Kas notiek ar Brāļu kapiem un Ulmaņa pieminekli?
   20.04.2012

Kā lasītājiem solījām, esam turpinājuši pētījumus - kas notiek ar Rīgas Brāļu kapu renovācijas projektu un Ulmaņa pieminekļa uzstādīšanu Turkmēnbašī.

 Lai to uzzinātu, tika norunāta tikšanās ar Mirdzu Stirnu – Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonda un Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda vadītāju.

Pirms stāstām par sarunā uzzināto un to, cik no Stirnas kundzes teiktā vēlāk, pētījot fondu darbību, apstiprinājās, mūsu lasītājiem jāpastāsta dažas Latvijas likumdošanas normas, kas nosaka biedrību, nodibinājumu jeb fondu tiesības un pienākumus.

Biedrību un nodibinājumu (fondu) likums nosaka, ka nodibinājumam jeb fondam nav peļņas gūšanas rakstura. Vēl likums nosaka, ka mērķziedojumi – tātad ziedojumi, kas paredzēti konkrētam mērķim, ir izmantojami tikai šim mērķim, bet ziedojumi, kam nav konkrētas mērķa norādes, var tikt izmantoti jebkuŗam biedrības vai fonda dibināšanas dokumentos norādītam mērķim. Latvijā biedrības un nodibinājumi var saņemt sabiedriskā labuma organizācijas statusu, un likumā par sabiedriskā labuma organizācijām sacīts, ka „sabiedriskā labuma darbība ir tāda darbība, kas sniedz nozīmīgu labumu sabiedrībai vai kādai tās daļai, it sevišķi, ja tā vērsta uz labdarību, cilvēktiesību un individa tiesību aizsardzību, pilsoniskas sabiedrības attīstību, izglītības, zinātnes, kultūras un veselības veicināšanu un slimību profilaksi, sporta atbalstīšanu, vides aizsardzību, palīdzības sniegšanu katastrofu gadījumos un ārkārtas situācijās, sabiedrības, it īpaši trūcīgo un sociāli mazaizsargāto personu grupu sociālās labklājības celšanu.” Likums arī nosaka, ka tiem uzņēmējiem, kas ziedo sabiedriskā labuma organizācijām, gada beigās ir tiesības uz nodokļu atlaidi 85 procentu apmērā no ziedotās summas. Uz zināmām atlaidēm var pretendēt arī pašas sabiedriskā labuma organizācijas.

Sabiedriskā labuma organizāciju biedrību un fondu darbības gada pārskati ir publiski pieejami Valsts ieņēmumu dienesta (VID) mājaslapā bez maksas, savukārt ar pārējo biedrību un fondu gada pārskatiem var iepazīties Lursoft datu bazē, bet šis pakalpojums nav bez maksas.

Uzreiz jāteic, ka mūsu sarunā, kas ieskaņota diktofonā, Stirnas kundze apgalvoja, ka abi fondi ir sabiedriskā labuma organizācijas, bet VID mājaslapā sabiedriskā labuma organizāciju reģistrā bija iekļauts tikai Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonds – tātad Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fondam šāda statusa nav.

