Kur tu teci - pa otram lāgam
   12.10.2012

Kur tu teci, Gailīti manu? - tā nosaukts mans raksts, kas te parādījās šī gada maijā un bija galvenokārt veltīts cilvēkam, kuŗš neparko negrib būt Harijs Gailītis un parakstās kā Garri Gailit.

Viss, kas bija Padomju Savienībā, viņam ir labs, un visi, kas šādam vērtējumam nepiekrīt, viņam ir sliktie.
Kur tu teci, Gailīti, - nākas jautāt pa otram lāgam, lasot tagad tai pašā avīzē viņa recenziju par gadagrāmatas Rižskij Almanach kārtējo laidienu.
Šo gadagrāmatu laiž klajā Latvijas Krievu kultūras biedrība, un financējums tai nāk no Kultūrkapitāla fonda. Analizējot almanacha saturu, Garri Gailit nīgri vīpsnā par memuāriem, ko sarakstījušas, viņa vārdiem runājot, "divas literatūrai pietuvinātas dāmas" - Dzidra Tubeļska un Viktorija Tubeļska, kas "piederējušas pie brāļu Turu rakstnieku klana”. Memuāros stāstīts par Jūrmalu un par Rakstnieku jaunrades namu Dubultos, kuŗš pēc architekta Georga Minca projekta uzbūvēts drīz pēc kaŗa un kuŗu recenzents daudzina kā iestādījumu, kas (pag. gadsimta) sešdesmitajos un astoņdesmitajos gados "iemantojis pasaules slavu".
Recenzents noklusē to, par ko š.g. februārī portālā www.kasjauns.lv rakstīja Jānis Ķuzulis: "Tas bija nevis mūsu, bet Vissavienības uzņēmums. Ja kāds vietējais rakstnieks vēlējās dabūt numuru (istabu – red.) Dubultu jaunrades namā, viņam tas bija jāsaskaņo ar Maskavu."
Garri Gailit nemin ne vārda par to, ka 1987. gada 5.februārī Vizmas Belševicas 28 g. v. dēls, apdāvinātais rakstnieks Klāvs Elsbergs nolēca, nokrita vai tika nomests no šī nama devītā stāva. Tīmeklī vietne, kur izteikti minējumi par šīs traģēdijas apstākļiem, ir bloķēta...
Toties recenzents nikni vēršas pret Viktoriju Tubeļsku par atgādinājumu, ka Jaunrades nams uzcelts tur, kur bija vasarnīcas, kuŗru īpašnieki tika deportēti vai nošauti. Galīšaprāt to nedrīkst pieminēt!
Un tālāk viņš dēvē par "salona murgiem" (salonnije bredni) atgādinājumu, ka padomju kaŗaspēks, uzbrūkot Berlīnes virzienā, "tāpat slepkavoja, laupīja, postīja un izvaroja kā nacisti Padomju Savienībā". Kā nu tā drīkst rakstīt!
Recenzents ārdās, lasot šajā almanachā publicēto fragmentu no Māŗa Čaklā nepabeigtās grāmatas, kur pieminēti Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Jānis Peters, Knuts Skujenieks, kuŗi darbojās Latvijā, pēc tam kad daudzi diženi latviešu rakstnieki un dzejnieki tika nošauti, izsūtīti, devās bēgļu gaitās. To pieminēt vien ir grēks, domā Garri Gailit.
Gandrīz vienlaicīgi tai pašā avīzē Čas un līdztekus portālos www.rus.delfi.lv un www.IMHOclub.lv par Padomju Savienības sabrukumu nebeidz skumt kāds Antons Buchvalovs, radošās grupas (?) Zvezda vadītājs. Viņš raksta, ka pirms 1990. gada bijusi tāda sistēma, kur darbojās Padomes (ar lielo burtu). Bet tagad, liberālās demokrātijas apstākļos, noskaidrojies, ka tiesības pārvaldīt valsti ir ne tuvu ne visiem tās iedzīvotājiem. Viņaprāt pirms 1990.  gada vara piederējusi Padomēm, nevis PSKP CK Politbirojam Maskavā.
Visskumjākais ir tas, vaimanā Buchvalovs, ka "zaudēta daļa no tām vērtībām, kas bija padomju laikā. Padomju tautu draudzības vietā, ko minēja par priekšzīmi visai pasaulei (!), mēs saņēmām nožēlojamu, primitīvu nacionālismu". Cilvēcisku attiecību vietā, kad tika strādāts sabiedrības labā, tagad valda individuālisms un alkatība, raksta Buchvalovs.
Var manīt, ka pēcpadomju nostalģijai ir labs noiets Rīgas krievvalodīgajā informācijas telpā.

Franks Gordons