30. novembrī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē (LELBP) Virsvalde saņēma balsošanas rezultātus no Bīskapa vēlēšanu komisijas. Ar pārliecinošu balsu vairākumu (104 balsis no 161 jeb 65 %) par jauno LELBP bīskapu ievēlēts prāvests emeritus Kārlis Žols, kurš amatā nomainīs līdzšinējo arhibīskapi Laumu Zuševicu. Latvijā dzimušais K. Žols kalpojis LELBP draudzēs ASV, Zviedrijā un Latvijā, šobrīd viņš ir Ilzu baznīcas Sofijas draudzes mācītājs, kas atrodas Rites pagastā pie Lietuvas robežas. Jaunā bīskapa konsekrācijas datums vēl nav precizēts, taču jau tagad skaidrs, ka LELBP tikusi pie jauna virsgana. Savā pirmajā publiskajā paziņojumā bīskaps electus K. Žols raksta: “Apzinos lielo uzdevumu, kas stāv manā priekšā, – ar Dieva palīgu turpināt mūsu baznīcas bīskapu - Kārļa Irbes, Teodora Grīnberga, Kārļa Kundziņa, Arnolda Lūša, Elmāra Ernsta Rozīša un Laumas Zuševicas – ceļu tā, kā to prasa Dieva vadība tieši šajā laikā - 21. gadsimtā ar tā izaicināju­miem gan visai pasaulei, gan mūsu tautai it visur, kur tā dzīvo, darbojas un pulcējas, it īpaši – mūsu Tēvzemē Latvijā.” Tikmēr nākamgad pārmaiņas gaidāmas arī Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB). Līdzšinējais arhibīskaps Jānis Vanags, kurš amatā atrodas kopš 1993. gada, gatavojas nodot amata zizli savam pēctecim. Jaunā arhibīskapa vēlēšanas plānotas LELB 30. Sinodes laikā 2025. gada 7. jūnijā. Kandidāti ir divi - Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Rinalds Grants un Ikšķiles iecirkņa prāvests Dzintars Laugalis. Par favorītu tiek uzskatīts Rinalds Grants, kuru dažkārt dēvē par pašreizējā arhibīskapa Jāņa Vanaga labo roku. Paredzams, ka jaunā LELB arhibīskapa konsekrācijas diev­kalpojums notiks nākamā gada 29. augustā Rīgas Domā.

Nesen notikušās un vēl tikai priekšā stāvošās luterāņu bīskapu vēlēšanas atkārtoti apliecina faktu, ka latviešiem pašlaik ir divas evaņģēliski luteriskās baznīcas- LELBP un LELB. Patiesībā pat trīs, jo Latvijā darbojas neliela Konfesionālā Luteriskā baznīca, kas apvieno astoņas Augsburgas Ticības Apliecības luterāņu drau­dzes. Dažkārt LELBP un LELB tiek salīdzinātas ar viena koka diviem zariem. Liela daļa bijušo trimdas latviešu, kas atgriezušies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi, par savām garīgajām mājām uzskata LELBP. Rīgā tai ir divas draudzes - Evaņģēliskā draudze un Reformātu - Brāļu evaņģēliski luteriskā draudze. Vienlaikus es pats pazīstu dažus trimdas latviešus, kuri pēc atgriešanās Latvijā sākuši apmeklēt kādu no LELB, tātad “Vanaga baz­nīcas”, draudzēm. Parasti tas netiek darīts teoloģisku domstarpību dēļ (piemēram, sieviešu ordinācijas jautājums), kas pastāv starp abām baznīcām. Vienkārši tā ir ērtāk, dievnams tepat blakus utt. Daži vēlas identificēties ar, kā viņi paši saka, “dzimtenes baznīcu”. Nevar noliegt, ka Latvijas sabiedrības daļa, kas regulāri apmeklē dievkalpojumus un par saviem līdzekļiem uztur dievnamus, kopumā ir visai konservatīva. Tas nebūtu nekāds brīnums, tā tas bijis vienmēr, visos laikos un visās zemēs. Latvijas īpatnība ir tāda, ka mūsu zemē nav vienas dominējošas konfesijas. Paradoksāli, bet LELB jeb “Vanaga baznīca” ir pati liberālākā no nosacīti “lielajām” Latvijas baznīcām. Jo visas parējās – katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, baptistu, adventistu, Vasarsvētku jeb harizmātiskās draudzes – ir vēl konservatīvākas. Ja migrācija starp konfesijām arī notiek, tad tieši konservatīvisma virzienā. Dažkārt cilvēki atstāj luterāņu baznīcu, lai pievienotos katoļiem, pareizticīgajiem, baptistiem vai kādai no harizmātiskajām draudzēm. Pamatojumus vienmēr var atrast - senāka tradīcija, skaista liturģija, sveces, ikonas un vīraks, “runāšana mēlēs”, fizisku slimību dziedināšana ar Svētā gara spēku utt. Vēl dažiem konservatīva baz­nīca kalpo kā patvēruma vieta globalizētajā, liberālajā, “progresīvajā” pasaulē.

