Krievijas propagandas saduļķotie prāti
Sallija Benfelde    14.06.2022

 

 

2018. gada rudenī Beļģijā, Zedelgemā tika uzcelts piemineklis bišu stropa veidolā - vides objekts, veltīts latviešu leģionāriem, kuŗi 1945. un 1946. gada ziemu pavadīja Zedelgemas kaŗagūstekņu nometnē, nezaudējot ticību Latvijas valsts brīvībai. Tā autors bija tēlnieks Kristaps Gulbis. “Zedelgemas nometnē bija gandrīz 12 000 latviešu kaŗavīru. To skaits ir līdzvērtīgs bišu skaitam stropā. Mana ideja ir piemineklī apvienot kopīgās eiropeiskās vispārcilvēciskās vērtības un visiem eiropiešiem saprotamu simbolu valodu ar tikai Latvijai īpašo un vizuāli raksturīgo. Latvijas bišu saime Flandrijas zemē. Bišu saime ir tauta. Strops ir viņu valsts. Ar savu armiju, ar likumiem un kārtību. Bites ir miermīlīgas – tās pašas nevienam neuzbrūk. Tās aizstāv savu stropu, cīnās un mirst par to, aizstāv savu saimi, brīvību – tā toreiz savu ieceri skaidroja tēlnieks Gulbis.

 

Ideja par piemiņas zīmi radās 2014. gadā, kad Latvijas Okupācijas mūzeja filmēšanas grupa kopā ar diviem bijušajiem ieslodzītajiem leģionāriem apmeklēja Zedelgemu, lai filmētu kaŗagūstekņu nometnes vietu, kā rezultātā tapa mūzeja dokumentālā filma “Zedelgema”. Savukārt Zedelgemas pilsētas pašvaldību ieinteresēja Latvijas pagātnes stāsts, tā vēlējās tuvāk izzināt kaŗagūstekņu nometnes vēsturi, tādēļ tika noslēgts sadarbības līgums ar mūzeju par piemiņas zīmes veidošanu. Trīs gadu laikā Zedelgemā tika izveidots Brīvības laukums un tajā uzstādīja latviešu tēlnieka Kristapa Gulbja veidoto pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai”. 

 

Pēdējā laikā pret pieminekli tika vērsta arvien lielāka kritika, jo pieminekļa pretinieki uzskatīja, ka Beļģijā nedrīkst godināt “nacistu kolaborantus”. Beļģijā 2020. gadā sākās kampaņa presē, un aktīvisti, kas cieši sadarbojas ar Krievijas vēstniecību un ir saņēmuši Krievijas valsts apbalvojumus, izvirzīja tēzi, ka piemineklis slavina nacistus un apvaino nacistu upuŗus. Kampaņā šis piemineklis tika pasniegts ar tādu skaidrojumu, un tādā kontekstā arī pret to vērsās Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretārs. Zedelgemas pašvaldība organizēja 15 cilvēku ekspertu darbnīca, kas pērn, novembŗa beigās sniedza savu atzinumu par piemiņas vietas turpmāko likteni. Par pareizu sanākušie nosauca piemiņas plāksnes noņemšanu un Brīvības laukuma nosaukuma maiņu un ieteica aizvākt arī pašu pieminekli “Latvijas stāvstrops brīvībai” kā nepiemērotu šai vietai.

 

Zedelgemas pašvaldība bez konsultācijas ar Latvijas Okupācijas mūzeju, par spīti tam, ka bija solījumi mūzeju iekļaut ekspertu darbnīcā, noņēma skaidrojošo plāksni. Gada nogalē pašvaldība laukuma nosaukumu nomainīja uz vēsturisko – Zirgu pļavām. Ne Okupācijas mūzeja, ne Latvijas ministru skaidrojumi Beļģijas amatpersonām attieksmi nemainīja. Turklāt šāda attieksme nav attiecināta uz citu tautību gūstekņiem Zedelgemā, toties Zedelgemas latviešu gūstekņiem uzliek kopīgu atbildību par kaŗa vai holokausta noziegumiem, kuŗos varēja būt iesaistīti daži desmiti no šajā nometnē ieslodzītajiem cilvēkiem. Patiesībā tiek veidota nepārprotama upuŗu hierarhija, kur cilvēka likteņa vērtību nosaka tikai piederība kādai no karojošajām pusēm.

