaismas, atmodas un brīvības saucēja...

Rakstveida apsveikumi, ko nolasīja Solvita, bija saņemti no DVF priekšsēža Ulža Reveliņa, Sarmītes Janovskas, Daces un Juŗa Čimals, Intas un Mika Ivens, Janas Hale. Starp apsveicējiem uzplaiksnīja Zigmunda Skujiņa personiski atsūtītais viņa Kopoto rakstu 10. sējums. Solvita nolasīja Zigmunda Skujiņa apsveikumu: Ja cilvēces iedalījums tautībās ir no Radītāja, tad pastāvēt savā latvietībā un aizstāvēt to visiem spēkiem es uzskatu par pašu augstāko pienākumu. Velta Sniķere uzsvēra, ka jau okupācijas laikos Skujiņš ir publicējis rakstus par latviešu valodas lielo vērtību, tās sargāšanas un kopšanas vajadzību. Turklāt  Skujiņa slavenais stils pašu lasīšanu vērš baudā. Z. S. Raksti 10 tagad bibliotēkā ir pieejami.

Kad kluba telpas satumsa, tika ienests ar svecītēm apgaismots kliņģeris un visi kopīgi nodziedāja Augstu laimi, prieku.... Jubilejas svinēšana turpinājās lielā sirsnībā un omulībā.

Bija labi,
Ka bija tikties.
Tikties mums atkal
Un neapnikties,
Atkal tikties.

Tā raksta Velta Sniķere, un mēs viņai pievienojamies, sakot mīļu paldies visiem, kas bija ar mums kopā gan klātienē, gan domās.

Andreja Rītiņa