Laiki mainās !
   05.11.2012

Seit jāliek tekstu Latvija šoruden jau ir piedzīvojusi pirmo sniegu. Snigšana sākās agri no rīta un turpinājās arī dienas laikā. Rezultāts bija paredzams. Ielas apledoja, sasniga un kļuva slidenas. Gaisa temperatūra bija virs nulles, sniegs daudzviet kusa, ielās veidojās briesmīgas peļķes. Es dzīvoju Marijas ielas un Avotu ielas stūrī. Marijas iela pēc vismazākā lietutiņa pārvēršas sava veida ezerā vai dīķī. Ja ūdenim cauri nesas trolejbuss, tad visa šļura no ielas tiek pāršļākta uz trotuāru, un Dievs, stāvi klāt cilvēkam, kas tur tajā brīdī gadās. Tas notiek daļēji tāpēc, ka sētnieki mūsu valstī uz sniega kaisa smiltis, lai neslīd, bet smiltis, protams, nekūst un nonāk kanalizācijas šachtās, kuŗas līdz ar to tiek sablīvētas un nespējīgas uzņemt vairāk ūdens. Slikti.

Nākamajās dienās pēc sniega vismaz pieci cilvēki guva traumas uz slidenām ietvēm. Tie visi bija cilvēki virs 50 gadiem. Viņi guva plecu traumas, lauztas rokas un smadzeņu satricinājumu. Kāds 25 gadus vecs jaunietis nonāca slimnīcā, kad viņam no slīpa jumta bija uzgāzies apledojis sniega blāķis. Man sniega parādīšanās nozīmēja riteņbraukšanas sezonas beigas, lai gan šobrīd ielas atkal ir visnotaļ tīras. Tomēr pa slidenām virsmām neuzdrīkstos braukt.

Par to rakstu tāpēc, ka šī ir pirmā reize, kad atceros Latvijā sniegu redzējis jau oktobrī. Latvijā pastāvīgi dzīvoju jau kopš 1991. gada, atceros daudzas ziemas, kad galvaspilsētā sniega vispār nebija. Taču pēdējos gados stāvoklis ir mainījies - un kā vēl! Aizpērn pēc Ziemsvētkiem bija tāda sniega un ledus vētra, ka cilvēki daudzviet Latvijā nedēļām un pat mēnešiem ilgi mocījās bez elektrības, jo ledus gāza kokus, koki krita uz elektrolīnijām, un biezā sniega kārta daudzviet neļāva remontniekiem piekļūt tam, kas bija labojams. Arī pagājušajā, tāpat kā aizpagājušā ziemā, kādu nedēļu vai drusku ilgāk bija pavisam baisa temperatūra – vairāki  desmiti grādu zem nulles pēc Celsija skalas, tā ka visu nakti nācās turēt dušu tekam, lai nesasaltu ūdensvads.

Vai nešķiet, ka klimats pasaulē mainās? Atceros, pirms pāris gadiem Ziemsvētku sezonā biju Čikāgā, un tās nedēļas pirmdienā temperātūra bija zem nulles pat pēc Fārenheita skālas, savukārt piektdienā tā jau bija uzkāpusi tuvu 60 grādiem virs nulles. Trakums! Savukārt milzīgo orkānu skaits pēdējos gados ir ievērojami pieaudzis, tāpat kā tornādo Amerikas vidienē. Šajās dienās izveidojusies tā dēvētā „Frankenvētra,” un pat samērā tālu ziemeļos - Ņudžersijas pavalstī cilvēkus evakuē no piekrastes rajoniem.

Taču vistrakākais - klimatam mainoties, kūst milzīgie ledāji abos pola galos, bet tie ļoti lielā mērā palīdz kontrolēt kā klimatu, tā arī jūras līmeni visā pasaulē. Lasītāji noteikti ir redzējuši nelaimīgos leduslāčus, kuŗi sēž uz maza ledus gabaliņa, nesaprazdami, ko iesākt. Ja ledus sega Grenlandē un arī citur joprojām kusīs, tad okeāna līmenis pasaulē celsies ļoti manāmi un piekrastes pilsētās dzīvojošie būs spiesti arvien biežāk laipot pa peļķēm, bet, ja viņu dzīvesvieta iegadīsies tuvu jūras līmenim vai zem tā, draud milzu nepatikšanas. Jau tagad Klusajā okeānā vairākas salas ir pazudušas jūras viļņos, tāds pats liktenis draud arī apdzīvotām salām. Kūstošais ledus, iespējams, radīs kuģošanas ceļu cauri pašiem zemeslodes ziemeļiem, bet vai to var uzskatīt par kompensāciju visam sliktajam, kas patlaban notiek?

