Londonas Latviešu bibliotēka vēl pastāv!
   12.04.2012

Foto: Bibliotēkas vadītāja ar Londonas latviešu skolas dāvāto datoru 2011.g.

Uz jautājumu, kas ir Misiņa bibliotēka, E. Virza atbildējis: „Tā ir grāmatās pārvērsta un plauktos noguldīta tauta”

Pirms 60 gadiem Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā (LNPL) lūdza Daugavas Vanagu Fondam (DVF) uzņemties bibliotēkas nodibināšanu Londonas namā, - tā bija pirmā vispārējā latviešu bibliotēka Anglijā. Toreiz grāmatas novietoja skapī pagrabstāvā, kur tagad atrodas klubs. Vēlāk skapis ar grāmatām pārvietots uz ēdamzāli, no kurienes lasītāji tās varēja aizņemties. Taču naudas trūkuma pēc Londonas nodaļa sākumā nebija spējīga uzņemties pilnīgu atbildību par bibliotēku, Fondam nebija intereses par to, un starp Fondu un Londonas nodaļu radās nesaskaņas. Lai gan bibliotēka skaitījās Fonda īpašums, tas piekritis, ka ar laiku bibliotēkas apsaimniekošanu uzņemsies Londonas nodaļas kultūras nozare. Taču tas neatrisināja jautājumu, no kurienes nāks nauda jaunu grāmatu iegādei, jo ar lasītāju maksu tam nepietika. Nesaskaņas turpinājās.

Laika tecējumā vairāki Londonas nodaļas kultūras nozares locekļi uzņēmās pienākumus bibliotēkā. Tostarp arī slavenais režisors Jānis Zariņš. No 1960. gada 17 gadus bibliotēku vadīja Ēriks Ķēpulis, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā bibliotēka ieslīdēja aizmirstībā, nodaļas valdes sēdēs par to vairs nerunāja un Apkārtrakstos nepieminēja. Nodaļas valdes locekļiem mainoties, daudzi jaunievēlētie maz ko zināja par bibliotēkas pastāvēšanu un  par to, kam tā pieder. Pag. gs. 80. gadu sākumā, kad sāku interesēties par bibliotēku, visi neziņā raustīja plecus. Apvaicājos toreizējam DVF priekšniekam Leopoldam Rumbam, kam bija zināms bibliotēkas liktenis, bet viņš par manu piedāvājumu šaubījās. Jautāja, vai pietikšot izturības to vadīt ilgāku laiku. Savu izturību, liekas, esmu pierādījusi. Londonas nodaļas vanadžu kopas vadītāja Velta Kinga tūlīt aicināja mani ķerties pie darba. Sākās liela rosība ar bibliotēkas iekārtošanu. Edgars būvēja plauktus ierādītā pirmā stāva telpā, Žanis no pagrabstāva sanesa grāmatas, un 1982. gada 8. maijā bibliotēka atkal atvēra durvis lasītājiem

Grāmatas ir gaisma. Kas tiecas pēc gaismas, tam jāpieķeŗas grāmatām ar visu sirdi un dvēseli. (V. Plūdonis)

Pirmo reizi ieejot bibliotēkā, iespaids bija atbaidīgs, plauktos redzēju  saliktas ar ietinamo papīru apvilktas grāmatas. Visi plaukti izskatījās vienādi, kā cietumnieki. Nevarēja atšķirt, kuŗa ir Anšlava Eglīša, Gunāra Janovska vai Indras Gubiņas grāmata. Šausmīgi! Pirmais darbs bija likvidēt brūnos apliekamos papīrus. Likās, grāmatas atdzīvojas, tās vilināja, aicināja lasītājus: Nāc mani palasīt! Tagad grāmatas ir apliktas ar caurredzamu plastmasas apvākojumu. Līdz ar to bibliotēka ir atdzīvojusies!