 

Tad kas patiesībā bija leģionāri? Vai leģionāri bija brīvprātīgie? Vai viņi bija nacisti? Vai leģionāri piedalījušies holokausta īstenošanā? Par ko viņi cīnījās?

 

Absolūtais vairums leģionāru tika mobilizēti, kaut gan oficiāli tie visur tika raksturoti kā „brīvprātīgie”. Tādējādi vācu okupācijas varas iestādes centās maskēt starptautisko likumu pārkāpumu, jo saskaņā ar 1907.gada Hāgas starptautisko konvenciju, okupācijas vara nav tiesīga iesaukt savos bruņotajos spēkos okupētās valsts iedzīvotājus. „Brīvprātības” princips ilgu laiku atspoguļojās arī leģiona vienību nosaukumos – Latviešu SS brīvprātīgo leģions, 15. latviešu SS brīvprātīgo divīzija utt. Kaut gan formāli Latviešu leģions skaitījās SS organizācijas un tā priekšnieka H. Himlera pakļautībā, patiesībā leģions bija rēgulāra Vācijas bruņoto spēku sastāvdaļa, kas cīnījās frontē pret Sarkano armiju. Latviešu leģions visu savas pastāvēšanas laiku bija iesaistīts kaujas darbībā pret PSRS kaŗaspēku Austrumu frontē. Tas nepiedalījās represīvās darbībās pret civiliedzīvotājiem un pretpartizānu akcijās.

 

Neviens leģionārs nekad nav sastāvējis Vācijas Nacionālsociālistiskajā strādnieku partijā, neviens nav piederējis pie elitārās vācu SS organizācijas. Nirnbergas Starptautiskais kaŗa tribunāls 1946.gada rudenī pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju un tās dalībniekus par vainīgiem noziegumos pret cilvēci, ja tie zinājuši par organizācijas noziedzīgo būtību un piedalījušies noziegumu izdarīšanā. Taču vienlaikus tribunāls atzina, ka par noziedzniekiem nav atzīstamas tās personas, kuŗas valsts (t. i. Vācija) piespiedusi iestāties SS organizācijā un, ka šīs personas nav pastrādājušās kaŗa noziegumus.

 

Tātad patiesībā tā ir tieša un nopietna Krievijas ietekme, propagandas rezultāts. Krievija ir kļuvusi par fašistisku valsti, bet tas netraucē to apgalvot, ka, piemēram, ukraiņi ir nacisti un fašisti. Tiesa gan, diez vai šobrīd kādam kaut cik izglītotam Eiropas pilsonim vai daudzmaz saprātīgam Eiropas polītiķim tas liktu noticēt šādiem apgalvojumiem. Nedomāju, ka kāds iedomāsies paziņot, ka tie ukraiņi, kuŗus ar varu piespiež, piemēram, novākt drupas Mariupolē un kuŗiem nākas pieņemt trūcīgo pārtikas devu no okupantiem, lai fiziski izdzīvotu, ir kolaboranti. Vai, piemēram, tie ukraiņas gūstekņi vai pat civiliedzīvotāji, kuŗi tiek nežēlīgi spīdzināti un piespiesti parakstīt „atzīšanās” par savu noziedzīgo darbību, ir nodevēji.

 

Skumji un traģiski, ka Beļģija, kuŗas galvaspilsēta Brisele tiek dēvēta par Eiropas Savienības galvaspilsētu, jo tajā atrodas Eiropas Parlamenta ēkas un institūcijas, ir kļuvusi par Krievijas propagandas upuŗi un bazūni. Jācer, ka absurdo situāciju Zedelgemā izdosies labot un pašvaldība turpmāk neuzklausīs Krievijas algotņus.