17.07.2012
Likuma grozījumi paredzēja, ka no 2015. gada idejas iniciatoriem referenduma ierosināšanai par saviem līdzekļiem būs jāsavāc aptuveni 150 000 parakstu jeb 10% no balsstiesīgo pilsoņu skaita. Turklāt grozījumi arī paredz, ka parakstu vākšana vairs nenotiks divas reizes, kā likums to paredz tagad. Ja iniciatīvas autori vienreiz savāks 150 000 parakstu, referendums notiks.
Vēstulē Saeimas priekšsēdei prezidents raksta, ka likuma grozījumi nepārprotami negarantē vēlētāju tiesību ievērošanu un likuma grozījumu spēkā stāšanās atlikta pārāk tālu. Likumdošanas grozījumus, kas paredz atteikties no divu posmu pieejas likumu ierosināšanai, kā arī prasību, lai vēlētāji pašu spēkiem un ar iniciatīvas grupas atbalstu savāktu vienu desmito daļu parakstu, Valsts prezidents vērtē kā soli pareizā virzienā, jo "mazākums par valsts budžeta līdzekļiem nedrīkstētu pastāvīgi diktēt vairākumam dienas kārtību referendumos". Taču daudz vairāk par šiem, jāteic, visai pamatotajiem iebildumiem un vērtējumu par soļiem pareizajā virzienā, manuprāt, jābažījas par diviem citiem jautājumiem. Proti, vienu prezidents vēstulē ir minējis: noteikums vēlētājiem ar pašu spēkiem un iniciatīvas grupas atbalstu savākt vienu desmito daļu vēlētāju parakstu prasīs tik būtisku financiālu ieguldījumu, kas tikai palielinās naudas varu polītikā un atņems pilsoniskajai sabiedrībai iespēju pašai organizēties un būt aktīvai. Otrs jautājums ir par to, ka grozījumi nekādā ziņā neizslēdz iespēju nodot referendumam jautājumus, kas skaŗ Latvijas valsts pastāvēšanu.
Diskusijas par to, ka pašreizējā referendumu ierosināšanas kārtība jāmaina, sākās jau pirms referenduma par krievu valodu kā otru Latvijas valsts valodu. Kā zināms, līdz šim referenduma idejas autoriem vajadzēja savākt 10 000 balsstiesīgo parakstu, nodot tos Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK), kuŗa tos pārbaudīja, un tad notika parakstu vākšanas otrā kārta, kuŗu jau organizēja CVK. Ja tika savākti 10 procenti no pēdējās vēlēšanās piedalījušos pilsoņu balsu skaita, tad referendums notika.
Pirms iepriekšējā referenduma gluži pamatoti tika debatēts par absurdu, ka referendums notiek par valsts pastāvēšanai būtiskiem jautājumiem un ka Latvijā ir tik daudz okupācijas rezultātā savulaik no bijušās Padomju Savienības ieceļojušo un viņu pēcteču, lai aptuveni 150 tūkstošu parakstu savākšana nebūtu ļoti liela problēma. Jautājumā par otru valsts valodu tā arī notika otrā parakstu vākšanas kārtā nepieciešamais balsu skaits tika savākts, un referendums notika. Referenduma aizstāvji apgalvoja, ka Satversmes 73. pantā, kas nosaka, par kādiem jautājumiem referendums nav rīkojams, nekas nav rakstīts par to, ka par valsts valodu un pat par pašas valsts pastāvēšanu nevar rīkot referendumu. Skaidrojumus , ka demokratiska valsts ir vērtība pati par sevi un ka neviens, arī tautas acumirklīgais vairākums nedrīkst ar to apieties vieglprātīgi - referenduma aizstāvji nedzirdēja. Viņu galvenais arguments bija: tas nekur nav rakstīts. Kļuva skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina vai nu Satversmē, vai, sliktākajā gadījumā, likumā par tautas nobalsošanu.
Manuprāt, toreiz ļoti sakarīgi, ievērojot demokratijas principus, bija konstitucionālo tiesību speciālista, ES tiesneša Egila Levita ieteikumi, kā un ko mainīt Satversmē, lai nebūtu iespējams rīkot referendumus, kas apdraud Latvijas valsts pastāvēšanu. Interviju ar Egilu Levitu toreiz publicējām Laikā un Brīvajā Latvijā. Skaidrības labad atļaušos atgādināt Levita galvenās atziņas:
(..) diez vai varētu akceptēt tādu interpretāciju, ka, kamēr Satversmes tekstā par šo jautājumu nekas nav teikts, tikmēr Satversme pieļauj Latvijas valsts un demokratijas sagraušanu. (..)
Pirmkārt, domāju, ka valsts pamatiem, kādi tie ir ielikti, mūsu valsti dibinot, un kādi tie pastāv joprojām, vienā vai otrā veidā vajadzētu tikt atspoguļotiem Satversmes tekstā. Tas, kā jau teicu, nenozīmē, ka tie patlaban neeksistē tikai tāpēc vien, ka Satversmes tekstā nav pieminēti, taču, ja sabiedrībai vai kaut tās daļai tie nav tik pašsaprotami (kā tie bija profesoram Dišleram 1920.gadā), tad ir labāk tos pacelt teksta līmenī, tātad padarīt visiem acīm redzamus.