Nebija skaidrs,  kam bibliotēka pieder, katrs teica ko citu. Rakstos to sauc par nodaļas, citur par Fonda bibliotēku. Nospriedu, ka  jādod bibliotēkai  nosaukums, lai visi zinātu, kam tā pieder, un lai nosaukumu varētu lietot uz ex libris zīmēm. Bibliotēku toreiz nosaucām par DVF Londonas bibliotēku  (par DVF tāpēc, ka tā pieder Fondam, par Londonas tāpēc, ka tā atrodas Londonā), bet tagad, kad bibliotēka nonākusi LNPL paspārnē, ir izskanējusi doma mainīt bibliotēkas nosaukumu uz Londonas Latviešu bibliotēka. Galvenokārt uzsveŗot, ka tā ir domāta latviešu valodas pratējiem, ne citiem. Grāmatas bibliotēkā ir arī citās valodās  – angļu valodā ir vairākas vēstures grāmatas, lai vietējiem angļiem varētu pastāstīt par Latviju, vācu valodā ir viens romāns, franču valodā -  viena grāmata par bijušo prezidenti VVF, zviedru valodā -  par to, ka Zviedrija izdeva leģionārus, pārējās ir latviešu valodā.

Bibliotēkas lasītāji, labvēļi un draugi 80. gadu sākumā bija tādā sajūsmā par savu latviešu bibliotēku, ka ziedoja tai visu iespējamo. Ziedoja naudu, ziedoja mūzikas instrumentus, grāmatu iesiešanas rīkus, kas tagad atdāvāti BJC „Altona” tekstilmākslas studijai „Vijumiņš” Rīgā. Ziedoja arī latviešu skaņuplates, saprotams, arī grāmatas, tās nesa kaudzēm. Dažu gadu ziedotās grāmatas pārsniedza 1000 nosaukumu. Taču bibliotēkā bija  tikai  trimdā izdotas grāmatas. Ko darīt ar tām, kas bija izdotas Latvijā? Vai tās pieņemt vai nepieņemt? Bet grāmatas jau savā starpā neplēšas. Nolēmu riskēt. Pirmais, ko pieņēmu, bija Viļa Lāča kopoto rakstu komplekts. Noliku plauktā, neteicu ne vārda un gaidīju. Reakcija bija ātra un asa. Mana kollēģe teica:  „Vai nu Vilis Lācis atstāj bibliotēku, vai es?” Mīļā miera labad Vilim Lācim bibliotēka bija jāatstāj. Uzskati par V. Lāci  vietējā sabiedrībā  vēl šodien izraisa skarbus strīdus. Nu jau gadiem ilgi bibliotēka pieņem visas ziedotās grāmatas, lai kur tās izdotas. Galvenais - tām jābūt latviešu valodā par latviešiem vai Latviju. Jaunas grāmatas jau sen tiek pirktas un vestas no Latvijas.

Lasīšana ir drošs laimes avots, ko neviens otram nespēj nolaupīt. (Stendāls)
Agrāk vienīgie bibliotēkas lasītāji bija trimdas latvieši. Arī kad dibināja Londonas Latviešu skolu, to apmeklēja trimdas latviešu bērni, bet tagad skolas pārzine ir no Latvijas, skolēni nāk no iebraucēju vai jaukto laulību ģimenēm. Kad krita dzels priekškars, viss mainījās. Arī bibliotēka neiztika bez pārmaiņām, tā kļuva par vietu, kur varēja izkratīt sirdi - vecāki atvainojās par to, ka bērniem nav mācījuši latviešu valodu, bērni izteica vecākiem pārmetumus, ka māte vai tēvs viņiem nav iemācījis latviešu valodu, lai tagad spētu sarunāties ar radiem Latvijā. Iebrauca viesi no Latvijas, kuŗi, mums likās, cieta no vārdu plūdiem. Arī trimdas latvieši bija sajūsmā, dzirdot uz ielas Londonā latviešu valodu, gājām klāt, runājām, aicinājām uz DVF namu Londonā. Vai viņi visi nāca, neatceros, bet reiz kāds profesors no Latvijas Universitātes, bibliotēkā redzot grāmatu par Baltijas Universitāti, izbrīnā savam kollēgam teica: Pie mums pēc kaŗa cilvēki meklēja, ko ēst, turpretī Vācijā latvieši neraizējās par maizi, bet nodibināja universitāti. Kādi vienreizīgi cilvēki!

Bibliotēka – vērtīgākā no visām lietām, kas cilvēkam var piederēt. (M. Dītricha)

1985. gadā Londonas latviešu skola savu grāmatu kollekciju apvienoja ar Londonas latviešu bibliotēku.

