Vai jauniebraucēji ir cītīgi baznīcā gājēji latviešu mītnes zemē Vācijā?

Tas, manuprāt, nav jautājums par tiem latviešiem, kas ir jaun­iebraucēji, vai tiem, kas ir “veco” Vācijas latviešu pēcteči, – skaidri ir redzams, ka jaunās paaudzes uz visu mūsdienu dzīves iekārtu raugās citādi. Viņi, šie digitālās paaudzes cilvēki, visur dzīvo citādi, un ir liela veiksme, ja mums, garīdzniekiem, izdodas viņus uzrunāt. Tas notiek, ja ir dzīvā saikne, pavisam reāli satiekoties. Un ja šo “digitālo dzīvi” nemaz neņemam vērā, tad jaunie pazūd no mūsu redzesloka. Tātad ir jābūvē tilti starp paaudzēm, tostarp nevairoties arī lūgt jauniešiem palīdzību ievest mūs, vecos ļaudis, šajā viņu jaunajā pasaulē. Mums Vācijā, paldies Dievam, ir šādi spēcīgi mācītāji, kā Rolands Eimanis un Tālis Rēdmanis. Aizv.gs. 80. gados baznīcai bija jauns pienākums – gādāt arī par latviešu kulturālo dzīvi. Tagad to nodrošina jaunie, kuri, cita starpā, ir arī iekļāvušies draudzes valdē, “nēsājot divas cepures”. Un tas baznīcai ir nozīmīgs atvieglojums.

Pati atceros kādu tikšanos Eslingenas Dienvidu baznīcas zālē, kur mūzicēja jestra latviešu populārās mūzikas grupa…

… un mēs, no dažādām paaudzēm, priecīgi klausījāmies un piedalījāmies.

Pirms diviem gadiem jums uzticēja pārņemt Mūžībā aizgājušā prāvesta Klāva Bērziņa pienākumus, un nu kalpojat kā prāvests Vācijas latviešu draudzēs Eslin­genā, Štutgartē un Memmingenā. Daudz darba…

Draudzes Vācijā ir kā viena latviešu ģimene, un kāpēc gan lai uz dievkalpojumiem brauktu kāds no tālienes? Turklāt ir brīvprātīgie, kas palīdz, piemēram, apmeklējot cilvēkus veco ļaužu mītnēs, ir diakones, kas labprāt piedalās.

Šajā Latvijas apmeklējumā satikāties ar jauno LELB arhibīskapu Rinaldu Grantu. Vai izveidojās labs, ciešs kontakts?

Atcerēsimies, ka Rīgas Evaņģēliskā draudze atradās Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcā, kad tur kalpoja Rinalds – tātad bijām labi pazīstami. Viņš jau tolaik mēģināja izlīdzināt tos attiecību samežģījumus, kas bija radušies dažādu apstākļu pēc. Katrā ziņā tagad ir cerība, ka pēc aizvadītajiem gandrīz trīsdesmit gadiem pretējos virzienos gājušās lietas atkal varētu ieņemt kopīgu virzienu. Tās ir teoloģisko no­stādņu pretrunas, kas diemžēl šo gadu gaitā ir aizgājušas strupceļā.

Vēlos kliedēt kādu mītu – par to, ka ārpus Latvijas baznīca ienāca Latvijā ar savu spiedienu. Nē! 2000. gadu sākumā pēkšņi radās jauna latviešu draudze Īrijā kā Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas sastāvdaļa. Tolaik arhibīskaps Jānis Vanags lūdza mūs atrast kādu risinājumu, un nāca abu mūsu baznīcu kopīgs lēmums – turpmāk teritoriālais novietojums nebūs noteicošais, kurai tieši baznīcai – Latvijas vai ārpus Latvijas – draudze piederēs. Tāpēc arī nodibinājās Rīgas Evaņģēliskā draudze kā zināms līdzsvarojums minētajai Īrijas draudzei. 

Tā galvenā LELB un LELB Pasaulē pretruna ir saistīta ar to, ka Latvijā neordinē sievietes. Precīzāk – sievietēm, protams, ir sava nozīmīga vieta baznīcā, tikai – ne mācītāja amatā.

Redziet, tas arī ir tas pretējais ceļš – Igaunijā ir 40 sievietes mācītājas, tādas ir arī Polijā. Un, protams, visās latviešu mītnes zemēs.

Rinalds Grants arī nepārprotami pateicis, ka šo principu nemainīs.

Pirmām kārtām, Rinalds ir nule ievēlēts amatā, apstākļos, kad LELB ir viedokļu vairākums attiecībā uz sieviešu ordināciju. Baznīca ir kā liels kuģis, kam virzienu nevar strauji mainīt. Turklāt vadošās autoritātes nemainījās, līdz ar ko arī LELB būtība nemainījās. Amata brālis Rinalds atsaucās uz 2016. gada Sinodes lēmumu, ka Latvijā sieviešu ordinācijas noliegums ir ierakstāms Satversmē. Turpinu uzskatīt, ka šis lēmums bija nelikumīgs, pārkāpjot balsu skaitīšanas principu, respektīvi, neieskaitot balsis, kas atturējās. Un ceru, ka baznīcai Latvijā pienāks laiks piekāpties patiesības priekšā, jo balsojums bija nekorekts.

Diemžēl ir noticis pats sliktākais – šķelšanās starp ev. lut. baznīcu trimdā jeb diasporā un Latvijā.