Ir vairākas iespējas, kā to izdarīt.
Vispirms ir iespējams, piemēram, Satversmes preambulā nosaukt tos virsprincipus, uz ko balstās mūsu valsts (it sevišķi demokratiskas, tiesiskas, sociāli atbildīgas un nacionālas valsts virsprincipus), un turpat noteikt, ka tie nav grozāmi. Turpat varētu arī iezīmēt valsts mērķus. Man šķiet, ka līdzīgi kā Igaunijas un Lietuvas konstitūcijā, arī Satversmes tekstā būtu svarīgi pateikt, ka Latvijas valsts pamatuzdevums ir garantēt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu. Tāpat tur varētu noteikt jau manis minēto atbildības principu un citus pamatnoteikumus, kuŗus visus varētu ietvert labi pārdomātā Satversmes kodolā. Piemēram, Portugales konstitūcijā ir noteikti 14 jautājumi, kuŗi nedrīkst tikt aizskarti. Preambulai ir tāds pats spēks kā Satversmes pantiem, un par preambulas grozīšanu var lemt Saeima, tautas nobalsošana nav nepieciešama.
Cits variants būtu noteikt, ka Satversmes pamatpanti (1.- 4.pants) ir negrozāmi. Šeit būtu nepieciešama arī tautas nobalsošana, kuŗā vairāk nekā pusei no visiem balsstiesīgajiem būtu jābalso par šādiem grozījumiem. Tas ir ļoti augsts slieksnis, un labi jāpadomā, vai to reāli iespējams sasniegt.
Ir iespējams arī papildināt Satversmes 73. panta noteikumus, kas nepieļauj tautas nobalsošanu par tur minētajiem jautājumiem. Patlaban šis pants nepieļauj tautas nobalsošanu, piemēram, par budžetu vai starptautiskiem līgumiem. Šo sarakstu varētu papildināt ar pamatprincipiem, kas nosaka mūsu valsts pamatus. Arī šos papildinājumus var izdarīt Saeima, tautas nobalsošana nav nepieciešama.
Ir arī vēl citi varianti. Katrā ziņā, lai šo jautājumu virzītu uz priekšu, ir nepieciešama polītiska griba to darīt. Uzsveŗu, ka jautājums ir par valsts pamatprincipu atspoguļošanu Satversmes tekstā, nevis par Satversmes pirmreizēju papildināšanu ar šiem pamatprincipiem. Manā interpretācijā, šie pamatprincipi pastāv jau kopš valsts dibināšanas, bet ir arī attīstījušies un sazarojušies tālāk.
Bija skaidrs, ka kaut kas tiks darīts. Likumdevējs Saeima izvēlējās izstrādāt grozījumus manis jau minētajā likumā, neaiztiekot Satversmi. Grūti spriest, kādēļ tāda izvēle; iespējams, radās bažas, ka Satversmes grozījumus Saeimā neizdosies pieņemt. Grozījumi, kas paredz, ka jāsavāc 150 000 balsstiesīgo pilsoņu paraksti, ir apstrīdami, jo tas ir ļoti liels skaits un pilsoņi referendumu reāli spēs ierosināt par jautājumiem, kuri ir ļoti aktuāli. Un te nu parādās riski, par kuŗiem jau minēju komentāra sākumā.
Vācot parakstus, katra balsstiesīgā paraksts jāapstiprina notāram, bet tas maksā naudu. Neatkarīgi no tā, kā vērtējam Latvijas pilsoņu labklājību kā zemu, ļoti zemu vai vidēju, - ir skaidrs, ka lielākā daļa pilsoņu pat pāris latu nemaksās, jo tas radītu robu viņu budžetā. Starp citu, Labklājības ministrija ir nākusi klajā ar pētījumu, ka krizes gados nabadzība Latvijā ne tik daudz ir vērsusies plašumā, cik kļuvusi dziļāka. Tātad referenduma iniciatoriem būs jāatrod liela nauda, lai parakstus savāktu. Ir pilnīgi skaidrs, ka tiem, kuŗus atbalstīs Krievija, pie šādas naudas tikt būs vienkārši likums neaizliedz sabiedriskajām jeb nevalsts organizācijām saņemt naudu no starptautiskiem fondiem, un līdzšinējā prakse ir pierādījusi, kā tā notiek, Krievija ar starptautisku fondu starpniecību dāsni finansē savu interešu aizstāju organizācijas Latvijā. Turklāt grozījumi dod iespēju ari turpmāk rīkot referendumus par valsts valodu, Latvijas neatkarību un citiem jautājumiem, kas mūsu valstij ir būtiski. To, ka 150 000 parakstu savākt var, pierādīja referendums par otru valsts valodu, par krievu valodu nobalsoja 273 347 pilsoņu. Nauda parakstu vācējiem Latvijai būtiskos neatkarības un pastāvēšanas jautājumos atradīsies, valsts atkal no budžeta maksās miljonu, sabiedrībā spriedze pieaugs, tāpēc Latvijas noliedzēji varēs apmierināti berzēt rokas, pat ja referendumā vajadzīgo balsu skaitu nesavāks.
Sallija Benfelde
Atpakaļ
.jpg)