Manuprāt, nav pilnīgi nekādu šaubu, ka klimats mainās un tur lielākoties  vainojams ir industriālais laikmets, kas aizsākās vairāk nekā pirms simt gadiem un visu laiku ir turpinājies. Cilvēce vienmēr ir piesārņojusi apkārtējo vidi, taču viena ģimene visa sava mūža laikā nespēj izdarīt to, ko izdara viens uzņēmums, kuŗā netiek pievērsta pietiekama uzmanība vides aizsardzībai. Vispār vides aizsardzības kustība ir samērā jauns process. Industriālā laikmeta sākumā, kad cilvēki aizgūtnēm dedzināja ogles, neviens par to īpaši nedomāja. Netālu no manas dzimtās Čikāgas kādreiz bija un joprojām ir, lai gan krietni samazinātā variantā, tēraudlietuves, un, braucot cauri Gērijas pilsētai ceļā uz Gaŗezeru, automašīnas logi bija jātur ciet, jo dūmi un tā dēvētais smogs bija neciešami. Arī Kalifornijā, kur daudzas pilsētas izveidojušās tādā kā katlā, jo visapkārt ir kalni, smogs ir bijis pietiekami liela problēma. Mūsdienās šāda veida piesārņojums vismaz pasaules attīstītajās valstīs daļēji mazinās, bet to nevar teikt par tādām attīstības valstīm kā Ķīna un Indija, kur novecojuši ražošanas procesi turpinās joprojām.

Problēma būtībā ir politika. Tā dēvētais Kioto līgums nepanāca izmešu samazināšanu, kā to bija solījušas dalībvalstis. Iepriekš minētās attīstības valstis apgalvo, ka nevarot ievērot vides aizsardzības noteikumus, jo tas nozīmētu samazināt ienākumus. 2012. gada pavasarī Starptautiskais Enerģētikas institūts ziņoja, ka, par spīti minētajam līgumam, ogļskābās gāzes emisija pasaulē iepriekšējā gadā nevis samazinājusies, bet pat pieaugusi. Ķīnā tā pieaugusi par deviņiem procentiem, lielākoties tāpēc, ka kurināšanas un ražošanas vajadzībām plašāk tiek izmantotas ogles.

Savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs, it īpaši Republikāņu partijā, ir pietiekami daudz cilvēku, kuŗi noliedz, ka klimats vispār mainās. Brīžos, kad Amerikā ir auksts, viņi priecīgi paziņo, ka nekāda globāla sasilšana acīmredzot nenotiek. Bet, kad Amerikā uznāk nepanesams karstums (un tādi brīži pēdējos gados ir bijuši daudz biežāk nekā jebkad iepriekš), viņi vai nu klusē, vai paziņo, ka klimatam pasaulē ir ciklisks raksturs. Par to nevar šaubīties, galu galā pēdējais ledus laikmets beidzās tikai pirms kādiem desmitiem tūkstošu gadu. Taču tas nav traucējis tādus nudien, teiksim, muļķīgus cilvēkus kā ASV senātors Džims Inhofs no Oklahomas apgalvot, ka klimata maiņa vispār nenotiek, jo klimatu varot mainīt tikai Dievs. Mits Romnijs, kas vēlas kļūt par ASV prezidentu, ir izteicies, ka ASV Vides aizsardzības aģentūrai vispār nevajadzētu būt atbildīgai par ogļskābās gāzes jautājumu. Ja ne tai, kuŗam tad? Kad zinātnieki kādā institūtā mazliet „piekrāsoja” datus, lai situācija liktos bargāka, nekā tā ir patiesībā, republikāņi tūdaļ sacēla troksni. Taču bija viens vienīgs gadījums, kas nespēj aizēnot faktu, ka lielais vairākums nopietnu zinātnieku klimatu maiņu uzskata par nopietnu problēmu, turklāt par ļoti nopietnu problēmu.

Demokrātu partijā šādu skeptiķu ir ļoti maz. Lasītāji, iespējams, atcerēsies kādreizējā ASV viceprezidenta Ala Gora filmu „Neērtā patiesība”, kuŗā viņš ļoti uzskatāmi demonstrēja datus, kas pierāda, ka klimata maiņa notiek un notiek negatīvā virzienā ( A. Gors, starp citu, par filmu saņēma Oskaru). Un tieši tāpēc es šo komentāru vēlos pabeigt ar aicinājumu Amerikā dzīvojošajiem lasītājiem rūpīgi pārdomāt, par ko balsot gaidāmajās vēlēšanās.

Klimata maiņa ir fakts. Nepārprotams fakts. Tie, kas to noliedz, nāk no tās pašas cilvēku kopienas, kuŗi apgalvo, ka pasaule ir tikai dažus tūkstošus gadu veca, jo tā ir rakstīts Bībelē. Es neticu, ka Dievs savās debesīs vēlas, lai cilvēce pasauli piesārņotu vēl vairāk. Politiķiem tas ir jāsaprot, iedzīvotājiem – arīdzan. Jo citādi dabas stichijas mūsu pasauli piemeklēs arvien biežāk un nopietnāk, un, ja cilvēks pats par to neraizējas, kādam tomēr ir jāatceras, ka mums ir bērni un mazbērni, kuŗiem šajā pasaulē būs jādzīvo arī pēc tam, kad mūsu sen vairs nebūs. Ja viņiem būs jādzīvo pasaulē, kur visi ledāji ir izkusuši un jūras līmenis uz visas zemeslodes ir cēlies par vairākiem metriem, tad kaut kā jau viņi dzīvos, bet vai tā būs labāka dzīve? Nebūs.

Kārlis Streips
Foto: www.neogeo.lv