Rīgas Latviešu biedrības un nacionālās kultūras attīstības fonda dokumentos rakstīts, ka tā darbības mērķi ir kultūras veicināšana, pilsoniskās sabiedrības attīstība un labdarība. Gada pārskati liecina, ka kopējie ieņēmumi ir bijuši:
2005. gadā – 156 518, 55 lati, no tiem mērķziedojumi 28 604, 93 lati;
2006. gadā – 5639,22 lati;
2007. gadā – 11 990,00 lati;
2008. gadā – 260 452,28 lati;
2009. gadā – 47 376,97 lati;
2010. gadā – 52 580, 00 lati.
Savukārt par Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonda kopējiem ieņēmumiem šobrīd redakcijai ir pieejami šādi dati:
2004. gadā – 35 811 lati;
2006. gadā – 54 540 lati;
2009. gadā – 17 886 lati;
2010. gadā – 11 487 lati;
2011. gadā – 16 080 lati.
Abu fondu darbības lauks ir ļoti plašs, bet mērķziedojumu skaits neliels, tāpēc saziedoto naudu fondi var izmantot pēc saviem ieskatiem, ja vien naudas izlietošana atbilst fondu mērķiem. Piemēram, saistībā ar pieminekli Ulmanim Turkmēnbašī tika organizēta pārraide televīzijā „Sašķeltā pasaule” kā veltījums Latvijas dibinātājiem, un tās laikā tika vākti ziedojumi piemineklim. Šajos gados ir notikuši daudzi dažādi koncerti, lekcijas, sarīkojumi, kuŗos ieeja ir bijusi bez maksas, tāpat arī Austrālijas un Kanadas latviešu organizācijas ir vākušas humāno palīdzību Latvijas nabadzīgajiem iedzīvotājiem, ir notikuši izglītotāji sarīkojumi skolās. Daudz naudas, pēc Mirdzas Stirnas teiktā,  aiziet nodokļos un pasākumos, kas reklamē fondus.

Tomēr mūsu pirmajā sarunā, uzzinot, ka redakciju interesē Brāļu kapu atjaunošana un Ulmaņa piemineklis Turkmēnbašī, Stirnas kundze  izvirzīja dažādas pretenzijas architektam Laimonim Šmitam un akmeņkalim Ivaram Feldbergam saistībā ar K. Ulmaņa piemiņas mūzeju „Pikšas”. Pēc viņas sacītā, fonds ir samaksājis par vēl nepadarītu darbu: apkārt aplim, kuŗa vidū ir Ulmaņa krūšutēls, esot vajadzējis būt akmeņiem, un vispār daudz ko architekts neesot izdarījis. Pēc sarunas Stirnas kundze atsūtīja tā laukuma plānu, kuŗā „Pikšās” uzstādīts Ulmaņa krūšutēls, ar piezīmi, ka tā, lūk, visam patiesībā jāizskatās. Atsūtītajā plānā nekādu akmeņu, par kuŗiem bija runājusi Stirnas kundze, nebija. Vēl vairāk – redakcijas rīcībā ir fotografija, kuŗā akmeņkalis Ivars Feldbergs, tēlniece Arta Dumpe un architekts Laimonis Šmits ir nofotografējušies pie Ulmaņa krūšutēla, un fotografijā viss ir tieši tā, kā plānā paredzēts.

Architekts Laimonis Šmits, kuŗam jautājām par „Pikšām”, atbildēja, ka, pirmkārt, tā sauktos labiekārtošanas darbus veikusi Valsts aģentūra „K. Ulmaņa piemiņas mūzejs „Pikšas””, – zālāji, celiņi, apstādījumi bijuši aģentūras ziņā. Kopējā architektoniskajā plānojumā darbu gaitā notikušas dažas pārmaiņas, kuŗas vēlējies mūzeja direktors Gunārs Ulmanis, un tas, protams, tikušas saskaņotas. L. Šmits atsūtīja arī vēstuli par „Pikšām” un Ulmaņa pieminekli Turkmēnbašī:
„Piemineklis „Pikšās” ir uzstādīts un atklāts 2010. gada 6. septembrī.
„Pikšās” ir paveikti visi tēlnieka, architekta un akmeņkļa darbi. Ja tā nebūtu, prezidents nevarētu pieminekli atklāt. Zatlers apmeklēja Ivara  (Feldberga) darbnīcu īsi pirms pieminekļa uzstādīšanas „Pikšās”, lai personiski pārliecinātos, ka piemineklis ir pabeigts iecerētajā veidolā un to var uzstādīt un augstākajā līmenī atklāt. Esmu fotografijās fiksējis  pieminekļa tapšanas procesu. Unikāls ir īpaši tēlnieka darbs, jo izveidot portretisku līdzību, atspoguļojot personības raksturu, nebūt nav vienkārši.  Veidošana un oriģināla atliešana ģipsī tiek veikta daudzos etapos. Artai Dumpei bija nepieciešama ģipša atliešanas speciālista līdzdalība.