1987. gadā bibliotēkai pievienojās skolas archīvs. Bibliotēkas telpās glabājās  arī Londonas Latviešu koŗa nošu kollekcija, DVF Londonas nodaļas filmu kollekcija un īsu laiku arī Baltiešu padomes datu baze. Bibliotēka ir atbildīga arī par DVF Londonas nodaļas archīvu.

1985.-1990. gadā Bibliotēka aktīvi piedalījās Anglijas Latviešu bibliotēku kopkataloga sastādīšanā.

1984.-1997. gadā bibliotēka rīkoja literārās pēcpusdienas, kuŗās sniedza referātus par latviešu literātūru, un tas  bibliotēkai  bija labs ienākumu avots jaunu grāmatu iegādei.

2000.-2001. gadā DVF namā Londonā notika lielais remonts. Bibliotēku izmeta no telpām, kur tā bija mājojusi 17 gadus, un visas grāmatas vārda tiešā nozīmē tika samestas kaudzēs pagrabstāvā, kur tagad atrodas klubs. Remonta laikā Londonas Latviešu skola darbojās LR vēstniecībā, kur mācību grāmatas tai piegādāja bibliotēkāre, lai skola varētu darboties, jo bez bibliotēkas skola nevar pastāvēt. Pēc remonta bibliotēkai DV Fonds pieprasīja īres maksu. Tā kā bibliotēka arvien ir strādājusi bez budžeta, pastāvējusi tikai no lasītāju un labvēļu ziedojumiem, tad runa par kādu īres naudu bija lieka. Atlika tikai jautājums – turpināt cīņu vai to uzdot?

Bibliotēku no likvidācijas izglāba toreizējais LNPL prezidija priekšsēdis Andrejs Ozoliņš. Viņš bibliotēkai deva mājvietu LNPL birojā, DVF nama pagrabstāvā, kur tā atrodas vēl aizvien. Pateicību par tādu laipnību vārdos nav iespējams izteikt, bet bibliotēka un tās lasītāji vienmēr būs parādā pateicību LNPL.

2005. gadā notika nākamais remonts, kad LNPL īrētā telpā atklāja mitrumu, kas mācās virsū arī grāmatām. Bibliotēka atkal bija jāpārcilā, grāmatas jānes uz ēdamzāli. Remonts, saprotams, ieilga,  sagādājot lielas grūtības skolai, kur mācību gads iesākās septembrī. Visi kļuva nepacietīgi un nepārtraukti prasīja, kad atkal būs pieejama bibliotēka. Beidzot 2. oktobrī bibliotēka bija lietošanas kārtībā.

2006. gadā Londonas Latviešu skola no toreizējās Latvijas prezidentes Vairas Vīķes Freibergas dāvanā saņēma  kasti ar grāmatām, kas skolēnos izraisīja lielu sajūsmu.

2007.- 2008. gadā Londonas Latviešu bibliotēka piedalījās bērnu žūrijā. Tas nozīmē, ka bibliotēka katru gadu saņēma zināmu skaitu grāmatu, kas žūrijas dalībniekiem bija jāizlasa. Londonas latviešu skolā bērnu žūrijai nebija piekrišanas un  skola tajā vairs nepiedalījās.

2011. gadā bibliotēka pēc ilgāka pārtraukuma atsāka literārus vakarus. Pirmā tādā vakarā autora klātienē pārrunājām Viļa Lācīša grāmatu Stroika, ar skatu uz Londonu, nākamā runāja par Anšlava Eglīša daiļradi, un 2012.gada 30. martā -- par rakstnieka Alberta Bella romāniem stāsta Aija Rozenberga.

2012. gada 12. maijā plkst. 15.00 kluba telpās DVF namā - 72 Queensborough Terrace, London W2 3SH; tuvākās pazemes stacijas - Queensway vai Bayswater - bibliotēkas darbinieki aicina savus lasītājus, labvēļus un draugus uz tikšanos, kad svinēsim LONDONAS LATVIEŠU BIBLIOTĒKAS pastāvēšanas jubileju. Nāciet, priecāsimies par to, ka mums Londonā vēl ir latviešu bibliotēka.

Atmiņās par bibliotēku pakavējās
Marita V.Grunts