10.10.2013
Bija 1988. gada 8. oktobris, kad grupa Latvijā ļoti drosmīgu cilvēku nodibināja jaunu jumta organizāciju tautas tobrīd vēl visnotaļ nenoteiktiem centieniem atgūt Latvijas Republikas neatkarību. Protams, tā bija Latvijas Tautas fronte, un vārdu nenoteikti lietoju tāpēc, ka pirmsākumos LTF runāja par suverēnitāti Padomju Savienības ietvaros un nebūt ne par pilntiesīgu valsts neatkarību. Piedevām, un par to šajās dienās daudz runāts, LTF pirmajā programmā bija runa par ļeņinisko principu uzturēšanu un atjaunošanu. Toreizējie LTF vadītāji norāda - tas bijis tāpēc, ka viņi baidījušies: maksimāla programma varas iestādēm liktu pret jauno organizāciju vērsties ar visu bardzību, kāda tolaik PSRS joprojām bija pavisam iespējama. Dažs labs LTF aktīvists dzīvokļa kaktā turēja pielocītu koferi, ja nu būtu jāmēro ceļš uz Sibirijas gulagu.
1988. gada oktobrī es dzīvoju Kanzasas pavalsts galvaspilsētā Topekā un strādāju televīzijā par štata parlamenta korespondentu. Tajā laikā, ja nemaldos, Amerikas latviešu apvienības lūgts, es producēju dokumentālu filmu par notikumiem Latvijā, jo tobrīd jau vēsturē bija aizgājušas 1987. gadā pirmo reizi kopš Latvijas okupācijas pie Brīvības pieminekļa Rīgā notikušās manifestācijas gan 14. jūnijā, lai pieminētu deportāciju gadskārtu, gan 18. novembrī. Piedevām LTF dibināšanas kongresa brīdī visā Latvijā un arī ārzemēs bija nodibinātas LTF atbalsta grupas un nodaļas. Padomju Savienībā bija izsludināta toreizējā PSRS līdeŗa Michaila Gorbačova atklātības polītika, bez kuŗas nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis... .
Kārlis Streips
Foto: designblog.lv
Vairāk lasiet laikraksta Brīvā Latvija Nr. 38
http://www.brivalatvija.lv/abone-interneta
Atpakaļ
.jpg)