Šo tendenci apstiprina statistika. 1990. gadā Latvijā darbojās 693 reliģiskās draudzes. No tām 252 bija  luterāņu, 187 - katoļu, 89 - pareizticīgo, 65 - vecticībnieku, 61 - baptistu, adventistu - 28, Vasarsvētku jeb harizmātiskās - 7, bet 4 - jūdaistu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākās aktīvs slēgto draudžu atjaunošanas un jaunu draudžu dibināšanas process. Kāda situācija ir šobrīd? Tieslietu ministrijas un Latvijas Statistikas pārvaldes mājas lapās pieejamā informācija liecina, ka 2021. gadā Latvijā darbojās ap 1200 reliģiskās draudzes. Visvairāk draudžu ir Latvijas evaņģēliski lu­te­riskajai baznīcai - 288. Tālāk se­ko Romas katoļi - 268, pareizticīgie - 133, Vasarsvētku draudzes - kopā ap 130, baptisti - 91, vecticībnieki - 72, adventisti - 50, Jehovas liecinieki - 31. Pārējās ir mazāku konfesiju (dievturu, jūdaistu, musulmaņu, budistu) vai neatkarīgās protestantu (metodistu, jaunapustuļu, mormoņu, Konfesionālās luterāņu baznīcas utt.) draudzes. Tātad kopš 1990. gada draudžu skaits Latvijā palielinājies gandrīz divas reizes un turpina pieaugt. Tomēr vislielākais pieaugums vērojams ne jau luterāņu, bet gan katoļu un jo sevišķi Vasarsvētku draudzēm. Nevienā no jaunajiem Rīgas dzīvojamo māju rajoniem, kas izauguši pēc Otrā pasaules kara, joprojām nav uzcelta jauna luterāņu baznīca. Vasarsvētku, katoļu, pareizticīgo, baptistu, adventistu, Jehovas liecinieku - tās gan, bet ne luterāņu.

Mūsu tautas raksturu un men­talitāti veidojušas dainas un kris­tietība. Pat ja mēs svētdienās vairs neejam uz baznīcu tik cītīgi kā pirms gadiem simts, reliģijas atstāto iespaidu nesam sev līdzi. Kārlis Skalbe “Mazajās piezīmēs” raksta: “Kad jūs lasāt Blaumaņa labākos darbus, jūs jautājat, no kurienes ceļas šie cildenie tēli: Roplainis, Indrānu tēvs, Andriksons? Tie liecina, ka mūsu tautas kultūras pamatos ir vecs un dziļš protestantisma slānis, līdzīgs tam gaišam šūnakmenim, kuru atrok, lai darinātu no viņa jaunās Latvijas pieminekļus.” Tomēr latviešiem kristīgā baznīca nekalpo kā nācijas vienotāja, kā tas ir Lietuvā vai Polijā, kur katoļu baznīca ir teju vai sinonīms nacionālajai identitātei. Atšķirība no agrākās trimdas, tagadējās diasporas, kur joprojām dominē viena konfesija - luterisms, šodienas Latvija ir daudzu konfesiju zeme. Tad kas šodien vieno latviešus? Latviskās identitātes pamata akmens šodien ir latviešu valoda. Bez tās mēs izšķīdīsim plašajā pasaulē – vispirms diasporā, tad ar laiku arī Latvijā.