Tā patiesi ir šķelšanās. Tas izpaudās arī ceremonijā, kad notika arhibīskapa Vanaga amata zižļa nolikšanā, pilnvaras nododot Rinaldam Grantam. Proti, manuprāt, Jānis Vanags savā runā akcentu lika uz savu nopelnu izcelšanu. Es, savulaik, nododot zizli arhibīskapei Laumai Zuševicai, par akcentu izvēlējos izlūgties piedošanu Dievam un līdzcilvēkiem par visu, ko nebiju pareizi izdarījis… Paštaisnums diemžēl dominējis, un galu galā latviešu Baznīca ir “sekmīgi” sašķelta. Tas tikai vēlreiz apliecina, cik grūts darbs stāv priekšā arhibīskapam Rinaldam, un viss, ko varu novēlēt – spēku un Dievpalīgu.

Skaistā, pacilājošā ceremonijā šopavasar Rīgā, Torņkalna baznīcā, amatā tika ievests LELB Pasaulē jaunais arhibīskaps Kārlis Žols, Latvijā dzimis un audzis, Amerikā lielu autoritāti ieguvis garīdznieks. Jācer, ka tas kalpos par motīvu šķelšanās plaisu savilkt.

Savstarpējai izpratnei tas katrā ziņā nāks par labu, tas ir vienkārši lieliski, ka mums ir arhibīskaps, kas pārzina gan Latvijas, gan Ziemeļamerikas dzīvi un domāšanu. Cerēsim uz labāko un atcerēsimies mūsu Valsts prezidenta Egila Levita savulaik teikto – abas baznīcas ir divi zari no viena stumbra. Latvijas baznīca cauri okupācijas gadiem iznesa visu smagumu un grūtumu, savukārt trimdas baznīca saglabāja latviešu baznīcu ārzemēs.

Atminēsimies arī, ka arhi­bīs­kapam Grīnbergam līdz pat 1962. gadam bija visas pilnvaras pārstāvēt Latvijas baznīcu ārzemēs. Tātad LELB Pasaulē nav kāds “jaunizveidojums”, mums bija tiesības noturēt dievkalpojumus visās latviešu mītnes zemēs pa­saulē, jau sākot ar bēgļu nometnēm, kas taču tika pienācīgi aprūpētas. Turklāt arhibīskapi Lūsis ārzemēs un Gailītis Latvijā viegli vienojās par to, ka nebūs kā niķīgi bērni, kas cīkstēsies savā starpā, kurš galvenais… Kontinuitāte, savstarpēja cieņa lai liek visiem justies kā vie­notai latviešu Baznīcai pasaulē. Par to arī lūgsimies!

Jūs esat Eslingenas, aizv. gs. 40.-50. gadu “Mazās Latvijas”, iedzimtais, dzīvojat pilsētā pie Nekāras vēl joprojām, nozīmīgu savas dzīves daļu pavadot arī Latvijā. Kā jūs šo “Mazo Latviju” atceraties no vēstures?

Vāciešiem, protams, nebija nekāda iemesla iemīlēt latviešus, kas ieradās Eslingenā, – pēc sabiedroto rīkojuma vācieši tika izlikti no saviem dzīvokļiem, kuros nomitināja dīpīšus. Bēgļi un pārvietotās personas turklāt saņēma pārtikas pakas un citu palīdzību, ko sagādāja amerikāņi. Un vēl – visi vācieši, kas Vācijā ieradās no Austrumiem, jau nebija šīs zemes iedzimtie – 1939. gadā te ieradās arī krietns pulks vācu izcelsmes cilvēku, tostarp no Baltijas un Krievijas. Vietējie viņus ieredzēja tikpat maz kā mūs. Atminos, manas pamatskolas skolotājas, kuras bija no Silēzijas, mani, latvieti, nepārprotami mīlēja vairāk nekā šos ļaudis. Turklāt – latvieši, bēgot no dzimtenes, saprotams, bija paņēmuši līdzi to labāko un vērtīgāko, un viņi arī bēgļu dzīves apstākļos mēģināja saglabāt savu dzīves stilu. No bērnības arī mani ir pavadījis pazīstamais teiciens par to, ka nabadzības dēļ jau neies lepnību zaudēt… Daudzi latvieši arī attiecīgi uzvedās, un atminos, ka reiz kāds asprātis man jautāja: “Vai jums Latvijas armijā bija arī kāds ierindnieks, vai visi tikai ģenerāļi?!” Tā šai vienai īstenībai ir bijuši tik daudzi aspekti.

Cerams, atkal tiksimies latviešu dziesmu svētkos Eslingenā, ko 2017. gadā atjaunoja Vācijas jaunā diaspora ar aktīvo un talantīgo Lauru Putāni priekšgalā…

Cita starpā – 2027. gadā Eslingenas pilsēta svinēs savus 1250 gadus, tā dibināta 777. gadā.

Latvieši šos svētkus krāšņotu un kuplinātu! Pati esmu piedzīvojusi, kā klusā Dienvidvācijas pilsētiņa atdzīvojas, kad tās ielas piepilda dziedoši un dejojoši ļaudis tautastērpos.

Šajos svētkos tiešām pēc visa tā, kas vēsturē noticis, tiek veicināta mūsu tautu tuvināšanās un kopības izjūta. Jau aizv. gs. 40. gados, skarbo apstākļu iespaidā, notika cieša satuvināšanās starp latviešiem un baltvāciešiem. Abi, piedzīvojuši vienādu likteni, aizmirsa vecās domstarpības. Jāteic, mūsdienās vācieši mūs, latviešus, nebūt neizjūt kā svešiniekus.