17.05.2012
Fonds Sibirijas bērni (dibināts 2000. gadā), kas apvieno vairāk nekā septiņsimt 1941. gada represijās izsūtītos cilvēkus un viņu pēctečus.
Režisore Dzintra Geka ir radījuši 10 filmas, ir izdotas grāmatas ar izsūtīto likteņstāstiem, ir rīkotas konferences, piemiņas koncerti 14. jūnijā, organizēti braucieni pa Sibiriju, atzīmējot izsūtījuma vietas ar piemiņas plāksnēm, intervēti tālumā vēl dzīvi palikušie latvieši, neļaujot atmiņai aizaugt ar zāli.
Pirmizrādi nesen piedzīvoja jaunākā filma Maršruts Ķekava Omskas apgabals 1949. Tas ir turpinājums 1941. gadā izsūtīto stāstiem. Iecerētas vēl vairākas filmas.
Izdota arī apjomīga grāmata divos sējumos Sibirijas bērni. Tajā ietvertas 740 intervijas ar 1941. gadā uz Sibiriju aizvestajiem bērniem. Angļu valodā pirmo sējumu tulkojuši Margita Gailītis, Amanda Jātniece un Kārlis Streips. Šobrīd tiek tulkots grāmatas otrais sējums. Stāsti ir emocionāli sāpīgi. Salauzti bērnu likteņi. Traģēdijas. Un fotografijas, kas uzrunā lasītāju un neatstāj to vienaldzīgu.
Gan Latvijā, gan citviet pasaulē dzīvojošie latvieši ar Dzintras Gekas veidoto filmu starpniecību ir uzzinājuši šos skaudros likteņstāstus. Taču tie jāzina ne tikai latviešu sabiedrībā. Kā stāsta ELJA 50 (Eiropas Latviešu jauniešu apvienība) valdes locekle, tulkotāja Margita Gailītis, gandrīz katrs latvietis, lai kur viņš dzīvo, ir saticis cilvēkus, kas par Sibirijas bērnu likteņiem neko nezina. Un viņiem ir jāstāsta, jāskaidro. Margita atceras: Ar Zviedrijas stipendiju strādāju Rakstnieku namā Visbijā. Kādu vakaru, kad mēs, rakstnieki un tulkotāji, sarunājāmies, kāds sāka stāstīt nepatiesību par latviešiem. Bijām tur divi latvieši un, protams, metāmies aizstāvēt savējos, centāmies izstāstīt mūsu stāstu. Tas bija Zviedrijā. Bet kā tad ir citur Kanadā, Amerikā?!.. Kad mēs, latvieši, pirms gadiem stāvējām roku rokā Baltijas ceļā, daudzi cittautieši pat nezināja, kas tā Latvija ir, kur tā atrodas.
Pasaulei par mums ir jāzina. Un tādēļ iecerēts kāds ļoti nozīmīgs un gluži nepieciešams projekts ceļojoša izstāde par Sibirijas bērniem.
ELJA 50 priekšsēde Ilze Tērmane stāsta, ka šī ideja izveidot izstādi par Sibirijas bērnu likteņiem radusies Margitai Gailītis. Un izstādei noteikti jābūt ceļojošai, Ilze saka. Mums pasaulei jāstāsta par sevi. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Gluži pretēji - tie, kas ir nelabvēlīgi Latvijai, aktīvi darbosies, jūtot, ka mēs neko nedarām. Viņi joprojām stāstīs par mums nepatiesību.
Margita: Jau tulkojot grāmatu par Sibirijas bērniem, ievēroju, cik ļoti bērnu fotografijas uzrunā to skatītāju. Vai tad šie bērni varēja būt noziedznieki un tāpēc izsūtīti uz Sibiriju?! Mazs bērniņš noziedznieks, tautas ienaidnieks?!.. Bet tāds zīmogs viņam bija uzlikts. Izstādei katrā ziņā jānonāk ārzemju auditorijās, ne tikai pie latviešiem. Sibirijas bērnu liktenis jāzina pēc iespējas vairāk cilvēkiem pasaulē.