Par saņemto architekta autoratlīdzību K. Ulmaņa pieminekļu izveidē – saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem par K. Ulmaņa pieminekļa izveidi uzstādīšanai Turkmēnbašī esmu saņēmis 1000 latus un par pieminekļa izveidi un piemiņas vietas labiekārtojuma projektu „Pikšās” esmu saņēmis 1000 latus. Turkmēnbaši paredzētajam piemineklim ir izstrādāts architektoniski kompozicionālais risinājums, K. Ulmaņa tēls un tā pamatne ir izkalti granītā. Nepietiekama financējuma dēļ nav izkalti divi fona elementi, kuŗu kalšanas procesā būs nepieciešamas architekta konsultācijas, ko esmu gatavs sniegt.”

Jāpiebilst, ka architekts Šmits redakcijai atsūtīja arī to līgumu kopijas, kas apstiprina viņa stāstīto un rakstīto.

Savukārt akmeņkalis Feldbergs stāsta, ka faktiski naudu par darbu „Pikšās” ir devusi Zaļo un zemnieku savienība (ZZS): „Viņi to pārskaitīja fondam, kuŗam nauda bija jāpārskaita man. Kādēļ ZZS to nedarīja „pa tiešo”, neprotu teikt. Summa kopumā bija aptuveni 4000 latu, no kuŗiem es maksāju dažādus nepieciešamos izdevumus, lai darbu vispār varētu veikt – piemēram, no šīs naudas iekārtoju grants ceļu pāri zālājam, lai varētu braukt autopacēlājs. Protams, samaksāju arī nodokļus, tāpēc nekas daudz pāri nepalika. Saprotiet, man ir uzņēmums, tātad esmu juridiska persona, tāpēc man ir jāmaksā arī pievienotās vērtības nodoklis (PVN), un visu laiku man ir nācies lūgt Stirnas kundzi to ievērot, jo es gribu godīgi samaksāt visus nodokļus. Stirnas kundze savukārt ik pa laikam ir teikusi, ka varbūt varētu pārskaitīt mazāk naudas, ka varbūt to PVN var nemaksāt. Laikam jau tāpēc esmu kļuvis „sliktais” viņas acīs, jo gribu visu darīt atklāti un pēc likuma. Es negribu vairāk naudas sev, bet vēlos tādu samaksu par darbu, lai varētu samaksāt arī nodokļus.”

Starp citu, arī architekts Laimonis Šmits stāsta, ka no saņemtās autoratlīdzības maksājis dažus blakus izdevumus, lai savu darbu varētu veikt, un ka domstarpības ar fondu vadītāju bijušas tieši par to, ka viņš gribējis, lai viss notiek pēc līguma, atklāti un juridiski pareizi. „Samaksa par darbu bija minimāla, jo tas bija tāds patriotisks, sirds darbs, to darot, man nebija nolūka pelnīt.”

Jāpaskaidro, ka Latvijā par darbu var maksāt autoratlīdzību (parasti to maksā radošo profesiju pārstāvjiem, arī žurnālistiem), no kuŗas darba pasūtinātājs samaksā ienākuma nodokli, bet sociālais nodoklis nav jāmaksā. Autoratlīdzības saņēmējam nekādi nodokļi no tās vairs nav jāmaksā, bet sociālo garantiju arī nav nekādu. Ja par padarīto cilvēkam tiek maksāts kā uzņēmējam, tad parasti tiek maksāts, rēķinoties ar to, ka uzņēmējs ir juridiska persona, kuŗai jāsamaksā valstij arī visi nodokļi, un kaut kam jāpaliek pāri arī kā atalgojumam par padarīto darbu.

Kā redzams, Stirnas kundzes sacītais daudzos jautājumos atšķiŗas no līgumos rakstītā un no citu cilvēku stāstītā, tāpēc redakcija arī turpmāk pētīss fondu darbību un abus minētos projektus.

Sallija Benfelde