Iecerei atbalstu izteikusi Latvijas institūta direktore Kārina Pētersone, arī Ārlietu ministrijā piedāvāts izstādi reklāmēt visām vēstniecībām, kā arī palīdzēt organizātoriskos darbos. Ar savām idejām un budžeta sastādīšanu aktīvi palīdz Pēteris Tērmanis. Pirmo izstādi iecerēts sarīkot Briselē Eiropas sirdī. Lai šī iecere aizdegtos, apgalvo ceļojošās izstādes iniciātori.
Iecerēts sagatavot arī izstādes katalogu vairākās valodās. Arī krievu valodā, piebilst Ilze. Pēteris Tērmanis atgādina, kā jāveic daudz it kā nemanāmu darbu, kam arī nepieciešams financējums, piemēram, jāpalielina fotografijas, un tām jābūt kvalitātīvām, nepieciešams statīvs. Turklāt visam jābūt izturīgam, lai ceļojums pa pasauli izstādei nekaitētu. Derētu arī izveidot karti, lai cilvēki pasaulē varētu izsekot ceļam, ko nācies mērot Sibirijas bērniem. Lai izstāde taptu un būtu spējīga bez problēmām ceļot, ir jāiegulda liels darbs, arī tulkošanā. Un, protams, jāgādā nauda transporta izdevumiem.
Dzintra Geka: Gada sākumā Rīgā, Kino mūzejā, demonstrēju fragmentus no filmām par Sibiriju un stāstīju par 11 gados piedzīvoto un pārdzīvoto, par braucieniem uz mūžīgā sasaluma zemi, uz Tālajiem ziemeļiem, par Sibirijā palikušajiem. Tikšanās dalībniekiem acīs bija asaras, arī mūsu grāmatas tulkotājai Margitai Gailītis. Vakara turpinājumā pārrunājām, ka unikālās fotografijas, ko ievietojām grāmatā Sibirijas bērni, varētu palielināt, pievienot izvilkumus no grāmatas un mēģināt par to stāstīt pasaulei.
Esmu ilgus gadus sadarbojusies ar mākslinieci Lindu Lūsi, kas veidojusi grāmatu vizuālo ietērpu, DVD filmu vāciņu dizainu, viņa strādā ar izstādes koncepciju. Linda arī mēģinājusi fotografijas atjaunot un retušēt, lai varētu skaidri redzēt, kā jaukie, rūpīgi sapostie bērni Sibirijā izvārguši, kā skaistās latviešu ģimenes izpostītas... Fotografijas un fragmenti no intervijām runā un apsūdz.
Esmu pateicīga ELJA 50 biedriem, kuŗi ar lielu dedzību ķērušies pie ceļojošās izstādes projekta īstenošanas. Mana darba mērķis būs sasniegts, ja par Sibirijas bērnu likteņiem uzzinās Eiropā un pasaulē.
Izstādes autori aicina projekta tapšanā iesaistīties ārzemēs mītošiem tautiešiem. Piemēram, viņi varētu sarunāt telpas izstādei savās mītnes zemēs. Varbūt arī sniegt palīdzīgu roku izstādes iekārtošanā un financēšanā.
Izstādi iecerēts atklāt šogad Rīgā 18. novembrī.
Lai izdodas!
Armīda Priedīte
Ja nolemjat ziedot
Nodibinājums
Fonds Sibirijas bērni
Rīgā, Graudu ielā 41a, LV 1058
Reģ. Nr. 40008057169
SEB banka, kods: UNLALV2X
Konta Nr.
LV47UNLA0002058469357
Ziedojumu čekus ASV var sūtīt Aivaram Jerumanim 1600 EL.Rito Ave, Glendale, CA 91208, USA. Koordinācijas tālrunis Dzintra Geka -+371 29273016
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
